Pat Heigens, nebūdams speciālists, domās atzina, ka šis zirgs ir īsts skaistulis. Hartums bija viscaur piķa melns, ja neņem vērā balto rombveida laukumu uz lielās pieres. Pelēkbrūnās acis mirdzēja kā zelta āboli, melnā, stingrā āda vizēja kā zīds. Bērnišķīgā lepnumā Volcs sacīja:—Slavenākais rikšotājs pasaulē. Es viņu nopirku pērn Anglijā par sešsimt tūkstošiem dolāru. Varu derēt, ka neviens Krievijas cars nav pircis zirgu par tādu cenu. Bet es viņu vairs nelaidīšu uz sacīkstēm, viņš man kalpos selekcijai. Man būs izcilākie zirgi, kādi šai zeme jebkad redzēti.— Viņš noglāstīja zirga krēpes un klusi uzsauca:— Hartum, Hartum!— Balsī skanēja neviltota mīlestība, un zirgs atsaucās. Volcs sacīja Heigenam:— Ziniet,, es esmu labs jātnieks. Pirmo reizi mēģināju jāt piecdesmit gadu vecumā.— Viņš pasmējās.— Kas zina, varbūt manās dzīslās rit kāda krievu kazaka asinis, kuru reiz iekārdinājusi kāda no manām vecmāmiņām.— Viņš pakutināja zirga vēderu un ar patiesu apbrīnu teica:— Re, kas viņam par metamo! Ja man tāds būtu!
Viņi devās uz māju, lai sēstos pie galda. Ēdienu pasniedza trīs apkalpotāji, kurus izrīkoja virssulainis; galdauts bija caurausts zeltītiem diegiem, un galdu rotāja sudraba piederumi, taču Heigens konstatēja, ka ēdieni ir diezgan viduvēji. Volcs acīmredzot dzīvoja viens un, pēc visa spriežot, ēdienam nepiegrieza sevišķu vērību. Heigens pagaidīja, līdz abi bija aizkūpinājuši lielus Havanas cigārus, tad jautāja Volcam: — Vai Džonijs dabūs to lomu vai ne?
— Nē,— atbildēja Volcs.— Es viņu nevaru paņemt tai filmā, pat ja gribētu. Visi kontrakti ar lomu izpildītājiem ir jau parakstīti, un jaunnedēļ mēs ieslēdzam kameras. Es tur neko vairs nevaru grozīt.
Heigens nepacietīgi iebilda:—Mister Volc, ar tāda ranga vīru kā jūs ir ļoti izdevīgi kārtot darījumus tieši tāpēc, ka šādam argumentam nav pamata. Jūs varat izdarīt visu, ko vien gribat.— Viņš izpūta dūmu mākoni.— Varbūt jūs neticat, ka mans klients spēj pildīt solīto?
Voles sausi atteica:—Ticu, ka man gaidāmas grūtības ar strādniekiem. Gofs lika to manīt. Tas kretīns runāja ar mani tā, it kā es nebūtu viņam katru gadu pa kluso grūdis simt tūkstošus. Un es ticu arī, ka jūs varat izolēt to manu aktieri no heroīna. Bet tas man nerūp, un savas filmas es varu finansēt pats. Tāpēc ka es ienīstu to pretekli Fontāni. Sakiet savam bosam, ka šo pakalpojumu es viņam nevaru izdarīt, bet lai viņš griežas pie manis citreiz — ar jebko citu. Ar jebko.
Kāda velna pēc tad tu, glumais idiot, mani uz šejieni atvedi, nodomāja Heigens. Tev noteikti kaut kas ir aiz ādas. Viņš auksti atbildēja:—Domāju, ka jūs īsti nenovērtējat stāvokli. Misters Korleone ir Džonija krusttēvs. Tas nozīmē ļoti ciešu, ļoti svētu reliģisku saiti.— Volcs paklanījās par zīmi, ka prot to novērtēt. Heigens turpināja:— Itālieši mēdz jokot, ka šai grūtajā dzīvē cilvēkam vajadzīgi divi tēvi, kas par viņu rūpētos. Tāpēc itāliešiem ir krusttēvi. Kopš Džonija īstais tēvs miris, misters Korleone jūt vēl lielāku atbildību. Un citreiz misters Korleone pie jums negriezīsies. Šai ziņā viņš ir ļoti jūtīgs un nekad nelūdz otru pakalpojumu, ja pirmais ir atteikts.Volcs paraustīja plecus.— Man ļoti žēl. Atbilde tomēr ir «nē». Bet, kamēr jūs esat šeit, cik man maksātu tā streika novēršana? Skaidrā naudā. Uz vietas.
Šis jautājums noskaidroja vienu no Heigena mīklām — kādēļ Volcs veltī viņam tik daudz laika, ja jau izlēmis Džonijam lomu nedot. Un šajā tikšanās reizē nekas nemainīsies. Volcs jutās drošs. Dona Korleones spēks viņu nebiedēja. Un, protams, ar saviem politiskajiem sakariem, ar savu pazīšanos ar
FIB šefu, ar savu milzīgo bagātību un neierobežoto varu kinorūpniecībā Volcam nebija pamata bīties no Dona Korleones. Jebkuram saprātīgam cilvēkam, arī Heigenam, vajadzēja saprast, ka Volcs ir pareizi novērtējis savu stāvokli. Ja viņš bija ar mieru uzņemties streika radītos zaudējumus, Dons Korleone viņam nevarēja piekļūt. Tikai viens apstāklis neiekļāvās šajos secinājumos. Dons Korleone savam krustdēlam bija apsolījis, ka lomu viņš dabūs, un Heigens nezināja gadījumu, kad Dons Korleone būtu lauzis šādu solījumu.
