Pie velna ar visu, nodomāja Džonijs. Lai meitenes klausās, vienalga, kā skanēs. Viņš piezvanīja pazīstamam Palmspringsas ansambļa vadītājam un palūdza, lai tas atsūta Nino mandolīnu. Vadītājs protestēja:—Ko vēl ne, Kalifornijā taču neviens mandolīnu nespēlē!—Pagādā, un cauri!—atsaucas Džonijs.
Skaņu ierakstu aparatūras mājā bija papilnam, un Džonijs norīkoja abas meitenes darbināt izslēgšanas un skaņas stipruma kontaktpogas. Pēc vakariņām Džonijs ķērās pie darba. Nino uz mandolīnas spēlēja pavadījumu, un Džonijs nodziedāja visas savas vecās dziesmas. Viņš dziedāja ar pilnu krūti, nemaz netaupīdams balsi. Sajūta kaklā bija teicama, un Džonijam likās, ka viņš varētu dziedāt veselu mūžību. Visus garos mēnešus, kamēr vajadzēja iztikt bez dziedāšanas, viņš bija daudz domājis, kā vajadzētu dziedāt, prātojis, kā tagad — atšķirībā no jaunības dienām — apdarinātu katru lirisko frāzi. Domās viņš bija izdziedājis daudz dziesmu ar rūpīgi izstrādātām intonācijas niansēm. Tagad viņš to darīja īstenībā. Reizēm īstenībā neizdevās tik labi, kā bija izklausījies domās; iztēlē dziedātais izskanēja savādāk, nekā dziedot skaļi. Dziedot skali, Džonijs nodomāja. Pašreiz viņš neklausījās sevī, bet koncentrejās izpildījumam. Mazliet sašķobījās ritms, bet tas nekas, tikai drusku ierūsējušas iemaņas . . . Tas metronoms, kas sēž galvā, nekad nepievils. Vajadzīgs tikai vairāk pavingrināties.Beidzot Džonijs apklusa. Tīna mirdzošām acīm piesteidzas viņam klāt un dedzīgi noskūpstīja viņu.— Tagad es saprotu, kāpēc mana māte iet skatīties visas tavas filmas,— viņa teica. Citkārt to nevarētu saukt par īpašu komplimentu, taču šobrīd tas bija īsti vietā. Džonijs un Nino iesmējās.
Viņi atskaņoja ierakstu, un tagad Džonijs varēja īsti ieklausīties savā balsī. Mainījusies, velnišķi mainījusies, un tomēr tā neapšaubāmi ir Džonija Fontānes balss. Pilnskanīgāka un sulīgāka nekā jebkad agrāk, turklāt vīrieša, ne vairs jaunekļa balss. Tajā ir vairāk patiesu emociju, vairāk savdabības. Un tehniskā ziņā izpildījums ir labāks nekā jebkad agrāk. Nudien, tas ir meistarīgs! Un, ja viņš dzied tik labi jau tagad, kad balss galīgi ierūsējusi, kas notiks, kad viņš atgūs agrākās iemaņas? Džonijs smaidīdams palūkojās uz Nino.— Vai patiešām skan tik labi, kā man pašam liekas?
Nino domīgi paraudzījās Džonija laimīgajā sejā.— Sasodīti labi,— viņš noteica,— bet redzēsim, kā tu dziedāsi rīt.
Džonijs jutās aizskarts, ka Nino izturas tik atturīgi.— Ak tu kretīns tāds, tu labi zini, ka pats ne tuvu tā nevari nodziedāt! Par rītdienu nebēdā. Es jūtos lieliski.
Taču vairāk viņš tovakar nedziedāja. Abi ar Nino viņi aizveda meitenes uz sarīkojumu, un Tīna pārgulēja nakti Džonija gultā, taču nekāds lāga mīlētājs viņš šoreiz nebija. Meitene likās drusku vīlusies. Nu bet, pie velna, cilvēks taču nevar visu pagūt vienā dienā, .nodomāja Džonijs.
No rīta viņš pamodās ar pusapjaustām bažām, ar neskaidrām bailēm, ka atgūtā balss bijusi tikai sapnis. Brīdi vēlāk viņš saprata, ka tā nav, un tad viņu pārņēma bailes, ka balss varbūt atkal būs pazudusi. Džonijs piegāja pie loga un mazliet padungoja, tad, joprojām pidžamā ģērbies, iegāja viesistabā. Izvēlējies kādu melodiju, viņš sāka to spēlēt uz klavierēm un pēc brīža mēģināja dziedāt līdzi. Sākumā viņš dziedāja klusināti, taču kakls nesāpēja, aizsmakuma nebija, un pamazām viņš ļāva sev pilnu vaļu. Balss saites darbojās nevainojami, bez jebkādas piepūles, un skaņa bija tīra un sulīga. Viegli, pavisam viegli tā plūda pār lūpām, gluži kā pati no sevis. Džonijs saprata, ka melnais laiks palicis pagātnē un viņam atkal pieder viss. Un nav svarīgi, vai viņš ievelsies bedrē ar visām savām filmām, nav svarīgi, ka naktī viņam ar Tīnu nekas prātīgs nesanāca, nav svarīgi, ka Virdžīnija viņu ienīdīs, jo viņš atkal var dziedāt. Tikai viena nožēla šajā brīdī pazibēja viņa domās. Ja balss būtu atgriezusies tad, kad viņš mēģināja dziedāt savām meitām, tas gan būtu bijis brīnišķīgi. Cik tas butu bijis brīnišķīgi . . .
