Maikls juta milzīgu vēlēšanos izkļūt, izkļūt no visa un dzīvot pats savu dzīvi. Bet, kamēr šī krīze nav galā, viņš nedrīkst atšķelties no ģimenes. Viņam jāpalīdz, cik vien to atļauj viņa — civilista — iespējas. Ar piepešu skaidrību Maikls aptvēra, ka viņu kaitina piešķirtā loma, šī nomaļus stāvošā apzinīgā protestētāja loma ar savām nekarotajā privilēģijām. Tieši tāpēc vārds «civilists», atkal un atkal uzpeldēdams smadzenēs, tik ļoti viņu ērcināja.
Kad Maikls ieradās viesnīcā, Keja jau gaidīja viņu vestibilā. (Pāris Klemencas vīru bija atveduši Maiklu uz pilsētu un izsēdinājuši viņu pie tuvējā pagrieziena, iepriekš pārliecinādamies, ka viņiem neseko.)
Abi paēda vakariņas un mazliet iedzēra.— Cikos tu domā iet pie tēva?— Keja vaicāja.
Maikls paskatījās pulkstenī.— Apmeklētāju laiks beidzas astoņos trīsdesmit. Domāju, ka iešu pēc tam, kad visi citi būs projām. Mani jau ielaidīs. Tēvam ir atsevišķa istaba un savas kopējas, tā ka es varēšu brīdi tur pasēdēt. Runāt jau viņš laikam vēl nevar un varbūt pat neaptvers, ka es tur esmu. Bet man jāparāda cieņa.
Man ļoti žēl tava tēva,— klusi sacīja Keja.— Viņš kāzās likās tik jauks! Es nespēju ticēt visam, ko par viņu raksta avīzes. Esmu pārliecināta, ka lielākoties tur samelsts.
Arī es tā domāju,— Maikls nomierinoši teica. Viņš pats brīnījās, cik noslēgti izturas pret Keju. Viņš mīlēja viņu, uzticējās viņai, bet nejutās spējīgs jebkad stāstīt viņai par savu tēvu vai Ģimeni. Viņa piederēja citai pasaulei.
Un kā būs ar tevi?— Keja jautāja.— Vai tevi arī ieraus tajā gangsteru karā, par kuru avīzes raksta ar tādu sajūsmu?
Maikls pasmīnēja, atpogāja svārkus un atpleta tos plaši vaļā.— Redzi, šaujamo nav!— viņš noteica. Keja iesmējās.Bija jau pavēls, un viņi devās augšup uz savu istabu. Keja sajauca kokteili un, apsēdusies Maiklam klēpī, kopā ar viņu malkoja glāzi. Maikla delna slīdēja pār gludo zīdu zem viņas kleitas, līdz sajuta karsto miesu virs ceļgala. Viņi atkrita gultā un tāpat neizģērbušies, sakļautām lūpām ieslīga viens otra skavās. Pēc tam abi gulēja līdzās mierīgi un nekustīgi, juzdami miesu kvēlojam zem drēbēm. Keja nomurmināja: — Vai tas ir tas, ko jūs, kareivji, saucat par ašo gājienu?
Jā-a,— Maikls atbildēja.
Nav slikti,— lietišķi noteica Keja.
Abi ieslīga īsā snaudā, līdz Maikls piepeši satrūkās un pavērās pulkstenī.— Nolāpīts!— viņš iesaucās.— Gandrīz desmit! Man jāiet uz slimnīcu.
Viņš iegāja vannasistabā, samitrināja matus un sāka sukāties. Ienāca Keja un no aizmugures apvija rokas ap viņa vidukli.
Kad mēs apprecēsimies?— viņa jautāja.
Kad vien tu gribēsi,— atteica Maikls.— Tiklīdz norims šīs ģimenes klapatas un mans vecītis atveseļosies. Tomēr man šķiet, ka tev vajadzētu apskaidrot stāvokli saviem vecākiem.
Ko lai es viņiem skaidroju?— Keja klusi vaicāja.
Maikls joprojām vilka ķemmi caur matiem.— Gluži vienkārši to, ka esi satikusi drosmīgu un skaistu itāliešu izcelsmes jaunekli. Teicamas sekmes koledžā. Kara laikā apbalvots ar Krustu par Izcilu Dienestu un Sarkanās Sirds medaļu. Godīgs. Strādīgs. Bet viņa tēvs ir mafijas vadonis, kam jānogalina ļauni cilvēki un reizēm jāuzpērk augsti valdības ierēdņi un kas savās darba gaitās pats dabūjis krietnu svina porciju ribās. Bet tam nav nekāda sakara ar viņa godīgo, strādīgo dēlu. Kā būs, vai varēsi to visu atcerēties?Keja atlaida viņa vidukli un atbalstījās pret vannasistabas durvīm.— Vai viņš patiesi tāds ir?—viņa gribēja zināt.— Vai viņš patiesi to dara?— Un pēc brīža piebilda:— Nogalina cilvēkus?Maikls beidza darboties gar matiem.— Es tā īsti nezinu,— viņš teica.— Neviens īsti nezina. Bet es par to nebrīnītos.
