Kādā svētdienas rītā, kamēr sievietes atradās baznīcā, Dons Vito Korleone uzvilka savu dārznieka apģērbu: platas, pelēkas bikses, pabālējušu zilu kreklu un saplacinātu netīri brūnu filca platmali, ko rotāja notraipīta pelēka zīda cepuru lente. Nedaudzu gadu laikā Dons bija krietni pieņēmies svarā, un viņš apgalvoja, ka noņemoties ar saviem tomātu stādiem, lai uzlabotu veselību. Taču visi zināja, ka tās ir tikai atrunas.
Patiesais iemesls bija tas, ka viņš mīlēja savu dārzu; viņam patika to kopt un rīta agrumā noraudzīties tajā. Tas viņam atsauca atmiņā Sicīlijā pavadīto bērnību, atsauca to atmiņā, neatgādinot pārciestās briesmas un bēdas par tēva nāvi. Pašlaik pupiņu rindas jau klāja sīki balti ziediņi, un visapkārt dobēm stalti slējās loku zaļie stiebri. Dārza malā cienīgi stāvēja muca ar notekcauruli. Tā bija pildīta ar liellopu šķidrmēsliem — vislabāko dārza mēslojumu. Šajā pašā dārza malā rindojās arī kvadrātveidīgi koka rāmji, ko Dons bija gatavojis pats savām rokām; pāri tiem krusteniski stiepās rupja, balta aukla. Šajos rāmjos kuploja tomātu stādi.Dons steidzās aplaistīt dārzu. Tas jāizdara, vēl pirms saule sākusi pārāk karsti cepināt, citādi izlietās ūdens lāses kļūs par lēcu, kas var sadedzināt salātu lapiņas gluži kā papīru. Saule ir svarīgāka nekā ūdens; arī ūdens ir svarīgs, bet, ja abus neapdomīgi salaiž kopā, var izcelties liela nelaime.
Staigādams pa dārzu, Dons vērīgi skatījās, vai neieraudzīs skudras. Ja dārzā ir skudras, tas nozīmē, ka dārzeņiem uzmetušās utis un skudras tās medī, un tādā gadījumā vajadzēs smidzināt.
Viņš bija paspējis aplaistīt dārzu īstajā brīdī. Saule sāka tveicēt, un Dons domās atkārtoja: «Rāmāk. Rāmāk.» Taču vēl vajadzēja atbalstīt dažus stādus, un viņš atkal noliecās. Jāpabeidz šī pēdējā rinda, tad varēs atgriezties istabā.
Piepeši viņam šķita, ka saule nolaidusies pavisam zemu pie pašas galvas. Acu priekšā sāka virmot zeltaini apļi. Cauri dārzam pie Dona skrēja Maikla vecākais dēls, un puisēna stāvu ietina žilbinoši baltas gaismas vāls. Taču Dons bija vecs vilks, kas neļaujas pievilties. Tur aiz tā kvēlojošā baltuma slēpās nāve, ik brīdi gatava mesties viņam virsū, un Dons ar rokas mājienu raidīja puisēnu projām. To viņš paspēja īstajā brīdī. Tad krūtīs iesitās smags veseris un aizžņaudza elpu. Dons smagi nokrita ar seju smiltīs.Zēns skriešus drāzās pie tēva. Maikls Korleone un daži vīri, kas stāvēja pie alejas vārtiem, metās uz dārzu un ieraudzīja Donu guļam zemē uz mutes; krampjaini savilktās delnas bija pilnas smilšu. Viņi pacēla Donu un aiznesa to akmens flīzēm izklātās terases paēnā. Maikls nometās ceļos pie tēva un satvēra viņa roku, kamēr pārējie aizsteidzās izsaukt ārstu un ātro palīdzību.
Ar lielām pūlēm Dons atvēra acis, lai vēlreiz paskatītos uz dēlu. Viņa allaž sārtā seja bija kļuvusi gluži zila. Sākās agonija. Dons vēlreiz ievilka krūtīs dārza smaržu, tad balti kvēlošais gaismas vairogs iesitās viņam tieši acīs, un viņš nočukstēja: — Dzīve ir tik skaista.
Viņam nevajadzēja noraudzīties sievas un meitas asarās — viņš nomira, pirms sievietes atgriezās no baznīcas, pirms vēl ieradās ātrā palīdzība un ārsts. Viņš mira vīru vidū, turēdams sava vismīļākā dēla roku.
Bēres bija karaliskas. Tajās piedalījās visu Piecu Ģimeņu, kā arī Tesio un Klemencas Ģimeņu Doni un caporegimes. Džonijs Fontāne nokļuva avīžu uzmanības centrā, ierazdamies bērēs, par spīti Maikla padomam nebraukt. Fontāne paziņoja avīzēm, ka Vito Korleone esot viņa krusttēvs, turklāt vislabākais cilvēks, kādu viņš jebkad pazinis, un viņš uzskatot par lielu godu, ka drīkstot pavadīt šādu cilvēku pēdējā gaitā, un viņam nospļauties par to, ko citi par viņu domāšot un runāšot.Sēru brīdis pie nelaiķa tika noturēts Dona alejas namā pēc veclaicīgām paražām. Amerigo Bonasera bija pārspējis pats sevi un nolīdzinājis visus parādus, sagatavodams savu veco draugu un Krusttēvu dusai ar tādu rūpību, kā māte poš meitu kāzu dienai. Visi atzīmēja, ka pat nāve neesot spējusi dzēst cieņas un cēluma vaibstus lielā Dona sejā, un šie vārdi viesa Amerigo Bonaserā zinošu lepnumu un neparastu varas apziņu. Tikai viņš viens zināja, kādu atbaidošu masku nāve bija uzklājusi Dona sejai.Bērēs ieradās visi vecie draugi un palīgi. Atnāca Nadzorīne ar sievu, meitu, znotu un mazbērniem, no Lasvegasas atbrauca Lūsija Mančīni un Fredijs. Ieradās Toms Heigens ar sievu un bērniem, Doni no Sanfrancisko, Losandželosas, Bostonas un Klīvlendas. Zārku nesa Roko Lampone, Alberts Neri, Klemenca, Tesio un, protams, Dona dēli. Aleja un visi tās nami bija pilni ar bēru vainagiem.
