Neilgi pēc tam kādā svētdienā Neri ar sievu aizbrauca ciemos uz Bruklinu pie savas māsas — atraitnes. Neri bija māsai cieši pieķēries un izturējās pret viņu ar aizstāvja gādību, kā tas raksturīgs visiem sicīliešiem; viņš to apciemoja vismaz reizi pāris mēnešos, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Māsa bija krietni vecāka par Albertu, un viņas dēlam jau bija divdesmit gadu. Šis dēls, vārdā Tomass, augdams bez tēva, palaikam sagādāja galvassāpes. Viņš bija iekļuvis vairākās sīkās ķibelēs un sliecās uz nevaldāmu dzīvesveidu. Neri vienreiz bija izmantojis savus sakarus ar policiju, lai puisi neiesūdzētu tiesā par zādzību. Tajā reizē viņš bija apvaldījis niknumu, taču nopietni brīdinājis māsasdēlu:—Tomij, manai māsai tevis dēļ pārāk bieži jāraud, un laikam man pašam būs jāpamāca tevi, kā uzvesties.— Tas bija domāts kā tēvišķs aizgādņa brīdinājums, nevis kā īsts drauds. Bet, kaut gan Tomiju uzskatīja par visrūdītāko zēnu Bruklinas rūdītajā sabiedrībā, arī viņš baidījās no sava tēvoča Alberta.
Šajā apciemojuma reizē Tomijs vēl savā istabā gulēja, jo sestdienas naktī bija pārnācis mājās vēlu. Māte iegāja dēlu pamodināt un skubināja viņu apģērbties, lai visi kopā varētu paēst svētdienas pusdienas. Caur puspievērtajām durvīm skarbi atskanēja puiša balss:— Lai viņi brauc ellē, un ļauj man gulēt!— Ar vainīgu smaidu māte atgriezās virtuvē.
Tā nu viņi paēda pusdienas bez Tomija. Sieri apjautājās māsai, vai dēls viņai sagādājot Tsti nopietnas raizes, bet viņa papurināja galvu.Neri ar sievu jau dzīrās doties projām, kad Tomijs beidzot izlīda no gultas. Norūcis sveicienu, viņš iegāja virtuvē. Pēc brītiņa atskanēja sauciens:— Ei, mamm, uztaisi man kaut ko ēdamu!—Tas nepavisam nebija lūgums. Tā bija izlutināta bērna gražīga pavēle.
— Celies augšā tad, kad ir ēdienreize, un dabūsi ēst,— māte pikti atmeta.— Es netaisos gādāt tev otras pusdienas!
Šāda nepievilcīga aina nebūtu nekas neparasts, taču Tomijs, būdams vēl miegains un kašķīgs, pāršāva pār strīpu.— Ej dirst ar savu mūžīgo morāli, gan es paēdīšu citur!
Jau nākamajā mirklī viņš nožēloja šos vārdus. Tēvocis Alberts nogrāba viņu kā kaķis peli. Viņu satracināja ne tik daudz šis viens dzirdētais māsas apvainojums, cik acīm redzamā patiesība, ka puisis tā bieži mēdz runāt ar māti, kad viņi ir divi vien. Tēvoča klātbūtnē Tomijs nekad neko tādu nebija atļāvies. Šajā svētdienā viņš vienkārši brīdi kļuva neuzmanīgs. Pats sev par nelaimi.
Abu sieviešu pārbiedēto acu priekšā Alberts Neri pamatīgi un bez žēlastības piekāva savu māsasdēlu. Sākumā puisis mēģināja aizstāvēties, bet drīz padevās un sāka lūgties žēlastību. Neri pliķēja viņam pa seju, kamēr Tomija lūpas uzpampa un sāka asiņot. Viņš atlieca puiša galvu atpakaļ un trieca viņu pret sienu. Viņš belza Tomijam pa vēderu, tad nogāza to uz grīdas un iegrūda ar seju paklājā. Pavēlējis abām sievietēm palikt turpat un gaidīt, viņš lika Tomijam doties uz ielas un aiziet līdz viņa mašīnai. Kad abi bija iekāpuši tajā, Neri piedraudēja līdz nāvei pārbiedētajam puisim:— Ja es vēl kaut reizi dzirdēšu, ka tu tā runā ar manu māsu, šis kāviens tev liksies kā skuķu glāsti. Es gribu, lai tu nāc pie prāta! Tagad ej mājās un pasaki manai sievai, ka es viņu gaidu.
