— Vai viņi nogrābuši arī Klemencu?— pavaicāja Tesio.
Pašlaik es negribu izmantot Klemencas vīrus,— atbildēja Sanijs. Tesio tūlīt saprata. Pēc īsa klusuma brīža viņš teica:— Piedod, Sanij, ka saku tev to, ko teiktu tavs tēvs. Nepārsteidzies. Nevaru ticēt, ka Klemenca spētu mūs nodot.
Paldies,— atteica Sanijs.— Arī es tā nedomāju, bet jābūt piesardzīgiem. Vai nav tiesa?
— Tiesa,— atbildēja Tesio.
Un vēl kas,— turpināja Sanijs.— Mans jaunākais brālis Maiks mācās Hanoveras koledža Ņūhempšīrā. Lai kāds no mūsu Bostonas ļaudīm dodas turp un atved viņu uz šejieni. Lai padzīvo mājās, kamēr šis negaiss aprimst. Es viņam iepriekš piezvanīšu, tā ka viņš jau visu zinās. Tas arī tāpat, drošības labad.
Skaidrs,— atsaucās Tesio.— Tiklīdz visu to nokārtošu, laidīšos pie tevis. Norunāts? Tu taču zini manus puišus, vai ne?
Jā,— atbildēja Sanijs un nolika klausuli. Tad viņš piegāja pie neliela sienas seifa, atslēdza to un izņēma zilos ādas vākos iesietu grāmatu ar alfabētisku rādītāju. Viņš to rūpīgi pāršķirstīja, līdz atrada vajadzīgo ierakstu. Tas bija: «Rejs Ferels, 5000 dolāru Ziemsvētkos.» Ierakstam sekoja telefona numurs. Sanijs uzgrieza to un pajautāja:— Ferels?— Vīrs vada otrā galā atbildēja apstiprinoši.
Runā Santīno Korleone,— Sanijs teica.— Es gribu, lai jūs man izdarītu pakalpojumu, turklāt tūlīt pat. Pārbaudiet divus telefona numurus un dodiet man ziņas par visām pēdējo triju mēnešu laikā notikušajām sarunām.— Viņš nosauca Polija Gato un Klemencas mājas telefonus, tad piebilda:—Tas ir ļoti svarīgi. Izdariet to pirms pusnakts, un varēsiet svinēt divtik priecīgus Ziemsvētkus.
Sanijs atlaidās krēslā, lai sīki pārdomātu visu notikušo, tad nolēma vēlreiz uzgriezt Lūkas Brāzi numuru. Atkal nebija atbildes. Tas satrauca Saniju, taču viņš atbīdīja šo domu pie malas. Luka ieradīsies, tiklīdz uzzinās par notikušo. Sanijs atlaidās dziļāk grozāmajā atpūtas krēslā. Pēc stundas māja būs pilna ar Ģimenes ļaudīm, un vajadzēs viņiem sīki izstāstīt, kas darāms. Tagad, kad Sanijs beidzot varēja visu pārdomāt, viņš īsti aptvēra stāvokļa nopietnību Pēdējo desmit gadu laikā šis bija pirmais izaicinājums Korleones Ģimenei un tās varenībai. Aiz tā nenoliedzami stāvēja Soloco, taču viņš nekad nebūtu uzdrīkstējies spert šādu soli, ja viņu neatbalstītu vismaz viena no piecām Ņujorkas lielajām Ģimenēm. Un tā noteikti ir Tatalju Ģimene. Tas savukārt nozīmē atklātu karu vai arī tūlītēju Soloco noteikumu pieņemšanu. Sanijs drūmi pasmīnēja. Tas glumais Turks visu teicami izplānojis, taču viņam nepaveicās. Dons ir dzīvs, tātad gaidāms karš. Ar Korleones Ģimenes spēkiem un Luku Brāzi tam var būt tikai viens iznākums. Un atkal viņā pamodās kremtošais nemiers. Kur ir Luka Brāzi?
Mašīnā, kurā sēdēja Heigens, kopā ar šoferi bija vēl četri vīri. Heigenu apsēdināja aizmugurē, vidū starp abiem vīriem, kuri bija pienākuši uz ielas no aizmugures. Soloco apsēdās priekšējā sēdeklī. Labajā pusē sēdošais vīrs pastiepās pāri Heigenam un uzvilka cepuri viņam uz acīm, lai Heigens neko neredzētu.— Sēdi rāms un nemēģini lūrēt,— viņš piekodināja.
Brauciens bija īss, ne ilgāks par divdesmit minūtēm. Kad viņi izkāpa no mašīnas, bija jau satumsis, un Heigens nepazina apkārtni. Viņu ieveda pagrabstāva dzīvoklī un apsēdināja uz virtuves krēsla ar cietu, taisnu atzveltni. Soloco apsēdās iepretī pie virtuves galda. Melnīgsnējās sejas izteiksme bija neparasti plēsonīga.
— Es negribu jūs biedēt,— viņš teica.— Zinu, ka neesat Ģimenē noteicējs. Es gribu, lai jūs palīdzētu Korleonēm, un gribu, lai jūs palīdzētu man.
