Tai brīdī viesistabā atskanēja sievietes kliedziens. Ak Dievs, nodomāja Maikls, tā ir Toma sieva. Viņš metās uz durvīm un atrāva tās vaļā. Viesistabā visi bija piecēlušies kājās. Blakus dīvānam stāvēja Toms Heigens, cieši piespiedis sev klāt Terēžu. Viņš izskatījās mazliet apmulsis. Terēza šņukstēja, un pār vaigiem viņai lija asaras. Maikls saprata, ka dzirdētais bijis Terēzas prieka kliedziens, saucot vīra vārdu. Heigens pamazām atraisījās no sievas skavām un atsēdināja viņu atpakaļ uz dīvāna. Viņš drūmi uzsmaidīja Maiklam.
Priecājos, tevi redzot, Maik, patiešām priecājos.— Tad Heigens devās uz kabinetu, vairs nepaskatīdamies uz sievu, kura joprojām šņukstēja. Viņš nav gluži veltīgi dzīvojis desmit gadu kopā ar Korleones Ģimeni, nodomāja Maikls, sajuzdams dīvainu lepnuma vilni. Kaut kas no vecā ir iesūcies viņam asinīs, tāpat kā Sanijam. Un pat man, Maikls pārsteigts nodomāja.
Pulkstenis rādīja gandrīz četri no rīta. Dona kabinetā sēdēja Sanijs, Maikls, Toms Heigens, Klemenca un Tesio. Terēžu Heigenu viņi bija pierunājuši doties mājās, kas atradās tepat kaimiņos. Polijs Gato vēl aizvien sēdēja viesistabā, nezinādams, ka Tesio vīriem uzdots neizlaist viņu no acīm un neļaut viņam aiziet.
Toms Heigens izklāstīja Soloco priekšlikumu. Viņš pastāstīja, ka Turks viņu neapšaubāmi grasījies likvidēt, kad uzzinājis, ka Dons palicis dzīvs. Heigens pasmīnēja.— Ja man kādreiz vajadzēs lūgties Augstāko tiesu, es nekad to nespēšu labāk, kā šovakar lūdzos to nolādēto Turku. Iestāstīju viņam, ka pierunāšu Ģimeni pieņemt priekšlikumu, par spīti tam, ka Dons ir dzīvs. Teicu, ka tevi, Sanij, es varu viegli aptīt ap pirkstu, ka mēs draudzējamies jau no bērna kājas. Neļaunojies, vecīt, bet es ļāvu viņiem noprast, ka tu pārāk neskumsti par to, ka tev vajadzēs pārņemt vecā amatu, lai Dievs man piedod.— Viņš veltīja Sanijam vainīgu smaidu, uz ko Dona dēls atbildēja ar saprotošu žestu, likdams manīt, ka tam nav nekādas nozīmes.
Atlaidies klubkrēslā pie telefona, Maikls domīgi vēroja abus vīrus. Pirmīt, kad Heigens ienāca kabinetā, Sanijs bija spēji meties pretī un apskāvis viņu. Sajuzdams vieglu greizsirdības dzirksti, Maikls nodomāja, ka daudzējādā ziņā Sanijs un Toms Heigens ir tuvāki viens otram nekā viņš pats savam miesīgajam brālim.
Ķersimies pie darba!— teica Sanijs.— Mums jāizlemj, ko darīt. .Paskaties šajā sarakstā, ko mēs ar Tesio sastādījām. Tesio, iedod Klemencam savu eksemplāru!
Ja mēs lemjam, ko darīt,— Maikls iebilda,— tad šeit jābūt arī Fredijam.
Fredijs mums neko nevar līdzēt,— drūmi atteica Sanijs.— Ārsts sacīja, ka šoks esot tik pamatīgs, ka viņam vajadzīga pilnīga atpūta. Es nekādi nevaru to saprast. Fredijs taču vienmēr bijis itin sīksts puika. Laikam jau tas skats, ka Donu nolaiž gar zemi, bijis par stipru — viņš jau mēdza domāt, ka Dons ir tikpat kā Dievs. Viņš nebija tāds kā mēs ar tevi, Maik.
Skaidrs, Fredijs paliek malā,— ātri noteica Heigens. — Atstājam viņu pilnīgi ārpusē. Tagad par tevi, Sanij. Kamēr visa šī vētra norims, man liekas, tev vajadzētu turēties pie mājas. Tas ir, vispār neiet ārā. Te tu esi drošībā. Nenovērtē Soloco par zemu, viņš ir īsts pezzonovanfe, īsts lielkalibrs. Vai slimnīcu apsargā?
Sanijs pamāja ar galvu.— Tur ir policisti visapkārt, un mūsu ļaudis visu laiku sēž pie tēva. Ko tu domā par šo sarakstu, Tom?Heigens, pieri saraucis, pētīja atzīmētos vārdus.— Ak kungs Dievs, Sanij, tu patiesi uztver to pārāk personīgi. Dons šo notikumu uzskatītu par vistīrāko biznesa konfliktu. Visam pamatā ir Soloco. Novāc Soloco, un viss ies pa vecam. Nav nekādas vajadzības mesties virsū Tataljām.Sanijs palūkojās uz abiem caporegimes. Tesio paraustīja plecus.— Kutelīgs jautājums,— viņš noteica. Klemenca nesacīja neko.Sanijs griezās pie Klemencas:—Viens darāmais ir skaidrs bez debatēšanas. Es vairs negribu mūsu vidū redzēt Poliju Liec viņu pirmo savā sarakstā.— Tuklais caporegime pamāja ar galvu.