Heigens klusi teica:— Jūs mani tīši pārprotat. Jūs gribat mani padarīt par izspiešanas līdzdalībnieku. Misters Korleone sola nokārtot šī streika nepatikšanas vienīgi kā draudzīgu pakalpojumu — par atbildi jūsu izdarītajam pakalpojumam. Tā būtu draudzīga ietekmju apmaiņa, nekas vairāk. Bet es redzu, ka jūs mani neņemat nopietni. Es personīgi domāju, ka tā ir kļūda.
Volcs, gluži kā gaidījis šādu brīdi, ļāva dusmām vaļu.— Es lieliski sapratu,— viņš atcirta.— Mafijas stils, vai ne? Olīveļļa un laipni vārdi, kad patiesībā aiz visa slēpjas draudi. Tad ļaujiet man atbildēt skaidri un gaiši. Džonijs Fontāne to lomu nekad nedabūs, kaut arī viņš tai ir ideāli piemērots. Tā viņu darītu slavenu. Bet tas nenotiks, jo es ienīstu šo smerdeli un padzīšu viņu no kino. Un es jums pateikšu, kāpēc. Viņš izputināja manu visvērtīgāko protežē. Veselus piecus gadus tā meitene manā vadībā mācījās dziedāt, dejot, spēlēt, es viņas dēļ izdevu simtiem tūkstošu dolāru. Gribēju padarīt viņu par zvaigzni. Teikšu vēl skaidrāk, lai jūs redzētu, ka neesmu akmens gabals,— ne jau tikai dolāri un centi tur bija svarīgi. Tā meitene bija skaista. Saldākais radījums, kādu jebkad esmu baudījis, un man viņas ir piederējušas visās pasaules malās. Tā mācēja izpumpēt sausu. Un tad parādās Džonijs ar savu sudraba rīklīti un uzpūsto šarmu — un viņa aizlaižas prom. Visu palaida vējā un padarīja mani smieklīgu. Cilvēks ar manu stāvokli, mister Heigen, nevar atļauties būt smieklīgs. Un Džonijam par to ir jāmaksā.
Pirmo reizi Volcam izdevās no tiesas pārsteigt Heigenu. Viņš nespēja saprast, kā pieaudzis, nodrošināts cilvēks var ļaut tādiem niekiem ietekmēt savu lēmumu veikala lietās, turklāt vēl tik svarīgā darījumā. Heigena pasaulē, Dona Korleones pasaulē sieviešu fiziskais skaistums un seksuālā pievilcība veikala darīšanās nespēlēja ne mazāko lomu. Tā bija pilnīgi privāta joma, izņemot, protams, laulību vai ģimenes negodu. Heigens nolēma mēģināt pēdējo reizi.
— Jums neapšaubāmi taisnība, mister Volc,— viņš sacīja. — Bet vai jums nodarītā pārestība ir tik liela? Domāju, ka jūs neesat sapratis, cik svarīgs šis nelielais pakalpojums ir manam klientam. Džonija kristībās Dons Korleone viņu turēja uz savām rokām. Kad nomira Džonija tēvs, misters Korleone uzņēmās tā pienākumus. Daudzi, daudzi cilvēki sauc viņu par Krusttēvu, lai apliecinātu savu cieņu un pateicību par sniegto palīdzību. Misters Korleone nekad nepieviļ savus draugus.
Volcs spēji piecēlās.— Pietiekami ilgi esmu klausījies. Bandīti mani neizrīko, es izrīkoju viņus. Ja es tagad pacelšu klausuli, tu nakti pavadīsi cietumā. Un, ja tas mafijas barvedis mēģinās kādu no saviem netīrajiem trikiem, viņš ātri sapratīs, ka es vis neesmu kaut kāds orķestra vadītājs. Jā, jā, arī par to esmu dzirdējis. Iegaumē, tavs misters Korleone kauliņus nesalasīs. Kaut arī man vajadzētu Izmantot savu ietekmi Baltajā namā.Stulbais, stulbais kretīns, kā viņš, velns lai parauj, spējis tik augstu uzrāpties, domāja Heigens. Prezidenta konsultants, pasaules lielākās kinostudijas galva! Donam noteikti jāpievēršas kino pasaulei. Šis nejēga taču saprot tikai to, ko dzird. Zemteksti līdz viņam neaiziet.
— Paldies par maltīti un patīkamo vakaru!—Heigens sacīja.— Vai jūs varētu nogādāt mani uz lidostu? Domāju, ka nepalikšu šeit pa nakti.— Viņš vēsi pasmaidīja.— Misters Korleone ir vīrs, kas sliktas ziņas grib dzirdēt bez kavēšanās.