Labu brīdi nebija atbildes, tad klusa un satraukta atskanēja Sanija balss:—Tas laikam būs tas slepenais Soloco gājiens, par kuru tu runāji.
— Man arī tā liekas,— teica Maikls.— Bet kā viņš varēja panākt, lai kruķi visus aizvāc prom, un kur viņi palikuši? Kas noticis ar Tesio vīriem? Dievs tēvs, vai tiešām tas kretīns Turks tur dūrē arī Ņujorkas policijas nodaļu?— Esi rāms, mazais!— Sanija balss skanēja nomierinoši. — Mums atkal laimējās, ka tu aizgāji uz slimnīcu tik vēlu. Paliec tēva palātā. Aizslēdz durvis no iekšpuses. Piecpadsmit minūšu laikā es tev tur nogādāšu vairākus vīrus, jāpaspēj tikai piezvanīt. Bet tu sēdi rāms un netrako! Skaidrs, mazais?
— Es netrakošu,— teica Maikls. Pirmo reizi visu šo notikumu gaitā viņš juta sevī augam neparastu niknumu, saltu naidu pret tēva ienaidniekiem.
Maikls nolika klausuli un ar zvanu izsauca māsu. Viņš nolēma rīkoties pēc saviem ieskatiem un neievērot Sanija norādījumus. Kad ienāca māsa, viņš teica:— Es negribu jūs izbiedēt, bet mans tēvs tūlīt pat jāpārvieto citur. Uz citu palātu vai citu stāvu. Vai jūs varat atvienot visas šīs caurulītes, lai mēs varētu izstumt gultu no palātas?
— Tas ir smieklīgi,— iebilda māsa.— Tad vispirms vajadzīga ārsta atļauja!
Maikls runāja ļoti ātri:—Jūs esat lasījusi par manu tēvu avīzēs. Jūs pati redzat, ka šovakar viņu neviens neapsargā. Un es tikko dabūju ziņu, ka drīz slimnīcā ieradīsies vairāki vīri, lai viņu nogalinātu. Lūdzu, ticiet un palīdziet man!—Maikls, kad vēlējās, spēja runāt neparasti pārliecinoši.
— Caurulītes nav jāatvieno,— sacīja māsa.— Mēs varam pārstumt statīvu reizē ar gultu.
Vai jums ir brīva palāta?—Maikls čukstus jautāja.
Gaiteņa galā,— atbildēja māsa.
Pārvietošanu viņi veica dažos mirkļos, ļoti ātri un prasmīgi. Tad Maikls sacīja māsai:—Palieciet te pie viņa, līdz ierodas palīgi. Ja sēdēsiet ārpusē, savā postenī, jūs var ievainot.Tajā brīdī viņš no gultas izdzirda tēva balsi. Tā bija piesmakuši, bet spēcīga:— Maikl, vai tu tas esi? Kas noticis, kas par lietu?
Maikls pārliecās pār gultu un saņēma tēva roku savējā.— Tas esmu es, Maikls,— viņš teica.— Nebaidies! Tagad klausies: neizdod nevienu skaņu, it īpaši tad, ja kāds sauc tavu vārdu. Daži vīri te grib tevi nogalināt, saproti? Bet es esmu šeit, tāpēc nebaidies! Dons Korleone, kurš vēl visai miglaini apjauta vakardienas notikumus, par spīti mokošajām sāpēm, labsirdīgi uzsmaidīja savam jaunākajam dēlam, gribēdams sacīt vārdus, kas pārliecīgas piepūles dēļ palika neizteikti: «Kas man tagad ko baidīties? Sveši vīri ir gribējuši mani nogalināt jau kopš tiem laikiem, kad es biju divpadsmit gadu vecs.»
Slimnīca bija neliela un savrupa ēka ar vienu izeju. Maikls pavērās pa logu lejup uz ielu. Slimnīcas priekšā lokveidā izliecās neliels laukums, no kura uz ielu veda kāpnes. Neredzēja nevienas mašīnas. Taču jebkuram, kas nāktu uz slimnīcu, vajadzētu izmantot šo ieeju. Maikls zināja, ka laika nav daudz, tādēļ izsteidzās no istabas un, noskrējis četrus stāvus pa kāpnēm, izmetās uz ielas, iesānis, blakus slimnīcai, viņš redzēja ātrās palīdzības mašīnu stāvvietu, un arī tā bija tukša.
Stāvēdams uz asfaltētā laukumiņa slimnīcas priekšā, Maikls aizdedza cigareti. Viņš atpogāja mēteli un nostājās laternas staba gaismas lokā, lai viņa seja būtu labi saskatāma. Pa Devīto avēniju ātrā gaitā tuvojās kāds vīrietis ar sainīti rokā. Tas bija jauns cilvēks armijas svārkos, ar biezu, melnu matu vilni. Kad viņš pienāca tuvāk laternas gaismai, Maikls redzēja, ka seja ir pazīstama, tomēr nespēja to atcerēties. Bet jaunais cilvēks apstājās Maikla priekšā un, izstiepis roku, ar spēcīgu itāliešu akcentu teica:— Don Maikl, vai jūs mani atceraties? Enco, Nadzorīnes Paniterras maiznieka palīgs un viņa znots. Jūsu tēvs mani izglāba, panākdams, lai valdība atļauj man palikt Amerikā.