Istabā ienāca viesnīcas medmāsa, stumdama ratiņus ar medikamentiem. Džonijs piecēlās un brīdi lūkojās lejup uz gulošo vai varbūt jau mirstošo Nino. Viņš zināja: Nino nav greizsirdīgs uz viņu par to, ka viņš atguvis balsi. Nino ir greizsirdīgs tikai par to, ka Džoniju šī balss atgūšana darījusi tik laimīgu. Par to, ka viņš tik ļoti mīl dziedāšanu. Jo tagad bija pavisam skaidri redzams, ka Nino Valenti neko tik ļoti nemīl, lai tā dēļ vēlētos izveseļoties un palikt dzīvs.
Maikls Korleone ieradās Lasvegasā vēlu vakarā, un, sekojot viņa paša norādījumiem, neviens viņu lidostā nesagaidīja. Viņam līdzi bija tikai divi cilvēki: Toms Heigens un jaunais miesassargs, ko sauca Alberts Neri.
Maiklam un viņa biedriem tika ierādītas viesnīcas greznākās istabas. Tajās jau gaidīja cilvēki, kurus Maiklam vajadzēja satikt.Fredijs Korleone apsveica brāli ar sirsnīgu apskāvienu. Fredijs bija kļuvis krietni korpulentāks, izskatījās labsirdīgāks, dzīvespriecīgāks un' daudz švītīgāks. Viņam mugurā bija izsmalcināti pašūts pelēka zīda uzvalks, kam prasmīgi pieskaņotas pārējās apģērba detaļas. Matu griezums viņam bija izdarīts ar žileti un izveidots ar tādu rūpību kā kinoaktierim, rokas rūpīgi manikirētas, un seja liecināja par pirmklasīga bārddziņa darbu. Šis bija pavisam cits cilvēks nekā tas, kuru pirms četriem gadiem aizsūtīja projām no Ņujorkas.Viņš atlaidās sēdeklī un pārlaida Maiklam draudzīgu skatienu.— Ar salāpītu seju tu izskaties krietni jēdzīgāks. Beidzot sieva pierunāja gan, ko? Kā viņai iet? Kad atbrauks šurpu pie mums?Maikls pasmaidīja brālim pretī.— Arī tu izskaties tīri nekas. Keja labprāt būtu braukusi līdzi, bet viņa gaida otru bērnu, un mazais arī jāpieskata. Turklāt šis ir biznesa brauciens, Fredij, un rītvakar vai parīt no rīta man jālido atpakaļ.
— Vispirms tev kārtīgi jāpaēd,— sacīja Fredijs.— Mums viesnīcā ir pirmklasīgs šefpavārs, un tu dabūsi pamieloties labāk nekā jebkad. Ej tagad dušā, pārģērbies, un viss tiks sagatavots tepat uz vietas. Visi tie, ar ko tu gribēji runāt, ir tepat tuvumā, un, kad būsi gatavs, viņi tevi jau gaidīs. Man tikai jāpiezvana.
— Mou Grīnu atstāsim pēdējo, labi?— Maikls laipni teica.— Paaicini Džoniju Fontāni un Nino, lai uznāk paēst kopā ar mums. Un Lūsiju un viņas draugu dakteri arī. Mēs varam aprunāties jau ēdot.— Viņš pagriezās pret Heigenu. — Vai tev vēl kāds padomā, Tom?
Heigens papurināja galvu. Viņu Fredijs bija apsveicis krietni atturīgāk nekā Maiklu, taču Heigens to saprata. Fredijs bija iekļuvis tēva melnajā sarakstā, un viņš, gluži dabiski, vainoja consiglori par to, ka tas nenoveļ akmeņus no ceļa. Heigens to labprāt būtu darījis, taču viņš nezināja, kāpēc Fredijs izpelnījies šo tēva nelabvēlību. Dons nemēdza paskaidrot savu nepatiku sīkāk. Viņš vienkārši lika to manīt.Bija jau pāri pusnaktij, kad visi sapulcējās pie īpaši klātā maltītes galda Maikla istabā. Lūsija noskūpstīja Maiklu un neko nesacīja par viņa teicamo izskatu pēc operācijas. Taču Džūlzs Segals neslēpti nopētīja pārveidoto vaigakaulu un teica Maiklam:— Labs darbs. Saaudzis pa pirmo. Un iesnas arī pāri?
— Viss ir lieliskā kārtībā,— atbildēja Maikls.— Paldies par izlīdzēšanu.
Maltītes laikā galvenā uzmanība tika veltīta Maiklam. Visi ievēroja, cik ļoti viņš ar savu runas veidu un izturēšanos atgādina Donu. Kaut kādā netveramā veidā viņš izraisīja pret sevi tādu pašu godbijību un cieņu, un tomēr viņš pavisam nemāksloti un dabiski centās radīt ap sevi nepiespiestības gaisotni. Heigens, kā parasti, palika tālākajā plānā. Jauno līdzbraucēju Albertu Neri viņi nepazina, turklāt šis vīrs izturējās ļoti klusi un neuzkrītoši. Viņš bija paziņojis, ka negribot ēst, un, sēdēdams atpūtas krēslā pie durvīm, lasīja vietējo laikrakstu.