Kas ir ar Luku?—jautāja Heigens.— Izskatījās, ka Soloco par Luku neuztraucas. Tas uztrauc mani. Ja Luka mūs nodevis, briesmas ir nopietnas. Tas ir pirmais, ko mums vajag noskaidrot. Vai kādam ir izdevies sazināties ar viņu?
Nē,— atbildēja Sanijs.— Es zvanu viņam jau visu nakti. Varbūt guļ pie kāda skuķa.
Nē,— iebilda Heigens.— Viņš nekad nepaliek pie skuķēm pa nakti. Izdara, kas darāms, un iet mājās. Maik, turpini griezt viņa numuru, kamēr dabūsi atbildi.— Maikls paklausīgi paņēma klausuli un uzgrieza Lūkas numuru. Vada viņā galā bija dzirdams atkārtots zvans, taču neviens neatbildēja. Viņš atkal nolika klausuli.— Mēģini ik pēc piecpadsmit minūtēm,— teica Heigens.
Nu labi, Tom,— nepacietīgi sacīja Sanijs,— ko tu kā consigliori vari mums ieteikt? Ko tad mums, sasodīts, pēc tavām domām, vajadzētu iesākt?
Heigens pastiepās pēc viskija pudeles uz galda.— Vajadzētu sākt sarunas ar Soloco un turpināt tās, kamēr tavs tēvs atkal būs formā un varēs uzņemties vadību. Mēs varētu pat slēgt vienošanos, ja tas nepieciešams. Kad tavs tēvs piecelsies no gultas, viņš varēs visu nokārtot bez lieka trokšņa, un visas citas Ģimenes viņu atbalstīs.
— Tu domā, es nevaru tikt galā ar tādu tipu kā Soloco?— nikni noprasīja Sanijs.
Toms Heigens ieskatījās tieši viņam acīs.— Nav nekādu šaubu, ka tu to vari, Sanij. Korleones Ģimene ir pietiekami spēcīga. Tev ir Klemenca un Tesio, un, ja noiesim līdz atklātam karam, viņi var viegli savākt tūkstoti vīru. Bet beigu beigās visa austrumu piekraste pārvērtīsies kaujas laukā, un pārējās Ģimenes vainos Korleones. Mēs iemantosim daudz ienaidnieku. Un tādu politiku tavs tēvs nekad neatzina.
Maikls, vērodams Saniju, nodomāja, ka brālis pareizi sapratis teikto. Bet tad Sanijs noprasīja Heigenam:— Un, ja nu vecais nomirst, ko tad tu, consigliori, iesaki?
— Zinu, ka tu to nedarīsi,— klusi atbildēja Heigens,— bet es ieteiktu no tiesas slēgt vienošanos ar Soloco par narkotikām. Bez tava tēva politiskajiem sakariem un personīgās ietekmes Korleones Ģimene zaudētu pusi no savas varenības. Ja tava tēva vairs nebūtu, ļoti iespējams, ka pārējās Ņujorkas Ģimenes pieslietos Tataljām un Soloco — kaut vai tādēļ vien, lai izvairītos no ilga, postoša kara. Ja tēvs nomirst, slēdz vienošanos. Tad nogaidi un turi acis vaļā.
Sanija seja aiz niknuma bija gluži balta.— Tev viegli runāt, ne jau uz tavu tēvu šāva.
— Es viņam biju tikpat labs dēls kā tu vai Maiks, varbūt vēl labāks,— Heigens lepni saslējās.— Es tev izklāstu profesionālo viedokli. Pats es ar lielāko prieku apšautu visus tos neliešus.
Dzirdot saviļņojumu viņa balsī, Sanijam kļuva neērti.— Ak Dievs, Tom, es jau tā nedomāju,— viņš steigšus aizbildinājās. Bet tieši tā viņš patiesībā bija domājis. Asinssaites ir un paliek asinssaites, un nekas cits nav tām līdzvērtīgs.
Sanijs brīdi domīgi klusēja, un, mazliet apmulsuši, klusēja arī pārējie. Tad viņš nopūtās un pusbalsī teica:— Labi, sēdēsim rāmi, līdz vecais atkal varēs mūs vadīt. Bet tev, Tom, arī pagaidām derētu uzturēties tepat mūsu alejā. Neriskē! Un tu, Maik, arī uzmanies, kaut gan es neticu, ka Soloco kritīs vēl uz citiem ģimenes locekļiem. Tā viņš visus noskaņotu pret sevi. Tomēr esi uzmanīgs! Tesio, turi savus vīrus gatavībā, bet lai viņi pazondē pa pilsētu. Tu, Klemenca, kad būsi nokārtojis rēķinus ar Poliju Gato, sūti savus vīrus šurp apsargāt māju un aleju — lai viņi nomaina Tesio cilvēkus. Tesio, slimnīcā gan lai paliek tavējie. Tom, tev pirmais darbs no rīta uzsākt sarunas ar Soloco un Tataljām — pa telefonu vai ar kādu starpnieku. Tu, Maik, rīt kopā ar pāris Klemencas vīriem dodies uz Lūkas māju un gaidi, kamēr viņš uzrodas, vai arī uzzini, kādā ellē viņš iekritis. Nav izslēgts, ka tas dullais taisnā ceļā aizdrāzies izrēķināties ar Soloco, tiklīdz izdzirdēja par notikušo. Neticu, ka viņš jebkad spētu nostāties pret savu Donu, vienalga, ko tas Turks viņam piedāvātu.