Sanija sieva Sandra, kas sēdēja vīram pretī pie galda, ievēroja, ka Sanija seja pieplūduši asinīm un acis kļuvušas stiklaini blāvas.— Kas noticis?— viņa nočukstēja. Sanijs ar neiecietīgu žestu lika viņai apklust, apcirtās pret sievu ar muguru un pārprasīja:—Tu droši zini, ka viņš ir dzīvs?
Droši,— atteica detektīvs.— Stipri noasiņojis, bet es ceru, ka nebūs tik ļauni, kā izskatās.
Paldies!—teica Sanijs.— Rīt no rīta tieši astoņos esi mājās. Tūkstotis ir tavs.
Sanijs nolika klausuli un piespieda sevi sēdēt mierīgi. Viņš zināja, ka viņa vājākā vieta ir spējais niknums, un šoreiz tas varēja kļūt liktenīgs. Tagad vispirms jādabū rokā Heigens. Bet, pirms Sanijs paguva vēlreiz pacelt klausuli, telefons iezvanījās atkal. Šoreiz tas bija viens no Ģimenes bukmeikeriem, kas strādāja Dona kantora rajonā. Viņš zvanīja, lai pateiktu, ka Dons nupat uz ielas nošauts. Ar dažiem jautājumiem Sanijs noskaidroja, ka ziņotājs nav bijis tuvu klāt pie upura, un atmeta šo informāciju kā nepareizu. Filipsa ziņas noteikti ir precīzākas. Kolīdz Sanijs nolika klausuli, telefons iezvanījās trešo reizi. Runāja «Dailv Nevvs» reportieris. Uzzinājis, kas zvana, Sanijs tūlīt nolika klausuli.
Tad viņš uzgrieza Heigena dzīvokļa numuru.
— Vai Toms jau mājās?— viņš vaicāja Heigena sievai.
— Nē,— atbildēja sieva un paskaidroja, ka vīrs vēl minūtes divdesmit varot aizkavēties, bez uz vakariņām būšot mājās.
— Lai viņš man piezvana,— teica Sanijs.
Viņš mēģināja visu pārdomāt. Mēģināja iztēloties, kā šādā situācijā rīkotos tēvs. Sanijs uzreiz bija sapratis, ka uzbrukumu organizējis Soloco, taču Turks nekad neuzdrīkstētos nogalināt tik augsta ranga vadoni kā Donu, ja viņam nebūtu spēcīgas aizmugures. Sanija domas pārtrauca ceturtais telefona zvans.
Balss vada viņā galā bija ļoti laipna un draudzīga.— Santīno Korleone?
— Jā,— teica Sanijs.
— Toms Heigens ir pie mums,— sacīja nepazīstamā balss.— Apmēram pēc trim stundām mēs viņu atlaidīsim pie jums ar savu priekšlikumu. Nedariet neko uz karstām pēdām, pirms nebūsiet viņu uzklausījuši līdz galam. Tā jūs varat sagādāt vienīgi jaunas nepatikšanas. Kas noticis — noticis, tagad ikvienam jābūt prātīgam. Neļaujiet vaļu savam slavenajam niknumam.— Balsī skanēja tikko jaušams izsmiekls. Kaut gan Sanijs nebija droši pārliecināts, viņam likās, ka runātājs ir Soloco. Apspiestā, dobjā balsī viņš atbildēja:— Es gaidīšu.
Vada viņā galā atskanēja klikšķis. Sanijs paskatījās savā pulkstenī ar zelta ietvaru, ievēroja precīzu sarunas laiku un pierakstīja to uz galdauta.
Savilcis pieri, viņš apsēdās pie virtuves galda.
— Kas noticis, Sanij?— jautāja sieva.
— Šāvuši uz veco,— Sanijs savaldīgi atbildēja. Redzēdams šausmas sievas sejā, viņš skarbi piemetināja:— Neuztraucies, viņš nav miris. Un vairāk nekas nenotiks.— Par Heigenu Sanijs sievai neko neteica. Un tad telefons iezvanījās piekto reizi.
Runātājs bija Klemenca. Resnīša balss skanēja grūdieniem, kā aizelsusies.— Vai tu zini par tēvu?— viņš jautāja.
— Jā,— teica Sanijs.— Bet viņš nav miris.— Vada otrā galā iestājās klusums, un pēc laba brīža atkal atskanēja Klemencas satrauktā balss:—Paldies Dievam, paldies Dievam!— Tad viņš noraizējies pārvaicāja:—Tu droši zini? Man teica, ka esot gulējis uz ielas beigts.
Viņš ir dzīvs,— atbildēja Sanijs. Viņš uzmanīgi ieklausījās katrā Klemencas balss niansē. Paustās jūtas šķita neviltotas, taču šī vīra amatā ietilpa arī prasme būt labam aktierim.
Nu tev jāņem viss uz saviem pleciem, Sanij,— teica Klemenca.— Ko lai es tagad daru?
Brauc uz tēva māju,— rīkoja Sanijs.— Un atved Poliju Gato.
—. Vairāk neko? Vai neaizsūtīt kādus no saviem vīriem uz slimnīcu un pie tevis?
