Maiklu satrieca Nino izskats. Šis cilvēks nepārprotami tuvojās savam galam. Acu skatiens viņam bija aizplīvurots, mutes apveidi ļengani, visi sejas muskuļi atslābuši. Maikls apsēdās uz gultas malas un teica:— Labi, ka es tevi sastapu, Nino. Dons vienmēr apvaicājas par tevi.
Nino sejā parādījās vecais, pazīstamais smīns.— Pasaki viņam, ka es eju pie tēviem. Pasaki, ka kino bizness ir krietni bīstamāks par olīveļļas biznesu.
— Tu drīz būsi uz kājām,— sacīja Maikls.— Ja tev ir kas uz sirds un Ģimene var palīdzēt, tu tikai pasaki.
Nino papurināja galvu.— Nav nekā,— viņš novilka.— Itin nekā.
Maikls vēl īsu brīdi parunājās ar viņiem, tad devās projām. Fredijs pavadīja viņu un līdzbraucējus uz lidostu, taču, paklausīdams Maikla lūgumam, neuzkavējās tur līdz prombraukšanas laikam. Kopā ar Tomu Heigenu un Albertu Neri kāpdams lidmašīnā, Maikls pagriezās pret Neri un jautāja:— Vai tu viņu labi iegaumēji?
Neri piesita sev pie pieres.— Mou Grīns ir nofotografēts un iegrāmatots šeit.
Maikls Korleone sēdēja lidmašīnā, kas devās uz Ņujorku, un, atlaidies sēdeklī, mēģināja iemigt. Veltīgi. Tuvojas viņa dzīves smagākais, varbūt pat liktenīgais posms. Ilgāk to atvairīt vairs nevarēja. Viss bija sagatavots, paveikti visi drošības pasākumi, kas prasīja veselus divus gadus. Ilgāk vilcināties nedrīkstēja. Pagājušajā nedēļā, kad Dons bija oficiāli paziņojis abiem caporegimes un pārējiem Korleones Ģimenes locekļiem, ka atkāpjas no amata, Maikls saprata, ka ar šo soli tēvs dara viņam zināmu, ka pienācis īstais laiks.
Bija apritējuši jau gandrīz trīs gadi, kopš viņš atgriezies mājās, un vairāk par diviem gadiem, kopš apprecējis Keju. Trīs gadi bija aizvadīti, apgūstot Ģimenes biznesu. Neskaitāmas stundas viņš bija nosēdējis kopā ar Tomu Heigenu un ne mazāk — kopā ar Donu. Viņš bija ļoti pārsteigts, uzzinādams, cik bagāta un varena īstenībā ir Korleones Ģimene. Tai piederēja izcili vērtīgs nekustamais īpašums Ņujorkas vidienē, vesels kopums dažādu kantora ēku. Tai piederēja fiktīvi reģistrēta ienākumu daļa no divām Volstrītas mākleru iestādēm, vairāki Longailendas krastmalas rajoni, akcijas dažās apģērbu tirdzniecības centra firmās un vēl piedevām ienākumi no nelegālajām azartspēļu operācijām.Pats interesantākais, ko Maikls Korleone uzzināja, iepazīdamies ar Korleones Ģimenes agrākajiem darījumiem, bija tas apstāklis, ka Ģimene drīz pēc kara saņēmusi samaksu par aizsardzību no kādas skaņu plašu viltotāju grupas. Viltotāji bija pavairojuši un pārdevuši slavenu mākslinieku balss ierakstus, visu izdarīdami tik prasmīgi, ka nevienam viņus neizdevās pieķert. Protams, par platēm, ko viņi pārdeva veikaliem, ne mākslinieki, ne īstā ierakstu firma nesaņēma nevienu centu. Maikls Korleone ievēroja, ka Džonijs Fontāne šo viltotāju dēļ zaudējis daudz naudas, jo tolaik, tieši pirms balss zuduma, plates ar viņa dziesmām Amerikā bija visplašāk iecienītas.Viņš apjautājās par to Heigenam. Kāpēc Dons ļāvis viltotājiem krāpt viņa krustdēlu? Heigens paraustīja plecus. Bizness paliek bizness, viņš paskaidroja. Turklāt Džonijs tolaik bija izpelnījies Dona nelabvēlību, jo šķīries no sievas, savas bērnu dienu draudzenes, lai apprecētu Margo Aštonu. Tas bija ļoti sadusmojis Donu.
