Taču gaidāmie Ziemsvētki bija pacilājuši Konijas noskaņojumu. Viņa tikai gribēja pavaicāt Heigenam, ko tēvs tā īsti vēlētos Ziemsvētku dāvanai. Un kas derētu Sanijam, Fredam un Maikam. Mātei viņa jau zinot, ko dāvināt. Heigens izteica dažus ierosinājumus, taču Konija tos visus noraidīja un nosauca par muļķīgiem. Beidzot viņa pierima un izbeidza sarunu.
Kad telefons iezvanījās vēlreiz, Heigens sasvieda visus papīrus atpakaļ mapē. Pie velna ar visu! Jāiet projām. Tomēr no sarunas atteikties viņš nedorrtaja. Kad sekretāre pavēstīja, ka zvanot Maikls Korleone, Heigens labprāt paņēma klausuli. Maikls viņam vienmēr bija paticis.
Tom,— sacīja Maikls Korleone,— rīt es ar Keju braucu uz pilsētu. Man vecajam pirms Ziemsvētkiem vēl jāpaziņo kaut kas svarīgs. Vai rītvakar viņš būs mājās?
Noteikti,— atbildēja Heigens.— Līdz Ziemsvētkiem viņš nekur projām no pilsētas nebrauks. Vai varu ko palīdzēt?
Maikls bija tikpat mazrunīgs kā vecais Korleone.— Nē,— viņš atteica.— Ceru, ka Ziemsvētkos tiksimies. Visi pošas uz Longbīču. Vai ne?
— Jā gan,— apstiprināja Heigens. Viņu mazliet uzjautrināja tas, ka Maikls nolika klausuli bez ierastajām pieklājības frāzēm. Heigens palūdza, lai sekretāre piezvana viņa sievai un brīdina, ka viņš mazliet aizkavēsies, tomēr vakariņas lai paglabā. Izgājis ārā, Heigens naski soļoja projām pa ielu veikala virzienā. Pēkšņi kāds aizšķērsoja viņam ceļu. Heigens pārsteigts ieraudzīja savā priekšā Soloco.
Turks saņēma Heigenu aiz rokas un klusi teica:— Bez panikas. Es tikai gribu ar jums parunāt.— Ietves malā stāvošās mašīnas durvis piepeši atvērās. Soloco uzstājīgi atkārtoja: — Kāpiet iekšā, es gribu ar jums parunāt!
Heigens mēģināja atbrīvot roku. Pagaidām viņš vēl neuztraucās, tikai jutās aizkaitināts.
Man nav laika,— viņš teica. Tai brīdī no aizmugures pienāca vēl divi vīri. Heigens juta, ka kājas savādi pagurst.
Kāpiet mašīnā!—Soloco laipni sacīja.— Ja es gribētu jūs novākt, jūs jau sen būtu beigts. Varat man droši uzticēties.
Bez mazākās uzticības Heigens iekāpa mašīnā.
Maikls Korleone nedaudz samelojās, runādams ar Heigenu. Tobrīd viņš jau bija Ņujorkā ūn zvanīja no istabas Pensilvānijas viesnīcā, kas atradās nepilnus desmit kvartālus no Heigena kantora. Kad viņš bija nolicis klausuli, Keja Edamsa nodzēsa cigareti un teica:— Esi gan tu melis, Maik!
Maikls apsēdās viņai līdzās uz gultas.— Tikai tevis dēļ, mīļā. Ja es savējiem pateiktu, ka esam pilsētā, mums tūlīt būtu jābrauc pie viņiem. Tad mēs nevarētu divatā iet pusdienas, uz teātri un šonakt gulēt kopā. Mana tēva mājās tas neietu cauri, kamēr neesam precējušies.Maikls apskāva Keju un maigi noskūpstīja uz lūpanŗ Tīksmi izjuzdams to saldmi, viņš novilka Keju guļus. Viņa aizvēra acis, gaidīdama ilgoto tuvības brīdi, un Maikls jutas neticami laimīgs. Visus drūmos kara gadus, cīnīdamies Klusā okeāna salās, viņš bija sapņojis par meiteni, kas būtu līdzīga Kejai Edamsai. Tieši pēc šāda skaistuma viŗTš bija ilgojies. Pec ši skaistā, trauslā auguma, maigi zīdainās ādas un kaisla aicinājuma trīsām. Keja atvēra acis, tad satvēra Maikla galvu plaukstās, pievilka sev klāt un sāka viņu skūpstīt. Viņi ieslīga viens otra skaujas un nepiecēlās, līdz pienāca laiks doties pusdienās un uz teātri.
Iznākuši no restorāna, viņi gāja garām spoži apgaismotajiem veikaliem, kuros bariem plūda ļaudis, meklēdami svētku dāvanas.— Ko lai es tev Ziemsvētkos dāvinu?—jautāja Maikls. Keja piekļāvās viņam ciešāk.—Pats sevi,—viņa teica.—Kā tu domā, vai es patikšu tavam tēvam?
— Tas nav īstais jautājums,— Maikls maigi atbildēja.— Vai es patikšu taviem vecākiem?
Keja paraustīja plecus.— Tas man nerūp,— viņa sacīja.
