Varbūt Maiku te nevajadzētu tik tieši iepīt,— Heigens negribīgi iebilda.
Pareizi,— Sanijs piekrita.— Atcelts, Maik. Turklāt tu esi vajadzīgs te mājā, pie telefona, tas ir vēl svarīgāk. Maikls neatbildēja. Viņš jutās neveikli, gandrīz vai apkaunots. Klemencas un Tesio sejas izskatījās tik uzsvērti vienaldzīgas, ka Maikls nešaubījās — viņi cenšas slēpt savu nicinājumu. Viņš pacēla klausuli, uzgrieza Lūkas Brāzi numuru un ilgi klausījās vienmuļajos, garajos signālos.
Tajā naktī Pīters Klemenca gulēja slikti. No rīta viņš piecēlās agri, brokastīs izdzēra glāzi vīnogu degvīna un apēda biezu Dženovas desas šķēli, piekozdams riecienu svaigas itāliešu maizes, ko viņam aizvien .vēl piegādāja mājās tāpat kā vecajos laikos. Pēc tam viņš ielēja lielā, neizskatīgā porcelāna krūzē karstu, ar anīsa uzlijām stiprinātu kafiju. Pēc brokastīm Klemenca labu brīdi klīda apkārt pa māju, ģērbies vecajos rītasvārkos un sarkanās filca,čībās, un domāja par šodien veicamo darbu. Iepriekšējā vakarā Sanijs Korleone bija nepārprotami norādījis, ka bez kavēšanās jānovāc Polijs Gato. Tas jāizdara šodien. Klemenca jutās noraizējies. Ne jau tāpēc, ka Gato, viņa protežē, izrādījies nodevējs. Tas nevarēja mest ēnu uz Klemencas kā caporegime lietpratību. Polijs tomēr bija ideāli atbildis visām prasībām. Dzimis sicīliešu ģimenē, uzaudzis vienā apkaimē ar Korleones bērniem un ar vienu no viņiem pat kopā gājis skolā. Visos dzīves posmos audzināts vēlamā garā. Arī toreizējās pārbaudes rādīja, ka puisis nav muļķis. Un, kad Polijs bija pierādījis uzticību Korleones Ģimenei, viņš sāka saņemt no tās pieklājīgu ienākumu, noteiktu procentu Istsaidas bukmeikera kantorī un vēl zināmu summu no arodbiedrības. Klemenca, protams, zināja, ka Polijs papildina savus ienākumus ar patvaļīgām zādzībām, kas bija stingri pret Ģimenes likumiem, taču pat šāds apstāklis apliecināja viņa vērtību. Tamlīdzīgu noteikumu pārkāpšanu mēdza uzskatīt par strauja, brīva gara izpausmi, tādu kā teicama rikšotāja tieksmi saraut iemauktus.
Turklāt Polijs ar saviem brīvsoļiem nekad vēl nebija sagādājis nepatikšanas. Viņš tos allaž izplānoja ar pedantisku rūpību un paveica gandrīz bez trokšņa un sarežģījumiem, kā arī bez cietušajiem: trīstūkstoš dolāru no Manhetenas apģērbu firmas, sīkāka summiņa no kādas trauku fabrikas Bruklinas graustu rajonā. Galu gala jaunam cilvēkam lieka kabatas nauda nekad netraucē. Viss bija normas robežās. Kurš gan varēja paredzēt, ka Polijs Gato kļūs nodevējs?
Raizes Pīteru Klemencu šorīt māca galvenokārt administratīvu problēmu dēļ. Polija Gato likvidēšana pati par sevi bija gluži trafareta padarīšana. Īstā problēma, par ko caporegime lauzīja galvu, bija atrast starp paša ļaudīm piemērotu vīru, kas Ģimenē turpmāk ieņemtu Polija vietu. Ierindniekam tas nozīmēja svarīgu paaugstinājumu, ko nedrīkstēja piešķirt ar vieglu roku. Tam vīram jābūt gan sīkstam, gan slīpētam. Viņam jābūt uzticamam, tādam, kurš nepļāpās, nokļuvis policijas nagos, tādam, kurš ar mātes pienu uzsūcis sicīliešu omertas likumu — klusēšanas likumu. Un vēl — kādu atalgojumu šis vīrs saņems par saviem jaunajiem pienākumiem? Klemenca jau vairākkārt bija ieminējies Donam, ka šai ļoti svarīgajai amatpersonai derētu paaugstināt algu, bet Dons šādu priekšlikumu arvien noraidīja. Ja Polijs būtu saņēmis vairāk naudas, varbūt viņš nebūtu padevies glumā Turka Soloco vilinājumiem.
