Viņi sāka iet pa zāļainu lauku ceļu.
— Kāpēc tu aizskrēji?— Heigens klusu pavaicāja.
— Tāpēc, ka Maikls man meloja,— atbildēja Keja.— Tāpēc, ka viņš mani piemuļķoja, piekrizdams kļūt par Konijas dēla krusttēvu. Viņš mani pievīla. Es nevaru mīlēt tādu cilvēku. Es nevaru ar viņu dzīvot. Es nevaru ļaut viņam būt manu bērnu tēvam.
— Es nesaprotu, par ko tu runā,— sacīja Heigens.
Keja aizsvilās taisnīgās dusmās.— Par to, ka viņš nogalināja savas māsas vīru! Vai to tu saproti?— viņa mirkli apklusa. — Un viņš man meloja!
Ilgu laiku viņi gāja klusēdami. Beidzot Heigens teica:
— Tev nav nekāda pamata tik droši ticēt, ka tā ir tiesa. Bet tāpat vien, pastrīdēšanās labad, pieņemsim, ka tā būtu. Es nesaku, ka tā ir, to tu atceries! Bet ja nu es tev minētu dažus attaisnojošus apstākļus viņa rīcībai? Vai, pareizāk sakot, dažus iespējamus attaisnojošus apstākļus?
Keja paskatījās uz viņu ar nicinājumu.— Pirmo reizi es redzu tevi advokāta lomā, Tom. Neteikšu, ka tā tev piestāvētu.
Heigens pavīpsnāja.— Lai tā būtu. Tikai noklausies, ko es teikšu. Ja nu Karlo būtu tīši nodevis Saniju, pagrūdis viņu ienaidniekiem? Ja nu Konijas piekaušana toreiz būtu ar nolūku sarīkota, lai dabūtu Saniju ārā no alejas, un viņi būtu zinājuši, ka Sanijs brauks pa Džonzbīčas dambi? Ja nu Karlo būtu uzpirkts, lai palīdzētu nogalināt Saniju? Ko tad?
Keja neatbildēja. Heigens turpināja:— Un ja nu tāds izcils vīrs kā Dons nebūtu spējis izdarīt to, ko viņam vajadzēja darīt,— atriebt dēla nāvi, nogalinot savas meitas vīru? Ja nu tas beidzot būtu izrādījies pāri viņa spēkiem un viņš būtu ielicis Maiklu par savu pēcteci, zinādams, ka Maikls novels šo nastu no viņa pleciem, ka uzņemsies šo nodarījumu?
— Tas viss jau bija pagājis,— Keja caur asarām izgrūda. — Visi dzīvoja laimīgi! Kāpēc Karlo nevarēja piedot? Kāpēc nevarēja mierīgi dzīvot tālāk un visu aizmirst?
Viņi bija pārgājuši pāri pļavai un nonākuši pie strautiņa koku paēnā. Heigens nometās zālē un nopūtās. Pavēries visapkārt, viņš nopūtās vēlreiz un teica:— Šeit, šajā pasaulē tā varētu.
— Viņš nav tas cilvēks, ko es apprecēju,— teica Keja. Heigens iesmējās.— Ja viņš tas būtu, tad šobrīd vairs neatrastos starp dzīvajiem. Tu tagad būtu atraitne. Tev nebūtu jāmokās ap šiem jautājumiem.
Kejas acīs uzliesmoja niknas uguntiņas.— Pie joda, kā to lai saprot? Runā, Tom, kaut reizi mūžā izsakies skaidri un atklāti! Es zinu, ka Maikls to nevar, bet tu neesi sicīlietis, tu vari pastāstīt sievietei patiesību, tu vari pret viņu izturēties kā pret līdzīgu, kā pret otru cilvēku.
Ilgāku laiku atkal valdīja klusums. Heigens papurināja galvu.
— Tu neesi sapratusi Maiku. Tu lec no ādas ārā tāpēc, ka viņš tev melojis. Bet viņš tevi brīdināja, lai tu nekad neizjautā viņu par biznesu. Tu lec no ādas ārā tāpēc, ka viņš kļuva par Karlo dēla krusttēvu. Bet tu pati viņu pielauzi. Patiesībā, ja viņš grasījās Karlo likvidēt, tāda rīcība bija vispareizākā. Klasiskais taktikas paņēmiens, lai iegūtu upura uzticību.— Heigens drūmi pasmīnēja.— Vai tāda valoda tev šķiet pietiekami atklāta?
