Kad vēlu otrdienas vakarā Heigens atgriezās no Kalifornijas un pavēstīja Donam par sarunu rezultātiem ar Volcu, Dons nemaz nelikās pārsteigts. Viņš lika Heigenam atstāstīt katru tikšanās sīkumu un riebumā noskurinājās, izdzirdīs par skaisto pusaudzīti un viņas māti. Viņš nomurmināja «infamita», ar ko mēdza paust augstāko nosodījumu, un uzdeva Heigenam tikai vienu jautājumu:—Vai tas vīrs no tiesas ir ar aknām?
Heigens mēģināja uzminēt, ko tieši Dons domā ar šo jautājumu. Gadu gaitā viņš bija pārliecinājies, ka Dona vērtējums tik ļoti atšķiras no citu cilvēku vērtējuma, ka arī viņa vārdos nereti slēpjas citāda jēga. Vai Volcam ir raksturs? Vai viņam ir stipra griba? Protams, jā, bet ne jau to Dons gribēja zināt. Vai šim vīram ir pietiekami daudz dūšas, lai viņš neļautu sevi iebiedēt? Vai viņš ir ar mieru ciest smagus finansiālus zaudējumus, ko radītu studijas darbinieku streiks, ar mieru paciest skandālu, kāds izraisītos, ja viņa slaveno aktieri publiski pasludinātu par narkomānu, kas lieto heroīnu? Atkal jā. Un atkal — ne jau to Dons gribēja zināt. Beidzot Heigens uzminēja jautājuma īsto jēgu. Vai Džeks Volcs ir spējīgs riskēt ar visu, vai viņš gatavs zaudēt visu tikai principa dēļ, goda dēļ, atriebības dēļ?Heigens pasmaidīja. Viņš reti jokoja ar Donu, bet šoreiz spēja atturēties.— Jūs gribat zināt, vai viņš ir sicīlietis.— Dons apmierināti pamāja ar galvu, pauzdams atzinību par glaimojošo asprātību un apliecinādams, ka trāpīts mērķī. — Nē, nav,— teica Heigens.Ar to saruna beidzās. Dons pārdomāja dzirdēto līdz nākamai dienai. Trešdienas rītā viņš atsauca Heigenu pie sevis un deva viņam norādījumus. Mēms no sajūsmas, Heigens to izpildei patērēja visu darba dienu. Viņam nebija ne mazāko šaubu, ka Dons ir problēmu nokārtojis un ka no rīta viņam piezvanīs Volcs, lai paziņotu, ka Džonam Fontānem piešķirta galvenā loma jaunajā kara filmā.
Šai brīdī telefons patiesi iezvanījās, taču runātājs bija Amerigo Bonasera. Apbērētāja balss pateicībā trīcēja. Viņš vaļējās, lai Heigens apliecina Donam viņa mūžīgo draudzību. Ja kas vajadzīgs, Donam tikai jādod ziņa. Viņš, Amerigo Bonasera, noliek savu dzīvi pie svētītā Krusttēva kājām, Heigens apsolīja visu paziņot Donam.
«Daily News» viduslapā bija parādījies attēls, kas rādīja uz ielas gulošos Džeriju Vāgneru un Kevinu Mūnenu. Atbaidošais. skats bija lietpratīgi uzņemts, un gulošie izskatījās drīzāk pēc bezveida masas, nevis pēc cilvēkiem. Avīze vēstīja, ka apbrīnojamā kārtā abi tomēr palikuši dzīvi, taču viņiem vajadzēšot vairākus mēnešus pavadīt slimnīcā un būšot nepieciešama plastiskā ķirurģija. Heigens uz bloknota lapiņas atzīmēja, ka jāpasaka Klemencam, lai parūpējas par Poliju Gato. Tas puisis prot savu darbu.
