Pie velna!—Klemenca noerrojās.— Grib, lai atgriežamies Longbīčā. Nu esot mums cits darbs. Šo varot atlikt, Sanijs saka. Roko, tu dzīvo pilsētā, vai mums tevi izmest tepat?
Mana mašīna palika pie jums,— Roko rāmi atteica. — Sievai no paša rīta to vajag.
Tiesa gan,— Klemenca piekrita.— Nu, tad tev jābrauc ar mums kopā atpakaļ.
Ceļā uz Longbīču atkal valdīja klusums. Ceļa posmā pirms iebraukšanas pilsētā Klemenca pēkšņi teica:— Polij, pieturi, man jānolaiž ūdens!
Viņi bija ilgi strādājuši kopā, un Polijs zināja, ka resnajam šefam ir vājš pūslis. Viņš arī agrāk nereti bija izteicis šādu lūgumu.Gato nogriezās no šosejas uz mīkstā zemesceļa, kas veda uz purvu. Klemenca izraušas no mašīnas un aizgāja nedaudzos soļus līdz krūmājam. Tur viņš patiesi atvieglojās. Pēc tam, atvērdams durvis, lai atkal iesēstos mašīnā, viņš aši pārlaida acis šosejai priekšā un aizmugurē. Neredzēja nevienas gaismas, ceļš bija pilnīgi tumšs.— Aiziet!—Klemenca teica. Nākamajā mirklī mašīna nodrebēja, atbalsojoties šāviena troksnim. Polijs Gato it kā salēcās uz priekšu, viņa ķermenis atsitās pret stūri, tad smagi nokrita uz sēdekļa. Klemenca bija steigšus atkāpies nostāk, lai izvairītos no asinīm un galvaskausa šķembām.Roko Lampone izrāpās no aizmugures sēdekļa. Rokā viņam aizvien vēl bija pistole, un viņš to aizsvieda purvā. Vīri steigšus devās uz netālu gatavībā atstāto mašīnu un iesēdās tajā. Lampone pameklēja zem sēdekļa un izvilka nolikto atslēgu. Viņš iedarbināja mašīnu un aizveda Klemencu mājās. Atpakaļ viņš nebrauca pa to pašu ceļu, bet pa Džonsbīčas dambi devās tieši līdz Merikas pilsētiņai, kur turpināja ceļu pa Medovbruka gatvi, līdz sasniedza Nordensteitas gatvi. Pa to viņš brauca līdz Longailendas šosejai un tālāk līdz Vaitstona tiltam un tad, izbraucis cauri Bronksai, atgriezās savās mājās Manhetenā.
Iepriekšējā naktī pirms uzbrukuma Donam Korleonem viņa stiprākais, uzticamākais un draudīgākais vasalis gatavojās tikšanās brīdim ar ienaidnieku. Luka Brāzi jau pirms vairākiem mēnešiem bija nodibinājis sakarus ar Soloco cilvēkiem. To viņš bija darījis pēc paša Dona Korleones rīkojuma. Sakarus Brāzi nodibināja, apmeklēdams Tatalju Ģimenes kontrolētos naktslokālus un pārgulēdams ar vienu no viņu labākajām priekameitām. Gultā viņš meičai pažēlojās, ka Korleones Ģimene viņu noniecinot, ka nenovērtējot viņa spējas. Nedēļu pēc šīs dēkas ar Luku uzsāka sarunas Bruno Tatalja, naktslokāla īpašnieks, šis Tatalju Ģimenes jaunākais dēls ārēji it kā nebija saistīts ar Ģimenes prostitūcijas biznesu. Taču viņa populārais naktslokāls ar slaidkājainām dejotājām izskoloja ne vienu vien pilsētas slepeno aģentu.
Pirmajā tikšanās reizē saruna bija skaidra un atklāta. Tatalja piedāvāja Lūkam piespiedu varas realizētāja vietu savā Ģimenē. Koķetēšana vilkās gandrīz mēnesi. Luka spēlēja jaunas skaistules savaldzināta vīrieša lomu, Bruno Tatalja savukārt tēloja biznesmeni, kurš mēģina pārvilkt savā pusē spējīgu sāncenša padoto. Vienā no šīm tikšanās reizēm Luka izlikās svārstāmies, tad teica:— Bet viens ir skaidrs. Es nekad neko neiesākšu pret Krusttēvu. Dons Korleone ir vīrs, ko es cienu. Un labi saprotu, ka Ģimenes biznesā viņam jādod priekšroka dēliem, nevis man.Bruno Tatalja piederēja pie jaunākās paaudzes, kas daudz nepūlējās slēpt nicinājumu pret tādiem vecmodīgiem nelgām kā Luka Brāzi, Dons Korleone un pat paša tēvs, kurā arī mazliet par dziļu bija iesūcies šis sentimentālais respekta gars.
— Tēvs nemaz negrib, lai tu vērstos pret Korleonem,— Bruno sacīja.— Kam tas vajadzīgs? Tagad visi saprotas ar visiem, nav vairs vecie laiki. Gluži vienkārši, ja tu meklē citu darbu, es varu aizlikt vārdu tēvam. Mūsu biznesā arvien noderēs tāds vīrs kā tu. Tas ir dzelzs darbs, un tam vajag dzelzs vīrus, lai viss ritētu gludi. Ja izlemsi, paziņo!Luka paraustīja plecus.— Man arī tagad nemaz neiet tik slikti.— Ar to šī saruna beidzās.
