— Vai Korleones Ģimene grasās pārtraukt jebkādu darbību Ņujorkā?— iejautājās Karlo Riči.
Maikls pamāja ar galvu.— Mēs pārdodam savu olīveļļas firmu. Ko varēsim, nodosim Tesio un Klemencam. Bet tu, Karlo, par savu darbu neraizējies. Tu esi Nevadā uzaudzis, pazīsti štatu un turienes cilvēkus. Es paļaujos, ka pēc pārcelšanās tu man būsi tikpat kā labā roka.Gandarījumā pietvīcis, Karlo atlaidās dziļāk sēdeklī. Tuvojas viņa lielā stunda, drīz viņš pacelsies varas augstumos.— Toms Heigens vairs nav consigliori,— turpināja Maikls. — Viņš būs mūsu advokāts Lasvegasā. Tuvākajos divos mēnešos viņš kopā ar ģimeni pārcelsies tur uz pastāvīgu dzīvi. Tikai un vienīgi kā advokāts. Kopš šī brīža neviens pie viņa vairs negriezīsies nevienā citā jautājumā. Viņš ir advokāts, un viss. Nekādu citu darījumu. Tāda ir mana prasība. Turklāt, ja man ievajadzēsies palīdzību, kurš gan var būt labāks padomdevējs kā mans tēvs?
Visi pasmējās. Taču, par spīti jokam, galveno viņi bija sapratuši: Toms Heigens izslēgts no spēles, viņam vairs nav nekādas varas. Visi pameta pa zaglīgam skatienam uz Heigenu, lai redzētu viņa reakciju, bet agrākā consigliori seja pauda pilnīgu vienaldzību.
Vecīgi nosēkdamies, ierunājās Klemenca:— Tātad, ja es pareizi sapratu, pēc gada mēs esam patstāvīgi?
Varbūt vēl drīzāk,— Maikls laipni atteica.— Jūs, protams, vienmēr varat palikt kopā ar Ģimeni, tas ir jūsu ziņā. Bet mūsu spēki būs galvenokārt Rietumos, un tāpēc jums varbūt labāk derētu darboties patstāvīgi.
Tādā gadījumā, manuprāt, tev vajadzētu atļaut mums savākt papildspēkus saviem regimes,— rāmi sacīja Tesio. — Tie Bardzīni, velni, lien un lien manā teritorijā. Man liekas, derētu viņiem drusku pamācīt, kā jāuzvedas.
Maikls papurināja galvu.— Nē. Tas neko nedos. Palieciet vien mierīgi. Visu to mēs nokārtosim sarunu ceļā, viss tiks atrisināts vēl pirms mūsu aizbraukšanas.
Tesio nebija tik lēti apmierināms. Riskēdams iemantot Maikla nelabvēlību, viņš vērsās tieši pie Dona:
— Piedod man, Krusttēv, mūsu senās draudzības vārdā piedod manu uzstājību. Manuprāt, tu un tavs dēls sperat aplamu soli ar visu šo Nevadās padarīšanu. Kā jūs varat cerēt, ka gūsiet panākumus tur bez spēcīgas aizmugures šeit? Tas taču ir cieši saistīts. Un, kad jūs būsiet projām, Tataljas un Bardzīni būs mums pārāk spēcīgi pretinieki. Mums ar Pītu ies grūti, un agri vai vēlu viņi mūs piežmiegs. Un Bardzīni ir vīrs, kuru es labāk redzu ejam nekā nākam. Es uzskatu, ka Korleones Ģimenei jāpārceļ darbība citur tikai tad, ja to diktē spēks, nevis vājums. Mums vajadzētu papildināt savus regimes un atgūt zaudētās teritorijas vismaz Steitenailendā.
Dons papurināja galvu.— Tu pats atceries, ka es noslēdzu mieru. Es nevaru lauzt doto vārdu.
Tesio nebija apklusināms.— Visi taču zina, ka Bardzīni pēc tam tevi ir izaicinājis ne vienreiz vien. Turklāt, ja Maikls ir Korleones Ģimenes jaunais vadonis, kāpēc viņš nevar rīkoties tā, kā uzskata par vajadzīgu? Tavs vārds viņu nesaista.
Maikls skarbi pārtrauca Tesio, un viņa balsī tagad neslēpti skanēja Ģimenes vadoņa noteiktība:
— Pašlaik risinās sarunas, kas dos atbildi uz taviem jautājumiem un izkliedēs tavas šaubas. Ja ar manu vārdu tev nepietiek, pajautā savam Donam.