Kad viņš jau tuvojās durvīm, Keja jautāja:— Kad es tevi atkal redzēšu?
Maikls viņu noskūpstīja.— Tagad tev vajadzētu braukt mājās un savā klusajā miestiņā visu labi pārdomāt,— viņš teica.— Es negribu, lai tevi kaut kādā veidā iepītu šajā notikumā. Pēc Ziemsvētku brīvdienām es atgriezīšos koledžā, un mēs atkal būsim kopā. Labi?
— Labi!— atsaucās Keja. Viņa pavadīja Maiklu ar skatienu, kamēr viņš izgāja pa durvīm, un noraudzījās, kā pirms iekāpšanas liftā viņš pamāj sveicienu. Šajā brīdī Keja juta tik ciešu tuvību ar Maiklu, tik dziļu mīlestību pret viņu kā nekad agrāk. Un, ja kāds viņai būtu teicis, ka viņa neredzēs Maiklu veselus trīs gadus, viņa nespētu pārdzīvot šī mirkļa traģēdiju.
Kad Maikls pie franču slimnīcas izkāpa no taksometra, viņš pārsteigts ieraudzīja, ka iela ir pilnīgi tukša. Iegājis slimnīcā, viņš izbrīnījās vēl vairāk—arī vestibils bija tukšs. Pie joda, ko tas velna Klemenca ar Tesio te īsti dara? Tiesa, viņi nav bijuši armijā priekšējās pozīcijās, bet tik daudz jau nu vajadzēja sajēgt no taktikas, lai izliktu sargposteņus. Vismaz pāris vīriem vajadzēja sēdēt te, vestibilā!
Pat visvēlākie apmeklētāji jau bija aizgājuši, un pulkstenis rādīja gandrīz pusvienpadsmit. Sasprindzis un modrības pilns, Maikls devās tālāk. Pie dežuranta viņš neapstājās, jo zināja tēva istabas numuru. Tā atradās ceturtajā stāvā. Maikls iekāpa pašapkalpes liftā. Dīvainā kārtā neviens viņu neaizturēja līdz pat ceturtā stāva māsas dežūrpostenim. Neievērodams māsas jautājumu, Maikls pagāja tai garām un taisnā ceļā devās uz tēva palātu. Ārpusē pie durvīm neviena nebija. Pie velna, kur tad tie divi detektīvi, kas te it kā dežurējot un gaidot, kad varēs ar tēvu runāt? Kur Tesio un Klemencas vīri, kaut jods viņus saspēris? Vai kāds būtu tur iekšā? Bet durvis bija vaļā. Maikls iegāja palātā. Gultā viņš redzēja cilvēka augumu un bālajā decembra mēnessgaismā, kas spiedās cauri rūtij, saskatīja tēva seju. Pat tagad tā šķita bezkaislīga, krūtis sekli cilājās līdz ar nevienmērīgajiem elpas vilcieniem. No tērauda statīva aiz gultas stiepās caurulītes, kas bija ievadītas gulētāja nāsīs. Uz grīdas stikla krūzē krājās indīgās vielas, ko no slimnieka kuņģa izvadīja citas caurulītes. Maikls brīdi pastāvēja, pārliecinādamies, ka ar tēvu viss kārtībā, tad izgāja no istabas.
Aizgājis pie medmāsas, viņš sacīja:— Mani sauc Maikls Korleone, gribu brītiņu pasēdēt pie tēva. Kas noticis ar tiem detektīviem, kuriem vajadzēja atrasties pie viņa?
Medmāsa bija jauna, glīta būtne, kas acīmredzot cieši ticēja savas iestādes visspēcībai.— A, jūsu tēvam vienkārši nāca pārāk daudz apmeklētāju, tas traucēja slimnīcas kārtību,— viņa teica.— Pirms minūtēm desmit ieradās policija un pavēlēja visiem aiziet. Un tie detektīvi man pirms minūtēm piecām bija jāsauc pie telefona. Viņi saņēma kādu ārkārtēju paziņojumu no sava štāba un tad arī aizgāja projām. Bet neraizējieties, es bieži ieskatos jūsu tēva palātā un varu dzirdēt no turienes katru skaņu. Tāpēc mēs turam durvis vaļā.
— Paldies!—teica Maikls.— Es mazliet pasēdēšu pie viņa. Labi?
Masa pasmaidīja.— Tikai mazdrusciņ, un tad jums diemžēl vajadzēs iet. Noteikumi, pats saprotat!
Maikls atgriezās tēva palātā. Piegājis pie aparāta, viņš paņēma klausuli un lika slimnīcas operatoram savienot ar Longbīčas māju, stūra kabineta telefonu. Klausuli pacēla Sanijs.
— Sanij, es esmu slimnīcā,— Maikls čukstus pavēstīja, — atnācu te vēlu vakarā. Sanij, te neviena nav! Neviena no Tesio vīriem. Nekādu detektīvu pie durvīm. Tēvs bija pilnīgi neaizsargāts,— Maikla balss drebēja.