Taču Keja nodūra galvu.
— Es tev vēl šo to pateikšu skaidri un atklāti,— Heigens turpināja.— Kad nomira Dons, Maiklu bija paredzēts novākt. Vai zini, kurš grasījās viņu izdot? Tesio. Tāpēc Tesio vajadzēja nogalināt. Un Karlo vajadzēja nogalināt. Tāpēc ka nodevību nedrīkst piedot. Maikls būtu varējis piedot, bet cilvēki to nemēdz piedot paši sev, un tāpēc viņi vienmēr būtu bīstami. Maiklam tiešām patika Tesio. Un viņš mīl savu māsu. Bet viņš pārkāptu savu pienākumu pret tevi un saviem bērniem, pret visu ģimeni, pret mani un manu ģimeni, ja atstātu Karlo un Tesio nesodītus. Viņi mums visiem būtu bīstami, bīstami visu mūžu.
Keja klausījās Heigena vārdos, un asaras ritēja viņai pār vaigiem.— Vai tādēļ Maikls tevi atsūtīja šurp, lai tu man to visu pateiktu?
Heigens palūkojās viņā ar neviltotu izbrīnu.
— Nē,— viņš teica.— Viņš man lika pateikt, ka vari saņemt visu, ko vēlies, un darīt visu, ko vēlies, kamēr vien labi rūpējies par bērniem.— Heigens pasmaidīja.— Viņš lika pateikt, ka tu esot viņa Dons. Tas tāpat, joka pēc.
Keja uzlika delnu uz Heigena rokas.— Viņš nelika tev pastāstīt man visu to pārējo?
Heigens brīdi vilcinājās, it kā pārlikdams, vai teikt viņai patiesību līdz galam.— Tu vēl joprojām nesaproti,— viņš sacīja.— Ja tu pateiktu Maiklam visu, ko es tev šodien stāstīju, man būtu beigas.— Viņš atkal uz brīdi apklusa.— Tu un bērni esat vienīgie, kam viņš nespētu nodarīt pāri.
Pēc šiem vārdiem Keja vēl minūtes piecas nekustējās un tikai pēc tam piecēlās. Abi devās uz mājas pusi. Gandrīz pie pašām mājām Keja Heigenam pajautāja:
— Vai tu pēc vakariņām varēsi aizvest mani ar bērniem uz Ņujorku?
— Tāpēc jau esmu atbraucis,— atbildēja Heigens. Nedēļu pēc atgriešanās pie Maikla Keja aizgāja pie garīdznieka, lai apgūtu nepieciešamo mācību un pārietu katoļticībā.
Vistālākajā baznīcas nišā ieskanējās zvans, aicinādams uz grēksūdzi. Kā mācīts, Keja viegli iesita pa krūtīm ar dūrē savilktu plaukstu par zīmi grēku nožēlošanai. Zvans noskanēja vēlreiz, un sekoja kāju švīkstoņa, dievgaldniekiem virzoties uz altāra pusi. Keja piecēlās, lai piebiedrotos viņiem. Viņa nometās ceļos pie altāra, un baznīcas dziļumā atkal nodimdēja zvans. Ar sakļautu plaukstu Keja vēlreiz iesita sev pa krūtīm. Viņas priekšā stāvēja priesteris. Keja atlieca galvu un pavēra muti, lai saņemtu papīrplāno dievmaizītes gabaliņu. Tas bija pats briesmīgākais brīdis. Tikai tad, kad gabaliņš bija izkusis un norīts, viņa varēja domāt par to, kādēļ bija šurp atnākusi.
Šķīstījusies no grēkiem, viņa nolieca galvu un līdzās citiem lūdzējiem salika rokas virs altāra margām. Viņa nedaudz sasvēra augumu, lai ķermeņa svars tik ļoti nespiestu ceļgalus.
Viņa noslēdzās no jebkādām domām par sevi, par pašas bērniem, par savām dusmām, par jautājumiem, kas viņu mocīja. Tad ar alkaini izmisīgu vēlēšanos ticēt un tikt uzklausītai Keja, tāpat kā katru dienu kopš Karlo Riči noslepkavošanas, sāka lūgt Dievu par Maikla Korleones dvēseli.
No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga, 1992.
1969