Sanijs ņirdzīgi pasmīnēja.— Valdies, ka nenoraujies! Nu labi, labi, tupi vien tepat un uzmani telefonu.— Viņš pievērsās Tesio:— Iepriekšējais zvans man paziņoja tieši to, kas vajadzīgs.— Viņš vēlreiz pievērsās Maiklam:— Kāds neapšaubāmi ir veco nodevis. Tas varēja būt Klemenca, un tas varēja būt Polijs Gato, kurššodien ļoti izdevīgā reizē bija saslimis. Es tagad atbildi zinu, paskatīsimies nu, cik atjautīgs esi tu, Maik. Tu taču studē koledžā. Kurš pārdeva tēvu Turkam Soloco?Maikls atkal apsēdās un atlaidās dziļajā ādas klubkrēslā. Viņš mēģināja visu sīki un pamatīgi pārdomāt. Klemenca ir caporegime Korleones Ģimenes struktūrā. Dons Korleone padarījis viņu par miljonāru, un abi jau vairāk nekā divdesmit gadu ir tuvi draugi. Klemenca ieņem vienu no galvenajiem posteņiem visā organizācijā. Ko viņš iegūtu, nododams Donu? Vairāk naudas? Klemenca ir pietiekami bagāts tāpat, bet cilvēki mēdz būt alkatīgi. Vairāk varas? Atriebes prieku par kādu iedomātu apvainojumu vai necieņas izpausmi? Par to, ka Heigens iecelts par consiglori. Vai varbūt veikalnieka pārliecība teica, ka galu galā uzvarētājs būs Soloco? Nē, Klemenca nekādi nevar būt nodevējs. Tad Maikls skumīgi nodomāja, ka viņam tā liekas tikai tāpēc, ka viņš negrib, lai Klemencam būtu jāmirst. Lielais, tuklais vīrs viņam bērnu dienās allaž tika nesis dāvanas un reizēm, kad Dons bija pārāk aizņemts, ņēmis viņu līdzi izbraukumos. Maikls nespēja ticēt, ka Klemenca būtu spējīgs uz nodevību.
Bet, no otras puses, būtu dabiski, ja Soloco gribētu pārvilkt Klemencu savā pusē vairāk nekā jebkuru citu no Korleones Ģimenes ļaudīm.
Maikla Jomas pievērsās Polijam Gato. Polijs pagaidām vēl nav kļuvis bagāts. Par viņu rūpējas, kā pienākas, viņa augšupeja organizācijā ir nenoliedzama, taču plašākiem ūdeņiem vajag^ laiku —tāpat kā visiem citiem. Polijs turklāt varētu lolot neprātīgākus sapņus par varu, kā tas raksturīgs jauniem cilvēkiem. Tam jābūt Polijam. Tad Maikls atcerējās, ka abi ar Poliju gājuši kopā sestajā klasē, un viņš vēlējās, lai arī Polijs nebūtu vainīgs.
Maikls papurināja galvu.— Neviens no viņiem,— viņš teica. Bet teica to tikai tādēļ, ka Sanijs bija apgalvojis: atbilde viņam jau zināma. Ja vajadzētu balsot, viņš nosauktu Poliju.
Sanijs smaidīja.— Nebaidies,— viņš noteica.— Ar Klemencu viss kārtībā. Tas ir Polijs.
Maikls pamanīja atvieglojumu Tesio sejā. Pats būdams caporegime, viņš, protams, juta līdzi Klemencam. Arī citādā ziņa pašreizējais stāvoklis nebija tik bīstams, ja nodevējs izrādījās zemākas pakāpes cilvēks.
Tad rīt es varu sūtīt savus vīrus mājās?—Tesio piesardzīgi pajautāja.
Parīt,— atbildēja Sanijs.— Ātrāk nevienam nekas nav jāzina. Paklau, es tagad gribu pārrunāt dažas personīgas ģimenes padarīšanas divatā ar brāli. Uzgaidi viesistabā, labi? Sarakstu mēs varam pabeigt vēlāk. Pastrādāsiet pie tā abi ar Klemencu.
Skaidrs,— atbildēja Tesio un izgāja no kabineta.
Kā tu vari droši zināt, ka tas ir Polijs?— Maikls jautāja.
Mums ir savi cilvēki sakaru mezglā,— atbildēja Sanijs.—Viņi pārbaudīja visas Polija telefona sarunas. Arī Klemencas, protams. Tais trijās dienās, kad Polijs šomēnes bija slims, viņam zvanīja no ielas automāta pretī tēva kantorim. Ari šodien. Noskaidroja, vai Polijs braucis līdzi un vai viņa vietā nosūtīts cits. Varbūt bija vēl kāds iemesls. Nav svarīgi.— Sanijs paraustīja plecus.— Paldies Dievam, ka tas bija Polijs. Klemenca mums ir ļoti vajadzīgs.
— Vai tagad sāksies atklāts karš?—Maikls vilcinādamies pavaicāja.
Sanija skatiens pauda nelokāmu apņēmību.—Tiklīdz ieradīsies Toms, es darīšu visu, lai tā būtu. Kamēr vecais neliks rīkoties citādi.
— Kāpēc tad tu nenogaidi, līdz vecais varēs runāt?— Maikls vaicāja.