Divus mēnešus pēc šī notikuma Alberts Neri atgriezās no nakts maiņas un uzzināja, ka sieva no viņa aizgājusi. Viņa bija sakravājusi visas savas drēbes un atgriezusies vecāku ģimenē. Ritas tēvs viņam paziņoja, ka meita baidoties no viņa, baidoties dzīvot ar viņu kopā vīra nevaldāmās dabas un straujo dusmu dēļ. Alberts nespēja tam ticēt. Viņš nekad nebija iesitis savai sievai, nekad nebija viņai draudējis, pret Ritu viņš juta vienīgi mīlestību un pieķeršanos. Taču notikušais viņu tā apstulbināja, ka viņš nolēma pāris dienu nogaidīt un tikai tad doties uz viņas vecāku mājām, lai aprunātos ar sievu.Nelaimīgā kārtā tieši nākamajā naktī viņš dežūras laikā nokļuva nepatikšanās. Viņa mašīna pēc telefona zvana no Hārlemas devās uz vietu, kur, kā ziņots, bija noticis smags uzbrukums. Kā parasti, Neri izlēca no mašīnas, kad tā vēl nebija apstājusies. Bija pāri pusnaktij, un viņš turēja rokā savu lielo lukturi. Notikuma vieta bija ieraugāma uzreiz. Pie kāda īres nama ārdurvīm pulcējās ļaudis, un kāda nēģeriete paziņoja Neri:—Tur iekšā viens vīrs graiza mazu meiteni!
Neri iesteidzās priekštelpā. Gaiteņa galā pa atvērtām durvīm spīdēja gaisma, un varēja dzirdēt vaidus. Joprojām turēdams lukturi, Neri aizgāja līdz atvērtajām durvīm.
Viņš gandrīz paklupa pār diviem uz grīdas guļošiem ķermeņiem. Viena bija apmēram divdesmit piecus gadus veca nēģeriete. Otra bija nēģeru meitenīte, ne vecāka par divpadsmit gadiem. Viņu sejas un augumi asiņoja no daudziem žiletes griezieniem. Istabā Neri ieraudzīja vainīgo. Šo vīru viņš labi pazina.
Tas bija Vakss Beinzs, labi pazīstams huligāns, narkotiku tirgonis un algots sitējs. Šobrīd viņa acis narkotiku ietekmē spiedās gluži vai ārā no dobumiem, un asiņainais nazis rokā trīcēja. Neri bija arestējis šo vīru pirms divām nedēļām par smagu uzbrukumu vienai no viņa ielasmeitām. Toreiz Beinzs viņam bija teicis: «Hei, vecīt, tā nu nav tava darīšana!» Un arī Neri kolēģis bija izmetis, lai jau tie melnie griežot viens otram rīkles, ja viņiem tā patīk, tomēr Neri bija aizturējis Beinzu policijas nodaļā. Jau nākamajā dienā Beinzs pret drošības naudu tika atbrīvots.Neri nekad nebija lāgā ieredzējis nēģerus, un, strādājot Hārlemā, šī nepatika tikai pieauga. Viņi pastāvīgi dzēra vai zāļojās, kamēr sievietēm lika strādāt vai pelnīties ar prostitūciju. Viņš neredzēja nekādas jēgas no šādu padibeņu eksistences. Tāpēc Beinza nekaunīgais izaicinājums likumam neganti satracināja Neri. Un ar žileti sagraizītās meitenītes izskats viesa viņā šķebīgu niknumu. Pavisam vēsi, pats uz savu roku, Alberts Neri nolēma, ka Beinzs nestāsies tiesas priekšā.Bet viņam aiz muguras jau pulcējās liecinieki — citi nama iedzīvotāji un otrs policists no patruļas mašīnas.
— Met zemē nazi, tu esi arestēts!— Neri pavēlēja Beinzam.
Beinzs iesmējās.— Lai mani arestētu, vecais, tu bez pistoles neiztiksi!— Viņš pavērsa tam pretī nazi.— Varbūt gribi šito?Neri lēciens bija zibenīgs, un otrs policists nepaspēja izvilkt ieroci. Nēģeris trieca pretī nazi, taču Neri ar savu apbrīnojamo reakcijas asumu paspēja atvairīt dūrienu ar kreiso roku. Ar labo roku viņš īsi un sparīgi trieca ar lukturi. Sitiens ķēra Beinzu pa galvas vienu pusi, un viņa ceļgali komiski saļodzījās kā dzērājam. Nazis izkrita viņam no rokām. Bandīts bija pilnīgi bezpalīdzīgs. Tāpēc Neri otrais sitiens vairs nebija attaisnojams, un vēlāk, pēc nopratināšanas policijas nodaļā un tiesas prāvā, balstoties uz pārējo klātesošo un otra policista liecībām, tas tika neapstrīdami pierādīts. Neri trieca Beinzam pa galvvidu ar tādu neticamu spēku, ka luktura stikls saplīsa un spuldzīte kopā ar emaljēto vairogu aizlidoja pāri istabai. Smagā alumīnija stobrveida ietvars saliecās, un tikai baterijas luktura iekšienē neļāva tai salocīties uz pusēm. Viens no klātesošajiem nēģeriem, kurš dzīvoja tajā pašā mājā un vēlāk tiesā liecināja pret Neri, bijīgi noteica:—Sitam melnajam nu gan ir cieta galva!