— Un kāpēc tie zeļļi pārtrauca savu nodarbošanos?— Maikls vaicāja.— Vai saskrējās ar policiju?
Heigens papurināja galvu.— Dons vairs nenodrošināja aizsardzību. Pārtrauca to tūlīt pēc Konijas kāzām.
Līdzīgu rīcību Maikls Dona darbībā saskatīja bieži —tēvs palīdzēja grūtībās tiem, kuru grūtības zināmā mērā pats bija izraisījis. Varbūt tas nenotika īpašu viltīgu apsvērumu vai plānu dēļ, bet drīzāk viņa daudzveidīgo interešu rezultātā, vai varbūt to noteica pati Visuma daba, kur pašsaprotami savijās vienkopus labais ar ļauno.
Maikls un Keja bija salaulājušies Jaunanglijā un nosvinējuši klusas, pieticīgas kāzas, kurās piedalījās vienīgi Kejas ģimene un daži viņas draugi. Pēc tam viņi apmetās vienā no Longbīčas alejas mājām. Maikls /nevarēja vien nobrīnīties, cik labi Keja saprotas ar viņa vecākiem un pārējiem alejas iedzīvotājiem. Protams, viņa tūlīt pēc kāzām bija kļuvusi grūta, gluži kā pieklājas kārtīgai veco laiku itāliešu sievai, un tas šo saprašanos jo vairāk veicināja. Un kur nu vēl otrais bērns, kam drīz vajadzēja ierasties pasaulē, kaut gan laulībā pavadīti tikai divi gadi!
Maikls zināja, ka Keja sagaidīs viņu lidostā. Keja vienmēr nāca viņu sagaidīt un vienmēr priecājās, kad viņš atgriezās no ceļojuma. Arī Maikls pats allaž priecājās — tikai šoreiz ne. Jo, kad šis ceļojums būs galā, viņam beidzot vajadzēs spert izšķirošo soli, uz kuru viņš virzīts visus šos trīs gadus. Viņu gaidīs Dons. Viņu gaidīs caporegimes. Un viņam, Maiklam Korleonem, vajadzēs dot pavēles un pieņemt lēmumus, kas izšķirs viņa paša un Ģimenes likteni.
Ik rītus, kad Keja Edamsa Korleone cēlās, lai pabarotu mazuli, viņa pa logu redzēja Korleones māti, Dona sievu, kaut kur aizbraucam kāda miesassarga mašīnā un pēc stundas atkal redzēja viņu atgriežamies. Drīz Keja uzzināja, ka vīramāte katru rītu dodas uz baznīcu. Atpakaļceļā vecā dāma bieži iegriezās pie Kejas kopā padzert rīta kafiju un palūkoties uz savu jaunāko mazbērnu.
Korleones māte allaž uzsāka sarunas ar jautājumu, kāpēc Keja nepārejot katoļticībā, par spīti tam, ka Kejas bērns jau bija kristīts protestantu baznīcā. Tāpēc Keja juta nepieciešamību apvaicāties vīramātei, kāpēc viņa brauc uz baznīcu katru rītu un vai katolim tas noteikti jādara.
Laikam domādama, ka šis apstāklis attur Keju no pievēršanās katoļticībai, vecā kundze steigšus atteica:—Ak nē, nepavisam, daži katoļi iet baznīcā tikai Lieldienās un Ziemassvētkos. Iet tad, kad gribas iet.
Keja iesmējās.— Kāpēc tad jūs ejat katru rītu?
— Es eju priekš vīra,— Korleones māte atbildēja, it kā runādama par visdabiskāko lietu pasaulē,— lai viņš nenonāk tur, apakšā.— Viņa pastiepa pirkstu pret grīdu. Brīdi klusējusi, viņa turpināja:— Es katru dienu lūdzu par viņa dvēseli, lai viņš nonāk tur, augšā.— Viņa norādīja uz debesīm. To teikdama, Korleones māte šķelmīgi pasmaidīja, it kā viņa kaut kādā veidā grozītu sava vīra nodomus vai arī skaidri zinātu, ka viņas lūgšanas neko nelīdzēs. Sacītais izskanēja gandrīz kā joks, pretstatā vecās itālietes tipiskajai, drūmi nopietnajai izteiksmei. Un kā daždien, kad vīra nebija klāt, viņas balsī jautās tāda kā necieņas atblāzma pret lielo Donu.— Kā jūtas jūsu vīrs?— Keja pieklājīgi apvaicājās. Korleones māte paraustīja plecus.— Nav vairs tas vīrs, kas bij, ko toreiz sašāva. Visu darbu atstāj Maiklam un pats niekojas pa savu dārzu ar saviem pipariem un tomātiem. Kā kad būtu vēl zemnieks. Bet tādi jau vīrieši ir.