Sanijs pavērās viņā ar izbrīnu un neizpratni.— Nu, pie velna, kā tu varēji izkalpot tās kara medaļas? Mēs taču stāvam stobra galā, vecīt, mums ir jācīnās. Es tikai baidos, ka viņi Tomu neatlaidīs.
— Kāpēc ne?— Maikls pārsteigts jautajā.
Sanija balsī atkal skanēja tēvišķa iecietība.—Viņi nogrāba Tomu, domādami, ka ar veco ir cauri un nu varēs vienoties ar mani. Toms sākumā būtu veicis starpnieka lomu, nodevis man viņu priekšlikumu. Tagad, kad vecais ir dzīvs, viņi zina, ka es nevaru slēgt vienošanos, tāpēc no Toma vairs nav nekāda labuma. Viņi var to palaist vaļā vai arī nokniebt, atkarība no Soloco garastāvokļa. Ja Tomu nokniebs, tad tieši tādēļ, lai parādītu mums, ka nedomā jokot, lai liktu mums trūkties.
— Kāpēc Soloco domāja, ka ar tevi varēs vienoties?— Maikls klusi jautāja.
Sanijs pietvīka un brīdi kavējās ar atbildi. Beidzot viņš teica:— Pirms dažiem mēnešiem mums bija tikšanās ar Soloco. Viņš ieradās ar priekšlikumu par narkotiskajām vielām. Vecais viņu noraidīja. Bet sarunu laikā es drusku izmuldējos, lavu noprast, ka man tāda vienošanās būtu pa prātam. Un tas \r aplamākais, ko var izdarīt. Ja tēvam kaut ko ir izdevies iedzīt man galvā, tad tā ir šī mācība — nemūžam neļaut citiem uzzināt, ka Ģimenes vidū domas dalās. Un tā nu Soloco izrēķina, ka jātiek vaļā no vecā un tad varēs kopā ar mani ķerties pie narkotikām. Ja tēva vairs nebūtu, Ģimene zaudētu vismaz pusi sava spēka. Man jau tāpat būtu jāraujas melnas miesās, lai saturētu visus līdzšinējos tēva darījumus. Narkotikām pieder nākotne, un mums tas jāizmanto. Un šis uzbrukums tēvam bija vistīrākais bizness, bez jebkādiem personiskiem iemesliem. Biznesa darīšanās es tam Turkam piebiedrotos. Viņš, bez šaubām, nekad nepielaistu mani pārāk tuvu sev klāt, katram gadījumam nodrošinātos, lai es viņam neko nevarētu padarīt. Bet šis vīrs zina arī to — ja es pieņemtu viņa priekšlikumu, pārējās Ģimenes neparko man neļautu pēc pāris gadiem sākt karu tīrās atriebības dēļ. Turklāt aiz Soloco stāv Tatalju Ģimene.
Ja viņiem būtu izdevies piebeigt veco, ko tad tu darītu?— gribēja zināt Maikls.
Soloco dienas ir skaitītas,— gluži mierīgi atbildēja Sanijs.— Vienalga, par kādu cenu. Kaut arī mums būtu jācīnās ar visām piecām Ņujorkas Ģimenēm. Un Tatalju Ģimeni mēs satrieksim lupatās. Manis dēļ lai kaut visiem reizē būtu jāizput.
— Tēvs tā nebūtu rīkojies,— klusi piemetināja Maikls. Sanijs ar enerģisku žestu viņu pārtrauca:— Zinu jau, zinu,
ka es neesmu tas, kas viņš. Bet vienu es varu teikt droši, un to pašu teiktu arī viņš. Kad vajag rīkoties, kauties aci pret aci, to es spēju ne sliktāk par jebkuru citu. Soloco to zina, tāpat arī Klemenca un Tesio. Ugunskristības es saņēmu deviņpadsmit gadu vecumā, kad Ģimene pārdzīvoja pēdējo karu, un toreiz es vecajam biju liels palīgs. Tāpēc tagad man nav bail. Un mūsējiem šai karā ir visas kārtis rokā. Kaut tikai ātrāk varētu sadabūt to Luku!
— Vai Luka patiesi ir tāds dzelzs vīrs, kā runā?— ar interesi jautāja Maikls.— Vai tiešām viņam ir tik varena loma?
Sanijs pamāja.— Klase par sevi. Es gribu, lai viņš novāc trīs galvenos Tataljas. Soloco es ņemu savā ziņā.
Maikls neveikli sagrozījās krēslā un palūkojās vecākajā brālī. Viņš atcerējās, ka Sanijs palaikam mēdza būt brutāls, taču sirds dziļumos arvien ir bijis labsirdīgs. Lāga zēns. Dzirdēt no viņa šādus vārdus Maiklam šķita pretdabiski; saltas tirpas pārskrēja kauliem, uzskatot sarakstu ar nāvei nolemto vārdiem, ko Sanijs bija sastādījis gluži kā tikko kronēts Romas imperators. Maikls priecājās, ka nav tur iesaistīts, priecājās, ka tēvs ir dzīvs un atriebšanā nav jāpiedalās. Viņš palīdzēs, dežurēdams pie telefona, nododams ziņojumus un veikdams citus sīkus pakalpojumus. Pārējo var droši atstāt Sanija un tēva ziņā, it īpaši, ja aiz viņiem stāv tāds vīrs kā Luka Brāzi.