Maikls joprojām viņu cieši vēroja. Viņš nejuta niknumu par šī policijas kapteiņa vārdiem. Viņa domas darbojās zibenīgā ātrumā. Vai tur, pirmajā mašīnā, būtu sēdējis Soloco un redzējis viņu stāvam slimnīcas priekšā? Vai pēc tam Soloco būtu piezvanījis šim kapteinim un teicis: «Kā tas nākas, ka Korleones vīri joprojām stāv pie slimnīcas, kad es tev esmu samaksājis par to, lai tu viņus ieliec aiz restēm?» Vai šis gājiens būtu rūpīgi izplānots, kā teica Sanijs? Viss saskan. Joprojām saglabādams mieru, viņš teica kapteinim:—Es neiešu prom no šīs slimnīcas, kamēr jūs nenoliksiet sargus pie mana tēva palātas.
Kapteinis neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt.— Fil, ietupini šo smurguli!—viņš pavēlēja blakus stāvošajam detektīvam.
Detektīvs vilcinājās.— Tas puika nav apbruņots, kaptein. Viņš ir kara varonis un nekad nav iemaisījies gangsteru darīšanās. Avīzes var sacelt brēku.
Kapteinis lēnām pagriezās pret detektīvu. Viņa seja bija tumši sarkana no dusmām. Viņš ieaurojās:— Pie visiem velniem, es teicu, ietupini viņu!
Maikls, kura domas vēl aizvien darbojās ļoti skaidri, cik indīgi spēdams, noprasīja:— Cik Turks jums maksā par mana tēva izdošanu, kaptein?
Policijas kapteinis pagriezās uz viņa pusi un teica abiem druknajiem policistiem:—Turiet viņu!
Maikls juta, ka dzelžains tvēriens piespiež viņa rokas pie sāniem. Viņš redzēja kapteiņa masīvo dūri atvēzējamies pret savu seju. Maikls centās izvairīties, bet dūre trāpīja vaiga kaulu. Šķita, ka galvaskausā eksplodētu granāta. Maikla mute acumirklī bija pilna asinīm un sīkiem kaula gabaliņiem: viņš saprata, ka tie ir zobi. Viena galvas puse šķita pietūkstam un milstam kā ar gaisu piepūsta. Kājas zaudēja spēku, un viņš būtu nokritis, ja abi policisti viņu neturētu. Bet viņš joprojām bija pie pilnas samaņas. Detektīvs privātdrēbēs aizstājās viņam priekšā, lai novērstu otru sitienu, un izsaucās:— Kungs Dievs, kaptein, nu gan jūs viņu pamatīgi iedragājāt!
— Es viņam nepieskaros,— kapteinis skaļi teica.— Viņš man uzbruka un pakrita. Saprati? Viņš pretojās arestam.
Kā caur sarkanīgu miglu Maikls redzēja, ka pie ietves piebrauc un apstājas vēl vairākas mašīnas. No tām cits pēc cita izkāpa vesels bars vīru. Vienā no tiem Maikls pazina Klemencas advokātu. Tas laipni, bet noteikti uzrunāja policijas kapteini:
— Korleones Ģimene ir nolīgusi privātdetektīvu firmas cilvēkus, lai apsargātu misteru Korleoni. Šiem vīriem, kas ieradušies reizē ar mani, ir atļauja nēsāt šaujamos ieročus, kaptein. Ja jūs viņus arestēsiet, jums rīt būs jārunā ar tiesnesi un jāpaskaidro, kāpēc to darījāt.
Advokāts pievērsās Maiklam.— Vai gribat iesniegt sūdzību pret vainīgo, kas jums to nodarīja?— viņš jautāja.