Maikls paspieda puiša roku. Tagad viņš atcerējās.
— Esmu atnācis parādīt godu jūsu tēvam,— Enco turpināja.— Vai mani tik vēlu ielaidīs slimnīcā?
Maikls pasmaidīja un papurināja galvu.— Nē, bet tomēr paldies jums. Es pateikšu Donam, ka bijāt atnācis.— Pa ielu rūkdama šurp traucās mašīna, un Maikls acumirklī saspringa. — Ejiet prom!—viņš pavēlēja Enco.— Te var iznākt saraušanās. Jums nebūs nekāda prieka sapīties ar policiju.Viņš pamanīja baiļu izteiksmi jaunā itālieša sejā. Nepatikšanas ar policiju varētu nozīmēt izsūtīšanu vai pavalstniecības noraidījumu. Tomēr jaunais cilvēks apņēmības pilns palika stāvam.
— Ja būs saraušanās, es palikšu un palīdzēšu,— viņš itāliski nočukstēja.— Tas ir mans pienākums pret Krusttēvu.
Maikls jutās aizkustināts. Viņš vēlreiz gribēja sūtīt puisi projām, bet tad nodomāja, ka jāļauj tomēr Enco palikt tepat. Divi vīri slimnīcas priekšā varētu atbaidīt jebkuru Soloco algotni, kas atsūtīts nostrādāt darbu līdz galam. Ar vienu vīru tam diezin vai pietiktu. Maikls pasniedza Enco cigareti un aizdedza to. Abi stāvēja aukstajā decembra naktī, laternas gaismas loka ietverti. Aiz viņiem dzirkstīja slimnīcas dzeltenie paneļi, ko vietvietām pāršķēla Ziemsvētku zaļā rota.Abi jau gandrīz bija izsmēķējuši savas cigaretes, kad no Devītās avēnijas 30. ielā iegriezās zems, garš, melns limuzīns un tuvojās viņiem, turēdamies ļoti tuvu trotuāram. Tas gandrīz apstājās. Maikls uzmanīgi ieskatījās tajā, cenzdamies saredzēt sejas, un viņa augums neviļus nodrebēja. Šķita, ka mašīna grib apstāties, tad tā uzņēma ātrumu un aiztraucās garām. Kāds bija pazinis Maiklu. Maikls pasniedza Enco vēl vienu cigareti un ievēroja, ka maiznieka rokas dreb. Pašam par pārsteigumu Maikla rokas bija pilnīgi mierīgas.
Abi smēķēdami bija nostāvējuši uz ielas ne ilgāk par desmit minūtēm, kad pēkšņi naksnīgo gaisu pāršķēla policijas sirēna. Patruļas mašīna kaukdama nogriezās no Devītās avēnijas un nobremzēja slimnīcas priekšā. Tai cieši sekoja vēl divas dežurējošās mašīnas. Piepeši visu laukumu slimnīcas ieejas priekšā pārplūdināja uniformēti policisti un detektīvi. Maikls atviegloti nopūtās. Vecais, labais Sanijs acīmredzot visu ātri nokārtojis. Viņš paspēra soli pretī atnācējiem.Divi masīvi, drukni policisti sagrāba viņa rokas. Kāds cits viņu aši pārmeklēja. Pa kāpnēm augšup devās plecīgs policijas kapteinis ar zelta pīni uz formas cepures, un padotie bijīgi pašķīrās, dodami viņam ceļu. Par spīti masīvajai būvei un sirmajiem matiem, kas spraucās ārā no cepures, viņš šķita enerģijas pārpilns. Kapteiņa seja bija vēršgaļas sarkanumā. Viņš pienāca pie Maikla un skarbi uzsauca:— Man liekas, es jūs visus, smurguļus, iesēdināju! Kas tu esi, velns lai parauj, un ko tu te meklē?
Viens no Maiklam blakus stāvošajiem policistiem pavēstīja:— Ieroču nav, kaptein.
Maikls neatbildēja. Viņš cieši vēroja policijas kapteini, ar saltu skatienu pētīdams viņa seju un tēraudzilās acis. Kāds detektīvs civildrēbēs sacīja:—Tas ir Maikls Korleone, Dona dēls.
— Kas notika ar detektīviem, kam bija jāapsargā mans tēvs?— Maikls klusi jautāja.— Kas viņus aizsauca no turienes?
Policijas kapteinis vai eksplodēja aiz dusmām.— Tu, utainais puņķutapa, mācīsi mani, kas darāms? Es viņus aizsaucu. Man nospļauties uz to, cik salašņas gangsteru apšauj cits citu. Ne pirksta es netaisos kustināt, lai pasargātu to tavu veci no lodes! Un tagad vācies pie velna! Pazudi no šīs ielas, smurguli, un nelien slimnīcai tuvumā, kad nav pieņemšanas stundas!