Galvenais mērķis bija likt Tataljām nojaust, ka Luka šo to zina par ienesīgo narkotiku operāciju un labprāt gribētu ielaist tajā roku no malas. Tādējādi varbūt izdotos kaut ko tuvāk uzzināt par Soloco plāniem, ja Turkam tādi ir, kā arī to, vai viņš grasās vērsties pret Donu Korleoni. Kad divu mēnešu laikā nekas nenotika, Luka ziņoja Donam, ka Soloco acīmredzot godam samierinājies ar savu neveiksmi. Dons atbildēja, lai turpinot darboties tāpat kā līdz šim, bet pavisam neuzkrītoši, bez manāmas centības.
Iepriekšējā vakarā pirms uzbrukuma Donam Luka atkal bija iegriezies naktslokālā. Gandrīz tūlīt pie viņa galdiņa bija piesēdies Bruno Tatalja.
Viens no maniem draugiem grib runāt ar tevi,— viņš teica.
Ved šurp!—atsaucās Luka.— Esmu ar mieru runāt ar visiem taviem draugiem.
Nē,— Bruno noraidīja.— Viņš grib tevi zem četrām acīm.
— Kas viņš tāds ir?— Luka noprasīja.
— Gluži vienkārši mans draugs,— atbildēja Bruno Tatalja.— Viņš grib tev izteikt kādu priekšlikumu. Vai tu vari šonakt vēlāk ar viņu tikties?
— Protams,— Luka atbildēja.— Kur un cikos?
— Klubu slēdz četros no rīta,— klusi teica Tatalja.— Jūs varētu tikties tepat, kamēr viesmīļi novāc galdus.
Zina manus paradumus, nodomāja Luka. Izsekojuši, protams. Luka parasti cēlās ap trim vai četriem pēcpusdienā, pabrokastoja, tad kopā ar Ģimenes puišiem nodevās azartspēlēm vai arī pārgulēja ar kādu meiču. Reizēm viņš noskatījās kādu no pusnakts kinoseansiem, tad iegriezās vienā vai otrā klubā iedzert. Luka nekad nelikās gulēt agrāk par rītausmu. Tādēļ priekšlikums satikties četros no rīta nemaz nebija tik dīvains, kā izklausījās.
— Jā, protams,— viņš atbildēja.— Būšu atpakaļ četros. Izgājis no kluba, Luka apturēja taksometru un devās mājup uz savu mēbelēto istabu Desmitajā avēnijā. Viņš dzīvoja kopā ar kādu itāliešu ģimeni; kas viņam bija attālatrada. Lūkas divas istabas no pārējā dzīvokļa atdalīja īpašas durvis. Viņam patika šis izkārtojums. Tas radīja zināmu ģimenes atmosfēru un vienlaikus sargāja no negaidītiem pārsteigumiem īpaši kutelīgās situācijās.
Turks, šis viltīgais lapsa, nupat rādīs savu kuplo asti, nodomāja Luka. Ja viss noietu pietiekami tālu un Soloco sev šonakt parakstītu spriedumu, varētu sagādāt Donam krietnu Ziemassvētku dāvanu. Luka izvilka no pagultes čemodānu, atslēdza to un izņēma ložu necaurlaidīgu vesti. Tā bija smaga. Viņš izģērbās un apjoza to virs vilnas apakšveļas, tad uzvilka kreklu un virs tā svārkus. Brīdi Lūkam iešāvās prātā piezvanīt uz Dona māju Longbīčā un pastāstīt savus jaunumus, taču viņš zināja, ka Dons nekad ne ar vienu nerunā pa telefonu, turklāt šo uzdevumu Dons viņam bija uzticējis slepeni, tātad nevēlējās, lai vēl kāds par to zinātu, pat Heigens vai vecākais dēls ne.Luka vienmēr nēsāja līdzi ieroci. Viņam bija atļauja to nēsāt — laikam pati dārgākā ieroča nēsāšanas atļauja, kāda jebkur izdota. Tā bija izmaksājusi apaļus desmittūkstoš dolārus, bet, ja Luku gadījumā pārmeklētu policija, šis papīrs viņu glābtu no cietumā. Būdams Ģimenes augstākais izpildvaras realizētājs, viņš zināja šīs atļaujas vērtību. Tomēr šonakt, ja gadījumā rastos izdevība darbu pabeigt, derētu «drošs» šaujamais. Tāds, kam nevar sadzīt pēdas. Taču, pārdomājis visu, Luka nolēma, ka šonakt tikai uzklausīs piedāvājumu un ziņos par to Krusttēvam, Donam Korleonem.
Viņš devās atpakaļ uz klubu, nedzēris vairs ne piles. Ierastās glāzes vietā viņš nesteidzīgi paēda vēlīnas vakariņas 48. ielā pie Petsija, savā iecienītajā itāliešu restorānā. Kad tuvojās noliktais tikšanās laiks, Luka devās uz kluba ieeju. Šveicara pie durvīm vairs nebija. Arī garderobiste bija aizgājusi. Vienīgi Bruno Tatalja viņu gaidīja. Sasveicinājies viņš aizveda Luku pie tukšās bāra letes telpas viņā malā. Sev priekšā Luka redzēja mazo galdiņu klajumu, kura vidū kā mazs dimants mirdzēja spoži dzeltenā parketa deju grīda. Tukšais orķestra paaugstinājums tinās puskrēslā, un tajā kā ģindenis augšup slējās mikrofona tievais metāla balsts.Luka apsēdās pie bāra letes, un Bruno Tatalja aizgāja tai otrā pusē. Luka atteicās no piedāvātā dzēriena un aizsmēķēja cigareti. Var gadīties, ka te slēpjas kas cits, nevis tas Turks. Taču nākamajā mirklī viņš ieraudzīja viņā telpas galā no tumsas iznirstam Soloco.