Es pat esmu domājis, ka varbūt vajadzētu mainīt uzvārdu,— atzinās Maikls.— Pavisam likumīgi. Bet, ja kas gadītos, tas tikpat daudz neko nelīdzētu. Vai tu esi pilnīgi pārliecināta, ka gribi kļūt par Korleoni?—viņš puspajokam jautāja.
Jā,— Keja nopietni atbildēja. Abi piespiedās viens otram ciešāk. Ziemsvētku nedēļā viņi bija nolēmuši apprecēties— klusi, vienkārši sareģistrēties pilsētas dzimtsarakstu birojā, pieaicinot tikai divus draugus par lieciniekiem. Tomēr Maikls visādā ziņā to gribēja iepriekš pastāstīt tēvam. Viņš apgalvoja, ka tēvs necelšot nekādus iebildumus, kamēr vien viņi rīkošoties atklāti. Keja šaubījās. Viņā atzinās, ka saviem vecākiem varēšot par notikušo paziņot tikai pēc salaulāšanās.— Viņi, protams, domās, ka es esmu stāvoklī,— Keja sacīja. Maikls pasmīnēja un piebilda:— Manējie tāpat.
Neviens no viņiem nepieminēja to apstākli, ka Maiklam vajadzēs saraut ciešās saites ar ģimeni. Abi saprata, ka tas zināmā mērā jau noticis agrāk, un tomēr jutās vainīgi. Viņi cerēja pabeigt koledžu un pagaidām tikties nedēļu nogalēs un kopā pavadīt vasaras brīvlaiku. Nākotne solījās būt laimīga.
Viņi noskatījās mūziklu «Karuselis»; tas bija sentimentāls, naivi uzjautrinošs stāsts par kādu plātīgu zagli. Iznākuši no teātra, viņi juta, ka kļuvis auksts. Keja pieglaudās Maiklam un jautāja:— Kad būsim apprecējušies, vai tu arī mani sitīsi un pēc tam nozagsi zvaigzni, ko man dāvināt?
Maikls pasmējās.— Es būšu matemātikas profesors,— viņš teica.— Vai gribi ieiet kaut kur paēst, pirms ejam uz viesnīcu?
Keja papurināja galvu un izteiksmīgi ielūkojās viņam acīs. Tāpat kā katru reizi, Maiklu aizkustināja viņas neslēptā vēlēšanās pēc tuvības. Viņš atbildēja ar smaidu, un turpat uz ielas abi sāka skūpstīties.
Maikls jutās izsalcis un nolēma pasūtīt vakariņas istabā. Viesnīcas vestibilā pie laikrakstu stenda viņš apturēja Keju un teica:— Paņem avīzes, kamēr es dabūšu atslēgu.— Pēc atslēgas vajadzēja brīdi pastāvēt rindā: kaut arī karš bija beidzies, viesnīcai joprojām trūka darbaroku. Saņēmis atslēgu, Maikls nepacietīgi pārlaida skatienu vestibilam, lūkodamies pēc Kejas. Viņa stāvēja pie laikrakstu stenda, turēdama rokā avīzi, un vērās tajā savādi stīvu skatienu. Maikls piegāja viņai klāt. Keja pacēla galvu, un viņš ieraudzīja, ka meitenes acis pilnas asaru.— Maik,— viņa izdvesa,— ai, Maik!
Viņš izņēma avīzi Kejai no rokām un tūlīt ieraudzīja fotoattēlu. Uz ielas ar galvu asins peļķē gulēja viņa tēvs. Uz ietves sēdēja kāds vīrietis un raudāja kā bērns. Tas bija Maikla brālis Fredijs. Maikls juta, ka visu ķermeni pārņem ledains stingums. Viņš nejuta bēdu, nejuta baiļu, vienīgi saltu naidu.
— Ej augšā uz istabu,— viņš teica Kejai. Bet Keja nepakustējās, un viņam vajadzēja saņemt meiteni pie rokas un ievest liftā. Braukdami augšup, abi klusēja. Iegājis istabā, Maikls apsēdās uz gultas un atvēra avīzi. Virsraksti vēstīja: «Uzbrukums Vito Korleonem. Slavenais gangsteru karalis smagi ievainots. Operācija stingrā policijas apsardzībā. Draud asiņains gangsteru karš.»
Maikls sajuta kājās dīvainu nespēku.— Tēvs nav miris,— viņš teica Kejai.— Tiem neliešiem nav izdevies.— Viņš pārlasīja rakstu vēlreiz. Uz tēvu bija šāvuši piecos pēcpusdienā. Tātad tai laikā, kad viņš gulēja Kejas skāvienos, ēda restorānā pusdienas, skatījās izrādi, tēvs bija par mata tiesu no nāves. Maikls sajuta mokošus sirdsapziņas pārmetumus.
— Vai brauksim tūlīt uz slimnīcu?—jautāja Keja.
Maikls papurināja galvu.— Vispirms jāpiezvana uz mājām. Tie, kuri to izdarīja, nav pie pilna prāta. Uzzinājuši, ka vecais vēl dzīvs, viņi būs galīgā panikā. Kas zina, kāds būs nākamais gājiens.
Abi Longbīčas mājas telefoni izrādījās aizņemti, un pagāja gandrīz divdesmit minūtes, iekams Maikls dabūja savienojumu. Viņš izdzirda Sanija balsi, kas atsaucās:— Jā.