Klemenca strādāja apkurināmā garāžā, aukstumu viņš necieta. Domās viņš vēlreiz pārskatīja savus plānus. Ar Poliju jābūt uzmanīgam, tas ir viltīgs kā lapsa un var saost briesmas. Un, lai cik viņš rūdīts, nav šaubu, ka tagad vīram pilnas bikses, jo vecais palicis dzīvs. Viņš būs tramīgs kā kumeļš, kam skudras salīdušas zem astes. Bet pie šādiem, viņa darbā pierastiem apstākļiem Klemenca bija pieradis. Pirmkārt, jāatrod ticams iegansts, lai Roko varētu viņus pavadīt. Otrkārt, jāizdomā kāds pārliecinošs uzdevums, ko viņi trijatā dotos izpildīt. Protams, bez tā varētu arī iztikt. Poliju Gato varētu novākt arī bez visa šī teātra. Viņš taču ir ieslēgts un nekur nevar aizbēgt. Bet Klemenca bija cieši pārliecināts, ka ļoti svārīgi ir ievērot teicamu darba organizāciju un nepieļaut pat procenta simtdaļu riska. Visu iespējamo nekad nevar paredzēt, un šeit galu galā izšķiras dzīvības un nāves jautājums.
Mazgādams maigi zilo kadiljaku, Pīters Klemenca pārdomāja un izmēģināja vēlamos vaibstus un sejas izteiksmes šodienas spēlei. Viņš nolēma izturēties pret Poliju strupi, it kā būtu nemierā ar padoto. Tik uzmanīgu un aizdomu pilnu cilvēku kā Poliju tas novirzīs uz nepareizām pēdām vai vismaz apmulsinās. Lieka laipnība darītu viņu piesardzīgu. Bet pārlieku dusmīgi arī, protams, nevar izturēties. Jāmēģina notēlot tādu kā izklaidīgu īgnumu. Un kāpēc lai ar viņiem kopā būtu Lampone? Tas Poliju sevišķi satrauks, it īpaši jau tāpēc, ka Lamponem jāsēž aizmugurē. Polijam vis nepatiks bezpalīdzīgi sēdēt pie stūres, kad Lampone skatīsies viņam pakausī. Klemenca nikni berza un pulēja kadiljaka metāla virsmu. Piņķerīga lieta. Ļoti piņķerīga. Klemenca brīdi prātoja, vai nepaņemt līdzi vēl vienu vīru, tomēr nolēma, ka ne. To izšķīra sekojoši apsvērumi. Kādreiz nākotnē apstākļi var iegriezties tā, ka vienam no partneriem ir izdevīgi liecināt pret viņu. Ja līdzdalībnieks ir viens, iespējama tikai viena cilvēka liecība pret otru. Turpretī otra līdzdalībnieka apstiprinājums var izjaukt līdzsvaru. Nē, jāturas pie iecerētā plāna.
Visvairāk Klemencu kaitināja tas apstāklis, ka nāvessodam jābūt «publiskam». Tas nozīmēja, ka līķis jāatrod. Viņam daudz labāk būtu paticis likt tam pazust. (Parastās «novākto» kapsētas bija tuvējais okeāns vai Ņūdžersijas purvāji Ģimenes draugu vai sarežģītākā ceļā iegūtajos zemes īpašumos.) Taču šoreiz sodam jābūt publiskam, lai iebiedētu potenciālus nodevējus un brīdinātu ienaidnieku, ka Korleones Ģimene nebūt nav kļuvusi gļēva vai ap stūri apvedama. Soloco pierausies, redzēdams, ka viņa spiegs tik ātri atklāts. Korleones Ģimene daļēji atgūs zaudēto prestižu. Uzbrukums vecajam Donam bija to padarījis smieklīgu citu acīs.
Klemenca nopūtās. Kadiljaks mirdzēja kā milzīga, zila tērauda ola, bet viņš vēl nekā nebija izdomājis. Tad pēkšņi prātā iešāvās loģisks un trāpīgs atrisinājums. Tas attaisnos viņu triju — Klemencas, Roko Lampones un Polija — kopīgo braucienu un it kā dos viņiem pietiekami slepenu un svarīgu uzdevumu.
Viņš sacīs Polijam, ka šodien jāatrod dzīvoklis gadījumam, ja Ģimene nolemtu «pāriet uz matračiem».Kad karš starp Ģimenēm kļuva sevišķi sīvs, karotāji mēdza iekārtot štābus slepenos dzīvokļos, kur kareivji pārgulēja uz istabās izmētātiem matračiem. To darīja ne jau tāpēc, lai pasargātu no briesmām pašu ģimenes, sievas un mazos bērnus,— uzbrukums nekarojošiem piederīgajiem nebija pat iedomājams. Šajā ziņā pārāk smagi tiktu skarta ikviena karotāju grupa. Tomēr tādā reizē arvien bija gudrāk dzīvot slepenā vietā, kur katru kustību nevarēja novērot pretinieks vai kāds policists, kam ienāktu prātā patvaļīgi iejaukties.
