Nu labi,— viņš teica,— bet es esmu vienis pratis ar Tesio. Man šķiet, ka tu dari to visu pilnīgi aplam. Tu aizej no šejienes nevis spēka, bet vājuma vadīts. Tas vienmēr nāk par ļaunu. Bardzīni ir īsts vilks, un, ja viņš tev sāks plēst nost gabalu pa gabalam, pārējās Ģimenes nebūt skriešus nemetīsies Korleonēm palīgā.
Tom, to visu nav izdomājis tikai Maikls,— beidzot ierunājās Dons.— Es viņam devu padomu. Var gadīties, ka jāķeras pie kaut kā tāda, par ko es nekādi nevēlos būt atbildīgs. Tā ir mana, nevis Maikla griba. Es nekad neesmu uzskatījis tevi par sliktu consigliori; tiesa, es uzskatīju Santīno par sliktu Donu, lai viņam vieglas smiltis. Viņš bija lāga dvēsele, bet nebija īstais vīrs, kurš varētu vadīt Ģimeni, kad man gadījās liksta. Un kas varēja gaidīt, ka Fredo kļūs par sieviešu vergu? Tāpēc neņem pie sirds. Maiklam es pilnīgi uzticos, tāpat kā tev. Dažu iemeslu dēļ, kurus tu nevari zināt, tevi nedrīkst iesaistīt turpmāk iespējamos notikumos. Starp citu, es sacīju Maiklam, ka Lampones slepenais regime tev nepaliks nepamanīts. Tātad es tev ticu.
Maikls pasmējās.— Es patiesi nedomāju, ka tu to atšifrēsi, Tom.
Heigens saprata, ka viņu grib mierināt.
— Varbūt es varu palīdzēt,— viņš ieminējās.
Maikls noteikti papurināja galvu. — Tu vairs nepiedalies, Tom.
Toms iztukšoja glāzi un pirms promiešanas veltīja Maiklam maigu pārmetumu.— Tu esi gandrīz tikpat lielisks kā tavs tēvs,— viņš teica.— Taču viena lieta tev vēl jāiemācās.
Un tā būtu?— Maikls laipni jautāja.
Kā pateikt «nē»,— atbildēja Heigens.
Maikls nopietni pamāja ar galvu.— Tev taisnība,— viņš teica.— To es atcerēšos.
Kad Heigens bija aizgājis, Maikls jokodams teica tēvam: —Tātad visu pārējo tu man esi iemācījis. Iemāci vēl, kā pateikt cilvēkiem «nē»,— tā, lai viņiem tas patiktu.
Dons piecēlās un pārsēdās pie lielā rakstāmgalda.
— Nedrīkst bieži teikt «nē» cilvēkiem, kurus tu mīli. Tas ir viss noslēpums. Un, kad tu to dari, tam jāizklausās kā «jā». Vai arī jāpanāk, lai viņi paši pateiktu «nē». Vajadzīgs laiks un pacietība. Bet es jau esmu vecmodīgs, tu piederi pie jaunās šolaiku paaudzes — neklausies manī!
Maikls iesmējās.— Pareizi. Tomēr tu esi vienis pratis, ka Toms jāatceļ, vai ne?
Dons pamāja ar galvu.— Viņu te iejaukt nedrīkst.
— Manuprāt, pienācis laiks tev pateikt, ka es netaisos visu to darīt tikai tādēļ, lai atriebtu Apoloniju un Saniju,— klusi sacīja Maikls.— Tas gluži vienkārši ir jādara. Tesio un Toms pareizi pateica par Bardzīni.
Dons Korleone piekrītoši pamāja.— Atriebība ir tāds ēdiens, kurš vislabāk garšo atdzisis,— viņš teica.— Es nebūtu slēdzis mieru, ja nezinātu pilnīgi skaidri, ka citādi tu dzīvs mājās neatgriezīsies. Es brīnos, ka Bardzīni tomēr vēl pēdējo reizi mēģināja tevi novākt. Varbūt tas bija izplānots jau pirms miera sarunām un viņš vairs to nevarēja novērst. Vai tu droši zini, ka viņi netēmēja uz Donu Tomazīno?— Tā vajadzēja izskatīties no malas,— atbildēja Maikls.
— Un tas būtu nostrādāts lieliski, pat tev nerastos aizdomas. Vienīgā neveiksme bija tā, ka es paliku dzīvs. Es redzēju, kā Fabricio iziet pa vārtiem un aizskrien projām. Un, protams, pēc atgriešanās es visu noskaidroju un pārbaudīju.
Vai viņi ir atraduši to ganu?— jautāja Dons.
Es viņu atradu,— atbildēja Maikls,— atradu pirms gada. Viņam Bufalo ir savs picas traktieris. Jauns vārds, viltota pase un pārvērsta āriene. Varen labi strādā šis gans Fabricio.
Dons pamāja ar galvu.— Tātad ilgāk gaidīt vairs nav nozīmes. Kad tu sāksi?
