Turks paspieda Lūkam roku un apsēdās viņam blakus pie bāra letes. Tatalja nolika Soloco priekšā glāzi, un Turks ar galvas mājienu pateicās.
Vai jūs zināt, kas es esmu?—viņš jautāja. Luka pamāja ar galvu un drūmi pasmīnēja. Žurkas, kā rādās, iztrenktas no alām. Būs tīrā bauda nolaist no kājas šo sicīliešu renegātu.
Vai jūs zināt, ko es jums grasos lūgt?—Soloco vaicāja. Luka papurināja galvu.
Sagaidāms liels bizness,— Soloco teica.— Augstākā ranga vīri ieņems miljonus. No pirmā ieveduma garantēju jums piecdesmit tūkstošus dolāru. Es runāju par narkotikām. Tām pieder nākotne.
Kāpēc jūs griežaties pie manis?— noprasīja Luka.— Vai gribat, lai es runāju ar savu Donu?
Soloco saviebās.— Ar Donu esmu jau runājis pats. Viņš tur piedalīties negrib. Ka ne — ne, es varu bez viņa iztikt. Bet man vajadzīgs kāds stiprs vīrs, kas uzņemtos fiziski aizsargāt visu operāciju. Kā noprotu, jūs savā Ģimenē neesat sevišķi laimīgs, tāpēc varētu pārmesties pie mums.
Luka paraustīja plecus.— Ja piedāvājums būs tā vērts.
Soloco viņu cieši vēroja un tad šķita izlēmis.— Pāris dienu padomājiet par manu priekšlikumu, tad aprunāsimies vēlreiz,— viņš teica un pastiepa roku, taču Luka izlikās to neredzam un darbojās gar mutē ielikto cigareti. Bruno Tatalja aiz bāra letes apbrīnojami veikli izvilka šķiltavas un izstiepa tās pie Lūkas cigaretes. Un tad viņš izdarīja kaut ko dīvainu. Viņš nosvieda šķiltavas uz letes un cieši sagrāba Lūkas labo roku.
Lūkas reakcija bija zibenīga. Viņš noslīdēja no bāra sēdekļa un mēģināja izgriezt roku no tvēriena. Bet Soloco jau bija satvēris pie locītavas viņa otru roku. Luka tomēr bija pietiekami spēcīgs, lai tiktu galā ar abiem pretiniekiem, un būtu atbrīvojies, ja no telpas puskrēslas viņiem aiz muguras nebūtu iznācis kāds vīrs un apmetis viņam ap kaklu tievu zīda auklu. Aukla cieši savilkās, aizžņaugdama Lūkam elpu. Viņa seja kļuva sarkani violeta un spēcīgās rokas nevarīgi atslāba. Tatalja un Soloco tagad turēja viņa locītavas bez pūlēm, bērnišķā ziņkārē vērodami, kā vīrs Lūkam aiz muguras savelk auklu arvien ciešāk un ciešāk. Pēkšņi grīda kļuva slapja un slidena. Lūkas slēdzējmuskuļi, zaudējuši kontroli, atslāba un ķermeņa liekais saturs izgāzās uz grīdas. Viņā vairs nebija nekādas pretestības, ceļgali iebruka, ķermenis saguma. Soloco un Tatalja atlaida Lūkas rokas un atstāja upuri tikai žņaudzēja varā, kurš nolaidās uz ceļiem līdzi krītošajam ķermenim, savilkdams auklu tik cieši, ka tā iegriezās kakla miesā un pazuda. Lūkas acis izspiedās uz āru kā galējā izbrīnā, un šis izbrīns bija pēdējā dzīvīguma pazīme. Viņš bija miris.
— Es negribu, lai viņu atrod,— teica Soloco.— Ir svarīgi, lai viņu neatrastu tieši tagad.
Viņš apgriezās uz papēža un devās prom, pēc mirkļa pazuzdams telpas mijkrēslī.
Nākamajā dienā pēc uzbrukuma Donam Korleonem Ģimenes ļaudīm bija darba pilnas rokas. Maikls sēdēja pie telefona, nododams ziņojumus Sanijam. Toms Heigens cītīgi meklēja starpnieku, kas būtu pa prātam abām pusēm, lai varētu sarīkot apspriedi ar Soloco. Turks bija pēkšņi kļuvis piesardzīgs — varbūt viņš zināja, ka Tesio un Klemencas vīri klīst pa visu pilsētu, lai nokļūtu viņam uz pēdām. Bet Soloco nerādījās ārā no savas slēptuves, tāpat arī visi Tatalju Ģimenes augstākā ranga vīri. Sanijs to bija paredzējis, viņš zināja, ka ienaidnieks noteikti ievēros šādu elementāru piesardzību.