Nākamajās trīs stundās Heigens ātri un prasmīgi apkopoja ziņas par ienākumiem no Dona nekustamā īpašuma — olīveļļai importa firmas un celtniecības uzņēmuma. Neviens no tiem neuzrādīja sevišķu progresu, bet tagad, kad karš beidzies, visam drīz vajadzētu iet uz labo pusi. Heigens jau gandrīz bija aizmirsis Džonija Fontānes problēmas, kad sekretāre pavēstīja, ka viņam zvanot no Kalifornijas. Vieglās priekšnojautas trīsās viņš paņēma klausuli un teica:— Heigens klausās.
Naida un niknuma pārvērsto balsi vada viņā galā tik tikko varēja pazīt.— Tu, kretīniskais izdzimteni!—Volcs brēca. — Uz simt gadiem es jūs visus sabāzīšu cietumā! Pēdējo grasi izdošu, lai dabūtu jūs rokā! Es to Džoniju Fontāni vienkārši izrūnīšu, tu dzirdi mani, itāliešu cūka?
Heigens laipni atbildēja:— Manī rit vācu un īru asinis.Sekoja gara pauze, tad klikšķis, vada viņā galā noliekot klausuli. Heigens pasmaidīja. Volcs ne reizes nebija izteicis draudus pašam Donam Korleonem. Ģēnijs saņem pēc nopelniem.Džeks Volcs vienmēr gulēja viens. Viņa gulta bija pietiekami liela desmit gulētājiem, un guļamistabā bez grūtībām varētu filmēt balles skatus, bet kopš pirmās sievas nāves nu jau desmit gadus viņš gulēja viens. Tas nenozīmēja, ka viņš vispār būtu atsacījies no sievietēm. Par spīti saviem gadiem, Volcs bija sparīgs vīrietis, taču tagad viņu spēja aizraut tikai ļoti jaunas meitenes, un viņš bija pārliecinājies, ka dažas vakara stundas ir viss, ko viņa jauneklības atliekas un pacietība spēj izturēt.Šajā ceturtdienas rītā Volcs nez kādēļ pamodās agri. Rīta krēslā milzīgā guļamistaba atgādināja miglā tītu pļavu. Tālumā, uz grīdas pie gultas kājgaļa rēgojās tādi kā pazīstami apveidi, un Volcs pacēlās uz elkoņiem, lai skaidrāk tos saskatītu. Priekšmeta forma atgādināja zirga galvu. Volcs pastiepās un iededza naktsgaldiņa lampu.Ieraudzītais tā satrieca Volcu, ka viņu pārņēma nervu šoks, Šķita, ka smags veseris būtu ietriecies krūtīs, sirds mežonīgi salēcās, un visu ķermeni sagrāba fizisks nelabums. Māgas saturs izgāzās uz biezā, mīkstā paklāja.Nocirsta un sarecējušu asiņu peļķē stingri iestatīta, viņam pretī vērās slavenā zirga Hartuma melni zīdainā galva. Zem tās rēgojās baltas dzīslu šķiedras. Zirga purnu klāja baltas putas, un lielās acis, kas allaž mirdzēja kā zelts, tagad kā puvušu augli izraibināja sarecējušu asiņu traipi. Volcu sagrāba dzīvnieciskas šausmas, un viņš panikā kliedza pēc sulaiņiem. Šo pašu šausmu dzīts, viņš zvanīja Heigenam un ļāva vaļu neapvaldītiem draudiem. Volca ārprāta lēkmei līdzīgā plosīšanās pārbiedēja virssulaini, kas izsauca viņa personisko ārstu un galveno vietnieku studijas darbā. Bet Volcs atguvās jau pirms viņu ierašanās.Saņemtais trieciens patiesi bija paralizējošs. Kas tas par cilvēku, kurš spējīgs nogalināt sešsimttūkstoš dolāru vērtu dzīvnieku? Bez jebkāda brīdinājuma, bez mājiena vai ultimāta! Neticamā nežēlība, necieņa pret jebkādu vērtību lika domāt par cilvēku, kas