Beidzot Klemenca kandidātu sarakstā atstāja trīs vārdus. Pirmais bija darbinieks, kas strādāja ar krāsainajiem ierēdņiem kādā no Hārlemas apdrošināšanas biedrībām,— liels, pamatīgi noaudzis un fiziski spēcīgs tēvainis, turklāt vīrs ar krietnu liesu personiskās pievilcības. Viņš prastu sastrādāt ar cilvēkiem un vajadzības gadījumā liktu tiem bīties no sevis. Taču pēc pusstundu ilgām pārdomām Klemenca izsvītroja viņu no saraksta. Šis vīrs pārāk labi saprotas ar melnajiem, un tas liecina par kādu nevēlamu rakstura noslieci. Turklāt viņu būtu grūti aizstāt pašreizējā amatā.Otrais kandidāts, par kuru Klemenca ilgi domāja un beidzot gandrīz izšķīrās, bija kāds centīgs vīrs, kas uzticīgi un sekmīgi kalpoja Ģimenei. Viņš nodarbojās ar neapmaksāto rēķinu vākšanu Ģimenes pilnvarotajiem augļotājiem Manhetenā. Savas gaitas viņš bija uzsācis kā bukmeikera kurjers. Tomēr tik svarīgam paaugstinājumam viņš vēl nelikās pietiekami nobriedis.
Beidzot Klemenca izšķīrās par Roko Lamponi. Lampones darba stāžs Ģimenes dienestā bija īss, bet iespaidīgs. Kara gados viņš Āfrikā bija ticis ievainots un pēc tam, 1943. gadā, demobilizēts. Tā kā Ģimenei trūka jaunu cilvēku, Klemenca viņu tūlīt bija ņēmis savā ziņā, neievērojot pat to, ka ievainojumi jaunajam cilvēkam bija daļēji laupījuši darbaspējas un viņš manāmi kliboja. Sākumā Klemenca bija izmantojis viņu par sakarnieku gatavo apģērbu melnajā tirgū un darījumos ar valsts ierēdņiem, kuri kontrolēja pārtikas talonus, Vēlāk Lamponem šajās pašās operācijās uzticēja atbildīgākus pienākumus. Visatzinīgāk Klemenca vērtēja viņa saprātīgās spriešanas spējas. Lampone zināja, ka nav jēgas lauzties par lietām, kas var maksāt tikai krietnu soda naudu vai sešus mēnešus cietuma—tīro nieku pret milzīgo peļņu. Viņam bija pietiekami daudz saprāta, lai zinātu, kā viņa darbalauks nav īstā vieta nopietniem draudiem, bet tikai viegliem mājieniem, Viņš prata tikt galā ar uzdevumu neuzkrītoši, un tieši tas bija vajadzīgs.
Klemenca atviegloti nopūtās, gluži kā apzinīgs administrators, kam izdevies nokārtot āķīgu personāla problēmu. Jā, tieši Roko Lampone viņam palīdzēs. Jo Klemenca bija nolēmis veikt paredzamo darbiņu pats — un ne vien tādēļ, lai palīdzētu jaunam, nepieredzējušam kadram izturēt ugunskristības, bet arī tādēļ, lai nokārtotu personīgos rēķinus ar Poliju Gato. Polijs bija Klemencas protežē, Klemenca viņu savā laikā izvirzīja, apiedams uzticamākus cilvēkus, kas drīzāk būtu pelnījuši paaugstinājumu. Klemenca bija palīdzējis Polijam izturēt ugunskristības un visādā veidā sekmējis viņa karjeru. Polijs nodevis ne tikai Ģimeni, viņš nodevis savu patronu, Pīteru Klemencu. Tāds cieņas trūkums brēc pēc atmaksas.Viss pārējais bija jau nokārtots. Polijam Gato vajadzēja aizbraukt pēc Klemencas trijos pēcpusdienā, turklāt pašam ar savu mašīnu. Karstu strēbt te nedrīkstēja. Klemenca pacēla klausuli un uzgrieza Roko Lampones numuru. Nepavēstījis, kas zvana, viņš īsi teica:— Atnāc pie manis, tev būs darbiņš.— Klemenca ar patiku konstatēja, ka, par spīti agrajai rīta stundai, Lampones balss nešķiet ne pārsteigta, ne miegaina, un viņš vienkārši atteica:— Skaidrs.— Krietns vīrs. Klemenca vēl piebilda:— Bez steigas. Vispirms paēd brokastis, lenču arī. Bet esi klāt ne vēlāk par diviem pēcpusdienā.
Vada viņā galā vēlreiz atskanēja lakoniskais:— Skaidrs,— un Klemenca nolika klausuli. Viņa cilvēki jau bija brīdināti, ka jānomaina Tesio vīri Korleones gatvē, tā ka to varēja uzskatīt par nokārtotu. Klemencam bija izdarīgi padotie, un šādās mehāniskās operācijās viņš pats nekad neiejaucās.
Klemenca nolēma nomazgāt savu kadiljaku. Viņš bija iemīļojis šo mašīnu. Tā brauca izcili klusi un viegli, un sēdekļi bija tik bagātīgi polsterēti, ka jaukā laikā Klemencam nereti labāk patika kādu stundiņu pavadīt mašīnā nekā uzturēties mājā. Turklāt, apkopdams mašīnu, Klemenca allaž spēja labāk koncentrēt domas. Viņš atcerējās, ka tēvs Itālijā tieši tāpat bija labprāt darbojies ar ēzeļiem.