Kad viņi bija izdzēruši vairākas glāzes un mazliet iestiprinājušies, viesmīļi tika atlaisti.
Es dzirdēju, ka tava balss esot kļuvusi tikpat laba kā agrāk un tu esot atguvis visus savus vecos pielūdzējus,— Maikls teica Džonijam Fontānem.— Apsveicu!
Paldies,— atbildēja Džonijs. Viņu urdīja ziņkāre, kāpēc īsti Maikls vēlējies viņu satikt. Kādu pakalpojumu no viņa prasīs?
Tad Maikls uzrunāja visus kopā:— Korleones Ģimene domā pamazām pārcelties šurp, uz Lasvegasu. Tā grib pārdot visu savu olīveļļas biznesu un apmesties šeit. Mēs ar Heigenu un Donu to visu esam pārrunājuši, un mums šķiet, ka Ģimenes nākotne ir tieši šeit. Tas nenozīmē, ka mēs pārcelsimies šurp tūlīt vai nākamgad. Var paiet divi, trīs un pat četri gadi, kamēr izdosies visu nokārtot. Bet tāda ir mūsu nākotnes iecere. Dažiem mūsu draugiem pieder ievērojami ienākuma procenti no šīs viesnīcas un kazino, un tas būs mūsu pamats. Mou Grīns mums pārdos savu procentu daļu, tā ka viss šeit būs Ģimenes draugu rokās.Fredija apaļajā sejā parādījās bažas.— Maik, vai tu esi pārliecināts, ka Mou Grīns kaut ko pārdos? Man viņš par to neko nav teicis, un viņam šis bizness patīk. Es nudien neticu, ka viņš gribēs to pārdot.
— Es viņam izteikšu piedāvājumu, ko viņš nevarēs noraidīt,— mierīgi atbildēja Maikls.
Šos vārdus viņš izteica gluži ikdienišķā balsī, taču iespaids bija stindzinošs — varbūt tāpēc, ka šo teicienu labprāt lietoja Dons. Maikls griezās pie Džonija Fontānes:— Dons cer uz tavu palīdzību, lai mēs iesākumā varētu veiksmīgi atsperties. Spriežot pēc visa, ļoti svarīgs apstāklis azartspēlmaņu pievilināšanā būs publikas izklaidēšana. Mēs ceram, ka tu parakstīsi kontraktu par uzstāšanos piecas reizes gadā, teiksim, ik reizes pa nedēļai. Un ceram, ka tavi kinodraugi darīs to pašu. Tu viņiem esi izdarījis daudz pakalpojumu, tagad vari prasīt pretimnākšanu no viņiem.
— Protams,— atteica Džonijs.— Tu taču zini, ka sava krusttēva labā es darīšu visu.— Tomēr viņa balsī jautās tikko manāma šaubu pieskaņa.
Maikls pasmaidīja.— Šai darījumā tu zaudētājs nebūsi,— viņš teica,— un tavi draugi arī ne. Tu saņemsi daļu no viesnīcas akcijām, un, ja tev vēl kāds liksies pietiekami nozīmīgs, arī viņš šo to dabūs. Varbūt tu man netici, tāpēc teikšu, ka atkārtoju tieši Dona vārdus.
— Es tev ticu, Maik,— Džonijs steigšus iebilda.— Bet šobrīd uz šīs zemes joslas tiek būvētas vēl desmit viesnīcas un spēļu zāles. Kad ieradīsieties jūs, tirgus jau būs pārpildīts, un pie pašreizējās konkurences viegli var iznākt, ka esat vienkārši nokavējuši.
Tad ierunājās Toms Heigens:— Korleones Ģimenei ir draugi, kuri finansē trīs no šīm jaunajām viesnīcām.— Džonijs tūdaļ saprata, kas ar to domāts: Korleones Ģimenei pieder šīs trīs viesnīcas ar visām spēļu zālēm. Un akciju, ko piedāvāt, būs pietiekami daudz.
— Es sākšu kaut ko kārtot,— Džonijs apsolīja.
Maikls pievērsās Lūsijai un Džūlzam Segalam.— Es esmu jums pateicību parādā,— viņš teica Džūlzam.— Esmu dzirdējis, ka jūs gribētu atkal strādāt par ķirurgu, bet slimnīcas neļaujot jums izmantot savu aparatūru tās vecās abortu padarīšanas dēļ. Gribu dzirdēt no jums paša — vai tā ir?
Džūlzs pasmaidīja.— Apmēram. Bet jūs nepazīstat mediķu pasauli. Viņiem jūsu vara nenozīmē itin neko. Baidos, ka šeit jūs man nevarēsiet palīdzēt.Maikls izklaidīgi pamāja ar galvu.— Protams, protams. Bet daži mani draugi, labi pazīstami cilvēki, taisās būvēt Lasvegasā lielu slimnīcu. Ņemot vērā, cik strauji šī pilsēta aug un vēl taisās augt, bez tās nevarēs iztikt. Varbūt tur jūs ielaidīs operāciju zālē, ja mācēsim visu pareizi apgaismot. Vai tad viņi atradīs daudz tik labu ķirurgu kā jūs, kas būtu ar mieru pārcelties uz šo tuksnesi? Vai kaut uz pusi tik labu? Mēs šai slimnīcai izdarīsim lielu pakalpojumu. Tā ka nepazūdiet! Vai tiesa, ka jūs ar Lūsiju gribot apprecēties?