Bet Tesio saprata, ka beidzot gājis par tālu. Ja viņš uzdrīkstēsies izjautāt Donu, viņš kļūs Maikla ienaidnieks. Tāpēc viņš tikai paraustīja plecus un noteica:— Es runāju Ģimenes labā, ne jau sevis dēļ. Pats par sevi es pratīšu parūpēties.
Maikls viņam draudzīgi uzsmaidīja.— Tesio, es par tevi ne druskas nešaubos. Nekad neesmu šaubījies. Bet tev jāpaļaujas uz mani. Protams, es pieredzē nevaru sacensties ar tevi un Pītu, taču šeit galu galā ir mans tēvs, kas vada manu rīcību. Es neizrādīšos nelga, un mēs visi beigās būsim apmierināti.
Apspriede bija beigusies. Ievērojamākais jaunums bija tas, ka Klemenca un Tesio drīkstēs dibināt paši savas Ģimenes no viņu rīcībā esošajiem regimes. Tesio pārziņā būs azartspēles un doki Bruklinā, Klemenca pārvaldīs azartspēles Manhetenā un Ģimenes daļu Longailendas hipodromos.
Abi caporegimes devās projām, tomēr vēl nejuzdamies īsti apmierināti: iekšējais sasprindzinājums nebija izgaisis. Karlo Riči vēl brīdi uzkavējās, cerēdams, ka beidzot pienācis laiks, kad pret viņu izturēsies kā pret ģimenes locekli, taču tūlīt redzēja, ka Maiklam nav tāda nodoma. Viņš devās projām, atstādams stūra bibliotēkā tikai Donu, Tomu Heigenu un Maiklu. Alberts Neri pavadīja viņu līdz ārdurvīm, un Karlo ievēroja, ka Neri paliek stāvam durvīs un noraugās viņam pakaļ, kamēr viņš šķērso spoži apgaismoto aleju.
Bibliotēkā palikušos vīrus bija pārņēmis rāms miers, atslābums, kāds var valdīt vienīgi starp tādiem cilvēkiem, kuri ilgus gadus dzīvojuši vienā mājā, vienā ģimenē. Maikls ielēja Donam anīsa degvīnu un Tomam Heigenam skotu viskiju. Arī sev viņš ielēja dzērienu, ko reti mēdza darīt.Pirmais ierunājās Toms Heigens:— Maik, kāpēc tu atstum mani malā?
Maikls likās izbrīnījies.— Tu taču Lasvegasā būsi mans pirmais palīgs. Mēs tur darbosimies pilnīgi likumīgi, un tu esi likuma vīrs. Kas tad var būt vēl svarīgāk?
Heigens skumji pasmaidīja.— Es nerunāju par to. Es runāju par to, ka Roko Lampone, man nezinot, dibina slepenu regime. Es runāju par to, ka tu rīkojies tiešā saziņā ar Neri, nevis ar manu vai caporegimes starpniecību. Protams, ja vien Lampone nerīkojas bez tavas ziņas.— Kā tu uzzināji par Lampones regime?— klusi jautāja Maikls.Heigens paraustīja plecus.— Nebaidies, noplūdes nav, vairāk neviens to nezina. Bet es no savas vietas redzu, kas notiek visapkārt. Tu piešķīri Lamponem pašam savus līdzekļus, devi viņam lielu brīvību. Tāpēc viņam savā mazajā valstiņā vajag palīgus. Bet par katru, kuru viņš sev izvēlas, ir jāziņo man. Un es redzu, ka ikviens, kuru viņš sev nolīgst, ir mazliet par labu savam darbam un saņem mazliet vairāk, nekā par tādu darbu pienāktos. Starp citu, izraudzīdamies Lamponi, tu noskatīji īsto vīru. Viņš strādā teicami.Maikls novaikstījās.— Tik sasodīti teicami vis ne, ja jau tu esi pamanījis. Šā vai tā, Lamponi izraudzījās Dons.— Nu labi,— atteica Heigens,— tad kāpēc es esmu atstumts malā?Maikls pavērsās pret viņu un nesastomīdamies sacīja tieši acīs:— Tom, tu neesi kara laika consigliori. Līdz ar mūsu gaidāmo pārcelšanos apstākļi var sarežģīties, un var iznākt kaušanās. Turklāt es tīrās drošības labad gribu pārcelt tevi tālāk no ugunslīnijām.Heigena seja pietvīka. Ja to pašu būtu sacījis Dons, viņš būtu to padevīgi uzklausījis. Bet kas gan Maikls par visgudro, ka var izdarīt tik sasodīti steidzīgu spriedumu?