Es gribu pagaidīt, līdz Kejai piedzimst bērns,— atteica Maikls.— Katram gadījumam, ja kaut kas neietu, kā vajag. Un gribu, lai Toms vispirms pārceļas uz Lasvegasu, tā ka viņš nav nekur jāiejauc. Es domāju — apmēram pēc gada.
Vai tu visam esi sagatavojies?— Dons vaicāja. To teikdams, viņš vairījās uzlūkot dēlu.
Tu šeit nepiedalies,— Maikls klusi, laipni teica.— Tu ne par ko neesi atbildīgs. Par visu atbildu es. Es tev neļautu pat uzlikt veto. Ja tu tagad to mēģinātu darīt, es aizietu no Ģimenes un rīkotos pats uz savu roku. Tu ne par ko neesi atbildīgs.
Dons ilgi klusēja, tad nopūtās.— Lai tad tā notiek. Varbūt tieši tāpēc es esmu atkāpies no amata, varbūt tāpēc visu esmu nodevis tev. Es savu tiesu šajā dzīvē esmu padarījis, man vairs nepietiek dūšas. Un gadās tādi pienākumi, kurus nespēj uzņemties pat izcilākie vīri. Lai tad tā notiek.
Šajā pašā gadā Kejai Edamsai Korleonei piedzima otrais dēls. Dzemdības noritēja viegli, bez sarežģījumiem, un tuvinieki viņu, atgriežoties mājās, sagaidīja un apsveica gluži kā princesi. Konija Korleone uzdāvināja bērnam ļoti skaistu un dārgu zīdaiņa pūriņu, kas bija viscaur no zīda, darināts rokām un atvests no Itālijas.
— To sameklēja Karlo,— viņa pačukstēja Kejai.— Viņš izskraidīja visu Ņujorku, meklēdams kaut ko īpašu, jo es neko prātīgu nevarēju atrast.
Keja pasmaidīja un pateicās, tūdaļ saprazdama, ka viņai šī skaistā pasaka jāpastāsta Maiklam. Viņā pamazām veidojās sicīlietes daba.
Tajā pašā gadā Nino Valenti nomira no asinsizplūduma smadzenēs. Par viņa nāvi tika rakstīts visu mazformāta avīžu pirmajās lapās, jo filma, kurā Džonijs Fontāne bija devis viņam nozīmīgu lomu, jau vairākas nedēļas ar spožiem panākumiem tika demonstrēta uz ekrāniem, un Nino bija kļuvis par publikas mīluli. Avīzes rakstīja, ka bēru norisi kārtojot Džonijs Fontāne, ka bēres notikšot nelielā tuvinieku lokā ar dažu tuvāko draugu piedalīšanos. Kāda sensacionāla ziņa pat vēstīja, ka Džonijs Fontāne intervijā uzvēlis vainu par drauga nāvi sev, apgalvodams, ka viņam vajadzējis piespiest Nino nopietni ārstēties, tomēr reportiera sniegumā šie vārdi izklausījās pēc daždien dzirdētiem pašpārmetumiem, kas moka jūtīgu, bet nevainīgu traģēdijas liecinieku. Džonijs Fontāne bija padarījis savu bērnības draugu Nino Valenti par kinovaroni, un ko gan vēl vairāk no drauga varēja vēlēties?
Bēres notika Kalifornijā, un no Korleonēm tajās piedalījās vienīgi Fredijs. Starp pavadītājiem bija arī Lūsija un Džūlzs Segals. Arī pats Dons bija dzīries braukt uz Kaliforniju, taču neliela sirdslēkme piespieda viņu mēnesi pavadīt gultā. Viņš nosūtīja uz bērēm krāšņu vainagu. Kā Ģimenes oficiālais pārstāvis uz Rietumu krastu tika nosūtīts Alberts Neri.
Divas dienas pēc Nino bērēm Holivudā, savas mīļākās — kinozvaigznes — namā, tika nošauts Mou Grīns. Alberts Neri atgriezās Ņujorkā tikai pēc mēneša. Viņš bija pavadījis atvaļinājumu Kārību salās un atgriezās darbā iededzis gandrīz melns. Maikls Korleone apsveica viņu ar smaidu un piebilda dažus uzslavas vārdus, turklāt paziņodams, ka turpmāk Neri saņemšot algas pielikumu — Ģimenes ienākumus no Istsaidas kantora, kurš skaitījās īpaši ienesīgs. Neri jutās apmierināts un gandarīts par to, ka dzīvo pasaulē, kurā cilvēks par labi izpildītu pienākumu tiek kārtīgi atalgots.
Maikls Korleone bija nodrošinājies pret visām nejaušībām. Viņa plāni bija nekļūdīgi un»drošība neievainojama. Viņš darbojās lēni un pacietīgi, paļaudamies, ka viņa rīcībā ir viss ieplānotais gads. Taču Maiklam nebija lemts izmantot šo gadu līdz galam, jo pats liktenis vērsās pret viņu, turklāt vispārsteidzošākajā veidā. Jo Maikla Korleones plāniem pārvilka svītru Krusttēvs, pats lielais Dons.