Džūlzs paraustīja plecus.— Tad, kad es redzēšu, ka man ir kāda nākotne.
Lūsija nīgri novilka:— Maik, ja jūs to slimnīcu neuzcelsiet, man būs jānomirst vecmeitās.
Visi iesmējās, vienīgi Džūlzs palika nopietns.
Ja es uzsāku tādu darbu, tad negribu turpmāk būt atkarīgs ne no kādiem pakalpojumu prasītājiem,— viņš sacīja Maiklam.
Par to nav runas,— vēsi atteica Maikls.— Es vienkārši esmu jūsu parādnieks un gribu nokārtot rēķinus.
— Maik, neniknojies,— Lūsija lūdzoši teica.
Maikls viņai uzsmaidīja.— Es neniknojos.— Viņš pievērsās Džūlzam:— Tas bija cūcīgi teikts. Pakalpojumus Korleones Ģimene ir lūgusi citiem jūsu labā. Vai domājat, ka esmu tik neaptēsts, lai prasītu no jums to, ko jūs neparko negribētu darīt? Un pat ja tā būtu? Velns lai parauj, vai daudzi pakustināja kaut pirkstu jūsu labā, kad iekūlāties nepatikšanās? Un, kad es uzzināju, ka jūs gribētu atkal būt īsts ķirurgs, es patērēju daudz laika, pētīdams, vai nevaru palīdzēt. Varu. Un neko par to pretī neprasu. Bet jūs vismaz varētu uzlūkot mūsu attiecības par draudzīgām, un es domāju, ka būsiet ar mieru manis dēļ darīt to pašu, ko darītu jebkura laba drauga dēļ. Tā ir visa pakalpojumu prasīšana. Bet jūs varat atteikties.
Toms Heigens, galvu noliecis, smaidīja. Pat Dons to nebūtu izdarījis meistarīgāk.
Džūlzs pietvīka.— Maik, tā es to nebiju domājis. Esmu ļoti pateicīgs jums un jūsu tēvam. Aizmirstiet, ko es teicu.
Maikls pamāja ar galvu.— Ļoti labi,— viņš sacīja.— Kamēr slimnīcu uzcels un atvērs, jūs būsiet šo četru viesnīcu galvenais ārsts. Sagādājiet sev personālu. Arī naudu saņemsiet vairāk, bet to jūs ar Tomu varat sīkāk pārrunāt citā reizē. Un tev, Lūsij, es gribu piedāvāt kādu nozīmīgāku darbu. Varbūt tu pārzināsi visus veikaliņus, kas tiks atvērti viesnīcu arkādēs. Es domāju, finansiālo pusi. Vai varbūt pieņemsi darbā meitenes, kuras mums vajadzēs spēļu namos, vai vēl ko tamlīdzīgu. Tā ka, ja Džūlzs tevi neapprecēs, tu vismaz varēsi būt bagāta vecmeita.
Fredijs pikti kūpināja savu cigāru. Maikls pagriezās pret viņu un laipni teica:— Es esmu tikai Dona ziņnesis, Fredij. Ko viņš taisās uzticēt tev, to viņš, protams, pateiks tev pats, bet es nešaubos, ka tas būs kaut kas pietiekami nozīmīgs, lai tu justos apmierināts. Mums daudzi ir stāstījuši, cik lieliski tu šeit darbojies.
Par ko tad viņš skaišas uz mani?— Fredijs žēlabaini noprasīja.— Tikai par to, ka spēļu zālei ir zaudējumi? Tas jau nav manā, bet Mou Grīna ziņā. Ko tas vecais īsti grib, velns lai parauj?
Par to neraizējies,— Maikls atteica. Tad viņš pagriezās pret Džoniju Fontāni.— Kur Nino? Es cerēju viņu atkal satikt.
Džonijs paraustīja plecus.— Nino ir diezgan slims. Viņa istabā sēž medmāsa. Bet šis te dakteris apgalvo, ka viņu vajagot likt psihenē, ka viņš pats cenšoties sevi nogalēt. Nino!
Maikls izskatījās patiesi pārsteigts.— Nino vienmēr ir bijis kārtīgs lāga zēns,— viņš domīgi sacīja.— Nekad neesmu redzējis, ka viņš strādātu cūcības vai darītu kādam ļaunu. Bet viņam nekad nekas nav īpaši rūpējis. Ja nu vienīgi glāzīte.
— Jā,— novilka Džonijs.— Nauda nāk ripodama, un viņš varētu dabūt, kādu darbu vien grib — dziedāt vai spēlēt filmās. Viņš tagad saņem piecdesmit tūkstošus par filmu un visu aizlaiž pa gaisu. Viņam galīgi nerūp tas, ka viņš ir slavens. Pa visiem gadiem, kamēr esam draugi, neesmu redzējis, ka viņš darītu kaut ko nekrietnu. Un tagad tas velns sadomājis nodzerties līdz nāvei.