— Kad tas būs?— Keja vaicāja.
Maikls brīdi kavējās domās.— Kā būtu šovakar, tā pavēlāk vakarā? Viesnīcā pie tevis iedzersim un paēdīsim, un tad es iešu uz slimnīcu pie sava vecīša. Es jau sāku nogurt, nīkdams te un atbildēdams uz visiem zvaniem. Norunāts? Bet nestāsti nevienam. Es negribu, lai avīžnieki drāztos mūs abus knipsēt. Bez jokiem, Kej. Tas viss ir sasodīti piņķerīgi, sevišķi jau tavu vecāku dēļ.
Labi,— Keja piekrita.— Es gaidīšu. Varbūt nopirkt tavā vietā kaut ko no Ziemsvētku dāvanām? Vai varbūt varu kā citādi palīdzēt?
Nē,— atteica Maikls.— Tikai gaidi mani — tu jau saproti.
Keja iesmējās viegli trīsošā balsī.— Gaidīšu,— viņa atsaucās.— Vai tad es vienmēr tevi nesagaidu, kā nākas?
— Sagaidi gan,— viņš atbildēja.— Tādēļ jau tu man esi vislabākā meitene pasaulē.
— Es tevi mīlu,— viņa sacīja.— Vai tu man vari pateikt to pašu?
Maikls uzmeta skatienu četriem virtuvē sēdošajiem tēvaiņiem.— Nē,— viņš teica.— Vakarā, labi?
— Labi,— Keja atbildēja. Maikls nolika klausuli.
No sava dienas uzdevuma beidzot bija atgriezies Klemenca, kurš tagad rosījās pa virtuvi, vārīdams pamatīgu katlu tomātu mērces. Maikls viņam pamāja sveicienu un devas atpakaļ uz stūra kabinetu, kur nepacietīgi gaidīja Heigens un Sanijs.— Vai Klemenca tur ir?—Sanijs noprasīja.
Maikls pavīpsnāja.— Gatavo spageti savam karaspēkam, gluži kā armijā.
— Saki, lai beidz mērkaķoties un nāk šurp!— Sanijs nepacietīgi teica.— Man te viņam ir svarīgākas lietas. Un atsūti arī Tesio.
Pēc dažām minūtēm visi bija sapulcējušies kabineta.
Novāci?— Sanijs strupi noprasīja Klemencam. Klemenca pamāja ar galvu.— Tu viņu vairs neredzēsi. Maikls iekšēji nodrebēja, kā strāvas sitienu saņēmis. Viņš saprata, ka abi runā par Poliju Gato, ka Polijs ir miris un viņa slepkava ir Pīters Klemenca, tas pats trakulīgais kazu dziru dejotājs.
— Vai tev ar Soloco kas sanācis?—Sanijs jautajā Heigenam.
Heigens papurināja galvu.— Izskatās, ka viņš vairs nedomā par vienošanos. Katrā ziņā nekādu dedzību neizrāda. Var jau būt, ka kļuvis tikai sevišķi piesardzīgs, lai mūsu vīri viņu nenokniebtu. Šā vai tā, es neesmu varējis atrast tādu pietiekami augsta ranga starpnieku, kam viņš uzticētos. Bet viņam jāsaprot, ka bez sarunām tagad nevarēs iztikt. Savu izdevību viņš palaida garām, ļaudams vecajam izsprukt dzīvam.
Viņš ir slīpēts zellis, glumākais no visiem pretiniekiem, kādi mūsu Ģimenei gadījušies,— teica Sanijs.— Varbūt viņš apķēris, ka mēs gribam tikai stiept laiku, līdz vecais atlabst un var mums ieteikt, ko darīt.
Heigens paraustīja plecus.— Skaidrs, ka viņš to ir apķēris. Un tomēr viņam jāpiekrīt sarunām. Nav izvēles. Rīt es to nokārtošu. Pavisam noteikti.Pie kabineta durvīm klauvēja, un ienāca viens no Klemencas vīriem.— Tikko ziņoja pa radio,— viņš teica Klemencam. — Kruķi atraduši Poliju Gato. Beigtu savā mašīnā.Klemenca pamāja ar galvu.— Par to tu vari neraizēties,— viņš sacīja. Vīrs pārsteigts paskatījās uz savu caporegime, tad pārsteigumu nomainīja atskārsme, un viņš devās atpakaļ uz virtuvi.
Apspriede turpinājās, it kā nekāda pārtraukuma nebūtu bijis.
— Vai Dona stāvoklis nav mainījies?— Sanijs jautāja Heigenam.
Heigens papurināja galvu.— Viss ir normāli, bet runāt viņš pāris dienu vēl nevarēs. Pavisam izsists no ierindas. Pēc operācijas nav vēl atguvies. Tava māte gandrīz visu dienu sēž pie viņa. Konija tāpat. Kruķi dežurē pa visu slimnīcu, un Tesio vīri arī katram gadījumam klīst tur apkārt. Pēc pāris dienām viņam būs labāk, un tad redzēsim, ko viņš mums ieteiks darīt. Tikmēr jāattur Soloco no jebkādiem izlēcieniem. Tieši tādēļ es gribu, lai tu sāc ar viņu sarunas.