Vēlāk priekšpusdienā pa aleju šurp mēdza atstaigāt Konija Korleone ar abiem bērniem, lai parunātos ar Keju. Kejai patika Konija, patika viņas žirgtā, mundrā daba, viņas neslēptā pieķeršanās brālim Maiklam. Konija bija iemācījusi Kejai gatavot dažus itāliešu ēdienus, bet reizēm viņa pati, būdama šajā jomā lietpratīgāka, atnesa kaut ko no saviem virumiem, lai pacienātu Maiklu.
Arī šorīt, tāpat kā daudzas citas reizes, Konija apvaicājas Kejai, ko Maikls domājot par viņas vīru Karlo. Vai viņam Karlo tiešām patīkot, kā izskatoties no malas? Tiesa, Karlo arvien esot sagādājis ģimenei zināmas raizes, taču pēdējos gados krietni saņēmies. Savu darbu arodbiedrībā viņš patiesi paveicot labi, bet ļoti daudz esot jāstrādā, visu cauru dienu. Konija vienmēr uzsvēra, ka viņas vīram Maikls tiešām ļoti patīkot. Bet Maikls jau patīkot visiem, gluži tāpat kā tēvs. Maikls esot kā izliets pēc Dona. Cik labi, ka Maikls pārņemšot Ģimenes olīveļļas biznesu!Keja bija ievērojusi, ka Konija, runādama par savu vīru un attiecībām ar Ģimeni, ar nervozu nepacietību allaž gaida kādu labu vārdu par Karlo. Kejai vajadzētu būt pārāk neapķērīgai, lai nepamanītu Konijas gandrīz vai izmisīgās bažas, vai Maiklam patīk Karlo vai ne. Kādu vakaru viņa par to ieminējās Maiklam, piebilzdama, ka neviens nekad nerunā par Saniju Korleoni, neviens viņu pat nepiemin, vismaz Kejas klātbūtnē ne. Keja reiz bija mēģinājusi izteikt līdzjūtību Donam un viņa sievai, bet viņi bija uzklausījuši šo laipnību, drūmi klusēdami, un neatbildēja ne vārda. Viņa bija mēģinājusi uzsākt ar Koniju sarunu par viņas vecāko brāli, taču nesekmīgi.Sanija sieva Sandra kopā ar bērniem bija pārcēlusies uz Floridu, kur tagad dzīvoja viņas vecāki. Finansiāli viņa un bērni bija nodrošināti tiktāl, lai varētu dzīvot ērti un bez rūpēm, taču nekustamu īpašumu Sanijs nebija atstājis.Maikls negribīgi pastāstīja Kejai, kas noticis tajā vakarā, kad Sanijs gāja bojā. Karlo bija piekāvis sievu un Konija piezvanījusi uz aleju. Pie telefona pienācis Sanijs un pēc sarunas negantā niknumā aizdrāzies no mājas. Tāpēc gluži saprotams, ka Konija un Karlo dzīvo pastāvīgās bažās, ka pārējā Ģimene varētu uzskatīt viņus par Sanija nāves netiešiem vaininiekiem. Vai arī vainot Sanija nāvē Karlo. Bet tā neesot tiesa, paskaidroja Maikls. Vai gan citādi Konijai un Karlo būtu nodevuši vienu no alejas namiem un uzticējuši Karlo atbildīgu darbu arodbiedrībā? Un Karlo esot labojies, nenododoties vairs dzeršanai un izlaidībai, necenšoties vairs spīdēt ar pārgudrību. Ģimene esot apmierināta ar viņa darbu un uzvedību pēdējos gados. Neviens viņu notikušajā nevainojot.