Drebošiem pirkstiem Heigens paņēma cigareti. Viens no vīriem uzlika galdā viskija pudeli, ielēja dažus malkus porcelāna kafijas tasītē un pasniedza Heigenam. Heigens pateicīgi iedzēra ugunīgo šķidrumu. Tas palīdzēja saņemties, apvaldīt trīsošos locekļus un pārvarēt nespēku.
— Jūsu boss ir miris,— teica Soloco. Brīdi viņš klusēja, izbrīnā vērodams, kā Heigena acīs parādās asaras, tad turpināja:— Notvērām viņu uz ielas, pie kantora. Tiklīdz man to paziņoja, steidzos dabūt rokā jūs. Jums jāpanāk miers starp mani un Saniju.
Heigens neatbildēja. Viņu pārsteidza paša bēdu skaudrums. Pamestības sajūta jaucās ar bailēm no nāves. Soloco turpināja:— Sanijs bija sajūsmā par manu priekšlikumu. Vai nav tiesa? Arī jūs zināt, ka gudrākais ir piekrist. Narkotikām pieder nākotne. Tās sola tik daudz naudas, ka pāris gadu laikā ikviens var kļūt bagāts. Dons bija vecmodīgs nelga, viņa laiks jau bija beidzies, bet viņš to neapjēdza. Tagad viņa vairs nav, un tur neko nevar grozīt. Es gribu slēgt jaunu darījumu, un jums jāpanāk, lai Sanijs tam piekristu.
Jums nav nekādu izredžu,— teica Heigens.— Sanijs laidīs darbā visus līdzekļus, lai jums atriebtos.
Tā būs viņa pirmā reakcija,— Soloco nepacietīgi iebilda.— Jums jāpiespiež viņš domāt saprātīgi. Aiz manis stāv Tatalju Ģimene ar saviem ļaudīm. Pārējās Ņujorkas Ģimenes piekritīs visam, kas novērstu atklātu karu mūsu starpā. Šādā karā ciestu arī tās un to biznesi. Ja Sanijs piekritīs mūsu darījumam, pārējās Ģimenes uzskatīs, ka notikušais nav viņu daļa. Pat Dona vissenākie draugi.
Heigens lūkojās lejup, skatienu pievērsis plaukstām, un neko neatbildēja. Soloco uzstājīgi turpināja:— Ar Donu gāja uz leju. Agrāk es viņam nebūtu varējis padarīt neko. Pārējās Ģimenes viņam neuzticas, jo viņš iecēla jūs par savu consiglori, un jūs taču neesat pat itālietis — sicīlietis jau nepavisam. Ja noiesim līdz vispārējam karam, Korleones Ģimeni satrieks lupatās, un galu galā zaudētājs būs ikviens, tai skaitā arī es. Man vajadzīgi jūsu Ģimenes politiskie sakari, vajadzīgi vairāk nekā nauda. Tāpēc runājiet ar Saniju, runājiet ar saviem caporegimes, un jūs aiztaupīsiet daudz asinsizliešanas.
Heigens pasniedza savu porcelāna tasīti, lai to piepilda vēlreiz.— Mēģināšu,— viņš teica.— Bet Sanijs ir stūrgalvīgs. Turklāt pat viņš nespēs apvārdot Luku. Un man būs jābaidās no Lūkas, ja es atbalstīšu jūsu darījumu.
— Par Luku es parūpēšos,— Soloco klusi sacīja.— Jūs parūpējieties par Saniju un abiem jaunākajiem. Paklau, varat viņiem pateikt, ka mani vīri šodien būtu nokniebuši Frediju kopā ar tēvu, bet tiem bija stingra pavēle nešaut uz viņu. Ka es negribēju vairāk bēdu, nekā nepieciešams. Varat viņiem pateikt, ka Fredijs palika dzīvs, pateicoties man.
Heigens beidzot atkal spēja sakarīgi domāt. Tikai tagad viņš īsti aptvēra, ka Soloco nedomā viņu nogalināt vai turēt par ķīlnieku. Spējais atvieglojums, kas pārņēma visu ķermeni, sadzina kauna sārtumu sejā. Soloco vēroja viņu ar tikko jaušamu, saprotošu smaidu. Heigens mēģināja apsvērt stāvokli. Ja viņš nepiekritīs cīnīties par Soloco interesēm, viņu var nogalināt. Bet tad Heigens saprata, ka Soloco grib tikai to, lai viņš izklāstītu priekšlikumu Sanijam, turklāt izklāstītu to prasmīgi, kā pieklājas īstenam consigliori. Un tagad, pārdomādams visu vēlreiz, viņš saprata arī to, ka Soloco ir taisnība. Par katru cenu jāizvairās no atklāta kara starp Korleones un Tatalju Ģimenēm. Korleonēm jāaprok savi mirušie un jāaizmirst bijušais, jāslēdz vienošanās. Un, kad pienāks laiks, varēs vērsties pret Soloco.