Diez vai viņš tiks tik tālu,— norūca Sanijs.— Klemenca ar Tesio jau viņu meklē. Varbūt mums laimēsies, un tad visa šī jezga būs nokārtota.
Jums nelaimēsies,— atteica Heigens.— Soloco ir pārāk slīpēts.— Viņš brīdi klusēja, tad turpināja:—Turks labi zina — līdzko uzsāks sarunas, vajadzēs mūsu priekšā daudz kur piekāpties. Tieši tāpēc viņš izlokās. Manuprāt, viņš cenšas iegūt pārējo Ņujorkas Ģimeņu atbalstu, lai mēs neuzdrošinātos ķerties viņam pie dziesmas, kad vecais pados ziņu.
Sanijs īgni sarauca pieri.— Kāda velna pēc lai citas Ģimenes viņu atbalstītu?
— Lai izvairītos no plaša kara, kas kaitē visiem un iesaista arī valdību un presi,— Heigens iecietīgi paskaidroja.— Turklāt Soloco piedāvās tām līdzdalību savā biznesā. Un tu pats zini, kāda zelta ādere ir narkotikas. Korleones Ģimenei tas nav vajadzīgs, mums ir azartspēles, pats labākais no visiem biznesiem. Bet pārējās Ģimenes ir izsalkušas. Soloco ir pārbaudīts vīrs, visi zina, ka viņš spēj veikt plaša mēroga operāciju. Dzīvs viņš nozīmē dolārus viņu makos, miris — tikai nepatikšanas.
Maikls nekad nebija redzējis Sanijam tādu sejas izteiksmi. Parupji jutekliskā mute un bronzai līdzīgā āda šķita gluži pelēka.
— Man nospļauties uz to, ko viņi visi grib! Labāk lai nebāž savu degunu šajā ķildā.
Klemenca un Tesio neveikli sagrozījās savos krēslos, juzdamies kā kājnieku vada komandieri, kuru ģenerālis ārdīdamies pavēl triecienā ieņemt nepieejamu virsotni, vienalga, ko tas maksātu.
— Rāmi, rāmi, Sanij,— ar tikko jaušamu nepacietību sacīja Heigens,— tavam tēvam nepatiktu no tevis to dzirdēt. Pats zini, kā viņš tādās reizēs saka—tā ir velta izšķiešanās. Mēs, protams, nevienam neļausim stāties ceļā, ja vecais teiks, lai ņemam Soloco ciet. Bet tā nav personīga lieta, tas ir bizness. Ja mēs ķeramies pie Soloco un iejaucas pārējās Ģimenes, sāksim sarunas un meklēsim vienošanos. Ja Ģimenes redzēs, ka esam cieši apņēmušies likvidēt Soloco, tās mums to neliegs. Dons visu izlīdzinās ar kompromisiem citās jomās. Bet šādā reizē taču nevar mesties kā vērsis uz sarkanu lupatu. Tas ir bizness. Pat uzbrukums tavam tēvam bija bizness, nevis personīga izrēķināšanās. Tev būtu laiks to saprast.
Sanija skatiens joprojām bija ciets un stings.— Labi. Es to visu saprotu. Kamēr vien tu saproti, ka neviens nedrīkst stāties mums ceļā, kad gribēsim novākt Soloco.
Sanijs pagriezās pret Tesio.— Vai ir kādas ziņas par Luku?
Tesio papurināja galvu.— Pilnīgi nekādu. Soloco noteikti ir viņu nogrābis.
Soloco nebija noraizējies par Luku, un tas man likās dīvaini,— klusi sacīja Heigens.— Viņš ir pārāk slīpēts, lai neuztrauktos par tādu vīru kā Luka. Manuprāt, Turks ir pacenties padarīt viņu nekaitīgu—tādā vai citādā ceļā.
Dievs tēvs, es ceru, ka Luka nav nostājies pret mums,— Sanijs nomurmināja.— No tā nu es reiz baidītos. Klemenca, Tesio, kā jūs abi uz to skatāties?
Jebkurš var noiet no ceļa, redz, šepat Polijs,— Klemenca lēni sacīja.— Bet Luka bija vīrs, kas var iet tikai vienu ceļu. Krusttēvs bija vienīgais, kam viņš ticēja, vienīgais, no kā baidījās. Bet ne tas vien, Sanij,— viņš cienīja tavu tēvu kā neviens cits, un Krusttēvs taču ir iemantojis cieņu no visiem. Nē, Luka mūs nemūžam nenodotu. Un man grūti ticēt, ka tāds vīrs kā Soloco, lai cik viņš viltīgs, varētu negaidot pārsteigt Luku. Luka bija vīrs, kas tur aizdomas uz visu un visiem. Viņš bija vīrs, kas allaž sagatavojies uz ļaunāko. Es domāju, viņš varbūt uz pāris dienām kaut kur aizlaidies. Kuru katru brīdi mēs uzzināsim par viņu.
Sanijs pagriezās pret Tesio. Bruklinas caporegime paraustīja plecus.— Jebkurš var kļūt par nodevēju. Luka bija ļoti jūtīgs. Varbūt Dons viņu kaut kā apvainojis. Tas ir iespējams. Tomēr drīzāk man šķiet, ka Soloco viņu pārsteidzis. Tas saskan ar to, ko teica consiglion. Mums jāsagatavojas uz ļaunāko.