Klemencam vajadzēja nokārtot rēķinus ar Poliju Gato. Tesio uzdevums bija atrast Luku Brāzi. Luka nebija atgriezies mājās kopš iepriekšējās nakts pēc uzbrukuma, un tas nevēstīja neko labu. Taču Sanijs nespēja ticēt, ka Luka būtu kļuvis par nodevēju vai arī ļāvis sevi nejauši pārsteigt.Korleones kundze bija apmetusies pilsētā pie Ģimenes draugiem, lai varētu atrasties slimnīcas tuvumā. Arī znots Karlo Riči bija piedāvājis savus pakalpojumus, bet saņēmis atbildi, lai nodarbojoties pats ar savu biznesu. Dons Korleone viņam bija sagādājis darbu ienesīgā bukmeikeru kantorī Manhetenas itāliešu rajonā. Konija uzturējās pilsētā pie mātes, lai kopā ar viņu varētu apmeklēt tēvu slimnīcā.Fredijs gulēja savā istabā vecāku mājā un joprojām bija miega līdzekļu iespaidā. Kad pie viņa iegriezās Sanijs un Maikls, viņus pārsteidza brāļa bālums un skaidri redzamās slimības pazīmes.— Dievs tēvs,— Sanijs teica Maiklam, kad abi bija izgājuši no Fredija istabas,— izskatās, ka viņam vairāk satriekts ribās nekā vecajam.
Maikls paraustīja plecus. Viņš līdzīgā stāvoklī bija redzējis kareivjus kaujas laukā. Tomēr no Fredija viņš to nekad nebūtu gaidījis. Maikls labi atcerējās, ka bērnībā vidējais brālis bija fiziski stiprākais no visiem ģimenes bērniem. Bet viņš arvien bija arī vispaklausīgākais dēls savam tēvam. Un tomēr visi zināja, ka Dons atmetis cerību jebkad uzticēt šim vidējam dēlam nozīmīgu vietu Ģimenes biznesā. Fredijam trūka izmanības un arī cietsirdības. Viņš bija pārāk bikls un nevarīgs.Vēlāk pēcpusdienā no Holivudas piezvanīja Džonijs Fontāne. Maikls iedeva klausuli Sanijam.— Nē, Džonij, nav nekādas jēgas dzīties, šurp, lai apmeklētu veco. Viņš ir pārāk smagā stāvoklī, turklāt tas izraisītu nevēlamu troksni ap tevi, un es zinu, ka vecajam tas nepatiktu. Pagaidi, līdz viņam kļūs labāk un mēs varēsim atvest viņu uz mājām, un tad brauc ciemos. Labs ir, pasveicināšu.— Sanijs nolika klausuli. Pagriezies pret Maiklu, viņš piebilda:—Tēvs būs priecīgs, uzzinot, ka Džonijs gribēja lidot šurp no Kalifornijas, lai redzētu, kā viņam klājas.
Vēlu pēcpusdienā viens no Klemencas vīriem pasauca Maiklu pie oficiāli reģistrētā telefona, kas atradās virtuvē. Zvanīja Keja.
— Vai tēvam viss normāli?—viņa jautāja. Balss skanēja mazliet saspringti, mazliet nedabiski. Maikls zināja, ka Keja nespēj īsti noticēt notikušajam, nespēj ticēt, ka viņa tēvs patiesi ir no tiem, kurus avīzes dēvē par gangsteriem.
— Viss būs normāli,— Maikls atbildēja.
— Vai es drīkstu iet tev līdzi, kad tu viņu slimnīcā apciemosi?— Keja vaicāja.
Maikls pasmējās. Keja paturējusi prātā viņa vārdus par to, cik šādi sīkumi svarīgi, ja grib labi saprasties ar vecajiem itāliešiem.— Šis ir īpašs gadījums,— viņš paskaidroja.— Ja avīžnieki kaut kur izraks tavu vārdu un biogrāfiju, tu nokļūsi uz «Daily News» trešās lapas. Senas jenkiju dzimtas meita sapinusies ar liela mafijas vadoņa dēlu. Kā tas patiktu taviem vecākiem?
— Mani vecāki nekad nelasa «Daily News»,— Keja vēsi atteica. Sekoja vēl viens neveikls klusuma brīdis, tad viņa pajautāja:— Ar tevi pašu taču viss kārtībā, Maik? Tev taču nedraud nekādas briesmas?
Maikls atkal pasmējās.— Mani visi pazīst kā Korleones ģimenes memmesdēliņu. Es neesmu bīstams. Tāpēc viņiem nav jāpūlas mani vajāt. Nē taču, Kej, viss ir beidzies, un vairāk likstu nebūs. Tas vispār bija zināmā mērā negadījums. Paskaidrošu tev sīkāk, kad satiksimies.