Viņpus alejas vārtiem drūzmējās reportieri un fotogrāfi, un turpat stāvēja neliela automašīna, no kuras FIB vīri ar kinokamerām centās iemūžināt šo vēsturisko notikumu. Daži reportieri, kuri mēģināja iekļūt alejā, pārliecinājās, ka sētu un vārtus uzrauga sardze, kas prasīja uzrādīt personas apliecību un ielūgumu bērēs. Un, kaut arī pret viņiem izturējās ļoti laipni un pat iznesa pa dzēriena glāzei, alejas teritorijā viņus tomēr neielaida. Reportieri mēģināja uzsākt sarunas ar bēriniekiem, kas nāca ārā pa vārtiem, taču atbildes vietā sastapa vienīgi vēsus skatienus un klusēšanu.
Maikls Korleone lielāko dienas daļu pavadīja stūra bibliotēkā kopā ar Keju, Tomu Heigenu un Frediju. Cits pēc cita iekšā nāca bēru viesi, lai izteiktu savu līdzjūtību. Maikls saņēma tos nevainojami laipni un tāds palika arī tad, kad dažs uzrunāja viņu par Krusttēvu vai Donu Maiklu, un vienīgi Keja pamanīja vīra lūpās ievelkamies nepatikas vaibstu.
Mazliet vēlāk tuviniekiem bibliotēkā pievienojās Klemenca un Tesio, un Maikls pats viņiem ielēja glāzēs dzērienu. Brīdi sarunas pievērsās biznesam. Maikls paziņoja Klemencam un Tesio, ka aleja un visi tās nami pārdodami kādai celtniecības firmai. Šis darījums solīja milzu peļņu, kas vēlreiz apliecināja lielā Dona ģenialitāti.Klātesošie saprata, ka turpmāk visa impērija atradīsies Rietumos, ka Korleones Ģimene likvidē savas varas balstus Ņujorkā, šāda rīcība bija paredzama pēc Dona atkāpšanās no amata vai pēc viņa nāves.
Kāds izteicās, ka pagājuši gandrīz desmit gadi, kopš šajā namā pēdējo reizi svinīgā brīdī pulcējušies tik daudz cilvēku,— gandrīz desmit gadi bija apritējuši kopš Konstancijas Korleones un Karlo Riči kāzām. Maikls piegāja pie loga un pavērās dārzā. Toreiz, pirms šiem garajiem gadiem, viņš kopā ar Keju bija sēdējis tur, dārzā, pat nenojauzdams, ka viņam būs lemts tāds neparasts liktenis. Un tēvs mirdams bija teicis: «Dzīve ir tik skaista.» Maikls neatcerējās, ka tēvs jebkad kaut ar vārdu būtu pieminējis nāvi, itin kā Dons justu pārāk lielu bijību pret šo parādību, lai par to atļautos filozofēt.Bija laiks doties uz kapsētu, laiks apglabāt lielo Donu. Maikls pasniedza Kejai elkoni, un abi izgāja dārzā, lai pievienotos pavadītāju pulkam. Bērinieku rindā viņiem sekoja caporegimes ar saviem kareivjiem, un aiz tiem nāca visi vienkāršie ļaudis, kam Krusttēvs dzīvē bija darījis labu. Maiznieks Nadzorīne, Kolombo atraitne ar dēliem un milzum daudz citu no tās pasaules, kurā viņš bija stingri, bet taisnīgi valdījis. Pēdējo godu parādīt bija ieradušies pat daži no Dona bijušajiem ienaidniekiem.
Maikls vēroja notiekošo ar atturīgu, laipnu smaidu. Šis spožums viņu neietekmēja. Un tomēr, viņš sevī nodomāja, ja es varētu nomirt ar vārdiem «Dzīve ir tik skaista», tad nekam citam nav nozīmes. Ja es tikpat cieši noticētu pats sev, tad nekam citam nav nozīmes. Viņš ies sava tēva pēdās. Viņš gādās par saviem bērniem, savu ģimeni, savu pasauli. Taču viņa bērni uzaugs citādā pasaulē. Viņi kļūs ārsti, mākslinieki, zinātnieki. Gubernatori. Prezidenti. Viss ir iespējams. Viņš parūpēsies, lai bērni kļūtu par daļu no plašās cilvēces ģimenes, taču pats, kā jau gudrs un apdomīgs tēvs, kam turklāt pieder daudz varas, katrā ziņā uzmanīgi vēros šo plašo ģimeni.