dzīvo pilnīgi pēc saviem likumiem un kam vienīgais Dievs ir viņš pats. Un šis cilvēks īstenoja savu gribu ar tādu varu un izmanību, ka Volca staļļu stingrā apsardze izrādījās nevarīga tā priekšā. Tagad Volcs jau zināja, ka zirgs acīmredzot saņēmis pamatīgu miegazāļu devu, pēc kuras kāds ar cirvi nesteidzīgi noskaldījis tā lielo trīsstūrveida galvu. Nakts apsardzes vīri galvoja, ka neko neesot dzirdējuši. Tas Volcam šķita neiespējami. Viņi ir uzpirkti, un jāpiespiež viņus pateikt, kas to izdarījis.Volcs nebija muļķis, tikai ārkārtīgi iedomīgs. Viņš bija kļūdījies, uzskatīdams, ka viņa vara šai pasaulē ir lielāka par Dona Korleones varu. Viņam gluži vienkārši vajadzēja kādu pierādījumu, ka tā nav tiesa. Volcs saprata, ko tas nozīmē. Tas nozīmē, ka, neraugoties uz visu viņa bagātību, neraugoties uz visiem viņa sakariem ar Savienoto Valstu prezidentu, neraugoties uz viņa izdaudzināto draudzību ar FIB direktoru, kāds sīks itāliešu olīveļļas tirgonis viņu nogalinās. Nogalinās vārda visīstākajā nozīmē! Tāpēc ka viņš nedod Džonijam Fontānem iekāroto lomu. Neticami! Cilvēkiem nav tiesību tā rīkoties! Tas nav normāli! Tas nozīmē, ka tu nevari darīt, ko gribi, pats ar savu naudu, savām sabiedrībām, savu varu. Tas jau ir desmitkārt ļaunāk nekā komunisms. Tas jāsatriec! To nedrīkst pieļaut!Volcs iedzēra ārsta piedāvāto sedatīvu. Tas palīdzēja vēlreiz nomierināties un padomāt saprātīgi. Visvairāk Volcu Šokēja vēsā aukstasinība, ar kādu tas vīrs Korleone bija licis nogalināt pasaulslavenu zirgu, kas maksā sešsimttūkstoš dolāru. Sešsimttūkstoš dolāru!Volcs nodrebēja. Viņš sāka pārdomāt to dzīvi, kādu bija sev izveidojis. Viņš ir bagāts. Viņš var iegūt pasaules skaistākās sievietes, tikai pamezdams ar pirkstu un apsolīdams kontraktu. Viņu ir uzņēmuši karaļi un karalienes. Viņš dzīvo tik apskaužamu dzīvi, cik vien nauda un vara spēj sagādāt. Būtu neprāts riskēt ar to visu tikai kaprīzes dēļ. Varbūt viņš kaut kā var piekļūt šim Korleonem? Nez kāda ir likumā paredzētā soda nauda par sacīkšu zirga nogalināšanu? Volcs sāka mežonīgi smieties; ārsts un sulaiņi vēroja viņu ar nopietnām bažām. Volcs iedomājās vēl kaut ko. Viņš taču kļūs par apsmiekla objektu visai Kalifornijai, ja ļaudis uzzinās, ka viņa varenībai kāds metis tik nicīgu, augstprātīgu izaicinājumu! Tas izšķīra visu. Tas un vēl doma, ka varbūt viņu nemaz nenogalinās. Varbūt viņiem padoma ir kaut kas daudz izsmalcinātāks un nežēlīgāks.Volcs deva vajadzīgos norādījumus, un viņa personiskais uzticības dienests ķērās pie darba. Ārstu un sulaiņus nozvērināja klusēt, piedraudot ar kinostudijas un paša Volca mūžīgu nežēlastību. Presei paziņoja, ka sacīkšu zirgs Hartums nobeidzies slimības rezultātā, kuru guvis pārceļojumā no Anglijas. Zirga paliekas pavēlēja aprakt slepenā vietā muižas teritorijā.Pēc sešām stundām Džonijam Fontānem piezvanīja filmas galvenā režisora asistents un paziņoja viņam, ka nākamo pirmdien jāierodas uz filmēšanos.