Un tā parasti kāds uzticams caporegime pēc norīkojuma devās sameklēt un noīrēt slepenu dzīvokli un apgādāt to ar matračiem. Šo dzīvokli izmantoja par uzbrukuma placdarmu. Klemencam itin dabiski varētu būt uzticēts šāds uzdevums. Tikpat dabiski būtu, ja viņš savukārt ņemtu līdzi Gato un Lamponi, kuriem jāpalīdz nokārtot visus sīkumus, ieskaitot dzīvokļa apgādi. Greizi pasmīnēdams, Klemenca nodomāja, ka Polijs jau pierādījis savu alkatību un pirmais, kas viņam iešausies prātā, būs doma, cik Soloco viņam samaksās par šo vērtīgo informāciju.Roko Lampone ieradās savlaikus, un Klemenca viņam paskaidroja, kas darāms un kādas lomas abiem jāuzņemas. Lampones seja pārsteigumā iemirdzējās, un viņš ar cieņu pateicās Klemencam par paaugstinājumu, kas ļauj kalpot Ģimenei. Klemenca nešaubījās, ka izvēlējies īsto vīru. Uzsitis Lamponem uz pleca, viņš teica:— No šodienas tev būs drusku vairāk skanošā. Par to parunāsim vēlāk. Pats saproti, ka šobrīd Ģimene aizņemta ar pārāk kritiskām problēmām, ar svarīgākiem uzdevumiem.— Lampones žests apliecināja, ka viņš pacietīgi nogaidīs, zinādams, ka atalgojums ir drošs.Klemenca piegāja pie seifa un atvēra to. Izņēmis pistoli, viņš sniedza to Lamponem.— Rīkojies ar šo!— viņš teica. — Tai nevarēs sadzīt pēdas. Atstāj to mašīnā blakus Polijam. Kad šis darbiņš būs galā, ņem sievu un bērnus un brauc uz Floridu brīvdienās. Pagaidām tērē pats savu naudu, vēlāk dabūsi atpakaļ. Atpūties, pasauļojies. Apmeties Ģimenes viesnīcā, lai zinu, kur tevi atrast, ja ievajadzēsies.
Pie durvīm pieklauvēja Klemencas sieva un ienākusi pavēstīja, ka ieradies Polijs Gato, Mašīna atradās uz iebraucamā ceļa. Klemenca devās ārā cauri garāžai, un Lampone viņam sekoja. Ietrausies priekšējā sēdeklī līdzās Gato, Klemenca strupi noņurdēja sveicienu un saīdzis pameta skatienu rokas pulkstenī, it kā gribēdams konstatēt, ka Gato nokavējies.Puisis ar izmanīgo lapsas ģīmi viņu saspringti vēroja, cenzdamies izprast stāvokli. Kad Lampone iesēdās aizmugurē tieši aiz viņa, Polijs drusku sarāvās un teica:— Roko, sēdi otrā pusē! Tava lielā būda man aizsedz atskata spoguli.— Lampone paklausīgi pārvietojās aiz Klemencas, it kā šāds lūgums būtu dabiskāks par dabisku.
— Velns lai rauj to Saniju, viņam jau bikses trīc,— Klemenca pikti sacīja Gato.— Taisās jau mesties uz matračiem! Mums Vestsaidā,jāatrod piemērota vieta. Tev, Polij, kopā ar Roko būs tur jāapmetas un jāsagādā viss vajadzīgais, kamēr pārējiem kareivjiem pienāks pavēle ierasties. Vai tu zini kādu labu vietu?
Kā jau viņš bija gaidījis, Gato acis iezibējās alkatīgā ziņkārē. Polijs bija norijis ēsmu, un, domādams, cik šī informācija būs vērta Soloco, viņš piemirsa domāt, vai pats nav briesmās. Arī Lampone teicami spēlēja savu lomu, vienaldzīgi un laiski vērdamies logā. Klemenca apsveica sevi par teicamo izvēli.
Gato paraustīja plecus.— Jāpadomā,— viņš teica.
— Nu tad domā, bet brauc arī uz priekšu,— Klemenca norūca.— Es vēl šodien gribu tikt Ņujorkā.
Polijs bija pieredzējis šoferis, un šajā pēcpusdienas stundā kustība centra virzienā bija niecīga, tāpēc viņi to sasniedza, kad agrīnā ziemas krēsla vēl tikko sāka sabiezēt. Viņi brauca bez liekām valodām. Klemenca lika Polijam braukt uz Vašingtonhaitas rajonu. Tur viņš nopētīja pāris daudzstāvu dzīvojamo māju, tad lika piestāt mašīnu Artūra avēnijā un gaidīt. Arī Roko Lamponi Klemenca atstāja mašīnā. Pats viņš iegāja «Viera Mario» restorānā un ieturēja vieglas pusdienas — teļa gaļu ar salātiem —, palaikam pamādams sveicienus dažiem paziņām. Pēc stundas viņš devās atpakaļ, kur pāris kvartālu tālāk bija atstājis mašīnu, un atkal ietrausās savā vietā. Gato un Lampone turpat gaidīja.