— Nē, man vajag tikai tevi un Poliju Gato,— atbildēja Sanijs. Sekoja ilgāks klusuma brīdis. Klemenca sāka saprast. Lai mazinātu saspringtību, Sanijs pajautāja:— Kur tas velna Polijs vispār bija? Ko viņš tobrīd darīja, velns lai parauj?
Vada otrā galā vairs nedzirdēja satrauktās elsas. Klemencas balsī skanēja piesardzīga atturība.— Polijs bija slims, saaukstējies, tāpēc palika mājās. Viņš visu ziemu jūtas nevesels. Sanijs tūlīt kļuva modrs.— Cik reizes viņš pēdējo mēnešu laikā ir palicis mājās?
Varbūt trīs vai četras,— minēja Klemenca.— Es Fredijam vairākkārt jautāju, vai viņš negrib citu cilvēku, bet Fredijs atteicās. Nav bijis iemesla — pēdējos desmit gadus, redz, viss gājis gludi.
Mjā,— novilka Sanijs.— Tiksimies tēva mājā. Katrā ziņa atved Poliju. Paķer viņu pa ceļam uz šejieni. Man vienalga, cik viņš slims vai vesels. Saprati?—Atbildi nesagaidījis, Sanijs nosvieda klausuli.
Sieva klusi raudāja. Sanijs brīdi raudzījās viņā, tad skarbi teica:— Ja zvana kāds no savējiem, pasaki, lai zvana man uz tēva māju pa spectelefonu. Ja zvana kāds cits, tu nekā nezini. Ja piezvana Toma sieva, pasaki, ka Tomam ir darīšanas un viņš aizkavēsies ilgāk.
Brīdi Sanijs kavējās domās.— Te atnāks pāris no mūsu ļaudīm.— Redzēdams sievas baiļpilno skatienu, viņš nepacietīgi piebilda:—Tev nav ko baidīties, es tikai gribu, lai viņi būtu šeit. Dari visu, ko viņi tev saka. Ja gribi runāt ar mani, zvani uz tēva īpašo numuru, bet tikai tad, ja tiešām ir kas svarīgs. Un neraizējies!— Sanijs devās projām.Ārā bija tumšs, un alejā brāzmoja decembra vējš. Sanijs nebaidījās iziet tumšajā ielā. Visas astoņas mājas te piederēja Donam Korleonem. Divas pretimstāvošās mājas alejas galā īrēja Ģimenes padotie — gan cilvēki ar savām ģimenēm, gan vientuļi vīri, kas mitinājās pagrabstāva dzīvokļos. No pārējām sešām mājām, kas veidoja atlikušo pusloka daļu, vienu apdzīvoja Heigens ar savu ģimeni, otru Sanijs un trešo, vismazāko un neuzkrītošāko, pats Dons Korleone. Pārējās trīs mājas bija bez maksas nodotas Dona kādreizējo draugu rīcībā ar norunu, ka pēc pirmā pieprasījuma tās tiks tūlīt atbrīvotas. Nevainojamā izskata aleja bija drošs cietoksnis.
Pie visām astoņām mājām bija ierīkoti prožektori, kas apgaismoja apkārtni un laupīja iespēju nemanīti ielavīties alejā. Sanijs pārgāja ielai, aizsoļoja līdz tēva mājai un atslēdza durvis ar savu atslēgu.
Mamm, kur tu esi?— viņš iegājis izsaucās. Māte iznāca no virtuves. Gaitenī ieplūda ceptu piparu smarža. Pirms māte paspēja kaut ko sacīt, Sanijs saņēma viņu aiz rokas un apsēdināja.
Man tikko zvanīja,— viņš teica.— Tagad saņemies un neuztraucies. Tēvs ir slimnīcā, viņš ir ievainots. Apģērbies un sagatavojies braukt pie viņa. Pēc maza brītiņa dabūšu tev mašīnu un šoferi. Norunāts?
Māte brīdi stingi vērās dēlā, tad itāliski jautāja:— Uz viņu šāvuši?
Sanijs pamāja ar galvu. Māte brītiņu stāvēja, galvu noliekusi, tad atgriezās virtuvē. Sanijs sekoja mātei. Viņš noraudzījās, kā māte nogriež gāzes liesmiņu zem cepto piparu pannas un tad dodas augšā uz savu istabu. Sanijs paņēma no pannas piparus, groziņā uz galda salūkoja maizi un sagatavoja sulīgu sendviču. Karstā olīveļļa pilēja uz pirkstiem. Tad viņš iegāja lielajā stūra istabā—tēva kabinetā — un atslēdza rakstāmgalda nodalījumu, kurā atradās spectelefons. Tas bija ievilkts pēc īpaša pasūtījuma un reģistrēts ar fiktīvu vārdu un adresi. Vispirms Sanijs zvanīja Lūkam Brāzi. Atbildes nebija. Tad viņš uzgrieza nākamo numuru. Vada viņā galā atsaucās Tesio, Bruklinas caporegime, kas organizācijā veica tādu kā drošības vārsta lomu. Šis vīrs bija absolūti uzticīgs Donam. Pastāstījis par notikušo, Sanijs viņam paskaidroja, kas darāms. Tesio vajadzēja sagādāt piecdesmit pilnīgi uzticamus vīrus. Bija jānosūta apsardze uz slimnīcu un daļai vīru jāierodas Longbīčā.