Maikls tik tikko spēja parunāt. Žokļi gandrīz nekustējās, tomēr viņš neskaidri izgrūda:— Es paslīdēju. Paslīdēju un nokritu.— Viņš ievēroja policijas kapteiņa triumfējošo skatienu un mēģināja atbildēt šim skatienam ar smaidu. Par katru cenu viņš gribēja noslēpt stindzinošo saltumu, kas bija pārņēmis domas un jūtas, ledaino naidu, kas pildīja visu ķermeni. Nevienam pasaulē viņš negribēja ļaut nojaust, kā šobrīd jūtas. Tā, kā viņa vietā darītu Dons. Tad viņš juta, ka viņu ienes slimnīcā, un nākamajā brīdī zaudēja samaņu.
Kad otrā rītā Maikls pamodās, viņš secināja, ka žoklis ir savilkts ar stiepli un kreisajā pusē trūkst četru zobu. Pie gultas sēdēja Heigens.
Vai man iegrūda narkozi?— Maikls vaicāja.
Jā,— atbildēja Heigens.— Tev no smaganām vajadzēja izvilkt vairākas kaula šķembas, un viņi nosprieda, ka tas būšot pārāk sāpīgi. Un tu jau tāpat biji gandrīz atslēdzies.
Vai man vēl kas kait?— Maikls jautāja.
Nē,— atteica Heigens.— Sanijs gaida tevi Longbīčas mājā. Domā, varēsi?
Protams,— Maikls atteica.— Vai ar Donu viss kārtībā? Heigens pietvīka.— Liekas, tagad esam to nokārtojuši.
Mums ir privātdetektīvu firma, un viss rajons ir pilns ar mūsējiem. Kad būsim mašīnā, pastāstīšu sīkāk.Pie stūres viņus gaidīja Klemenca. Maikls un Heigens apsēdās aizmugurē. Maikla galva dunēja.— Nu, kas tad tur pagājušajā naktī īsti notika, velns lai parauj? Vai jūs, veči, kaut ko noskaidrojāt?
Heigens runāja klusi.— Sanijam tur ir savējais, tas detektīvs Filipss, kas mēģināja tevi aizstāvēt. Viņš mums visu pastāstīja. Tas policijas kapteinis Makklaskejs ir vīrs, kas smagi kritis uz naudu jau kopš saviem ierindas policista laikiem. Arī mūsu Ģimene viņam ir iegrūdusi krietnu summu. Bet viņš ir alkatīgs un biznesā neuzticams. Cik var noprast, Soloco iedevis viņam pamatīgu žūksni. Tūlīt pēc pieņemšanas stundām Makklaskejs lika arestēt visus Tesio vīrus, kas bija slimnīcas tuvumā. Neko nelīdzēja arī tas, ka daļai no viņiem bija ieroči. Tad Makklaskejs aizdabūja prom no Dona palātas durvīm likumīgos sargus — abus detektīvus. Paziņoja, ka viņi šim esot vajadzīgi, un citiem policistiem it kā vajadzējis viņus nomainīt, bet tie kaut ko saputrojuši. Blēņas, protams. Kapteinis bija uzpirkts, lai atbrīvotu ceļu pie Dona. Un Filipss teica, ka tas esot tāds vīrs, kurš to mēģinās atkal. Soloco noteikti iegrūdis viņam veselu bagātību un vēl uz priekšu sasolījis debesu brīnumus.
— Vai par manu ievainojumu rakstīts avīzēs?
Nē,— teica Heigens.— To mēs noklusējām. Neviens negrib, lai tas nāktu atklātībā. Ne mēs, ne policisti.
Labi,— noteica Maikls.— Vai tas puisis Enco tika projām?
Jā,— atbildēja Heigens.— Viņš bija izmanīgāks par tevi. Tiklīdz ieradās kruķi, tā pazuda. Viņš apgalvo, ka bijis kopā ar tevi, kad garām pabrauca Soloco mašīna. Vai tas tiesa?
Tiesa,— apstiprināja Maikls.— Viņš ir krietns puika.
Par viņu tiks gādāts,— Heigens sacīja.— Vai tu jūties kaut cik normāli?—Viņa seja pauda bažas.— Izskaties diezgan draņķīgi.
Viss ir normāli,— atteica Maikls.— Kā sauca to policijas kapteini?
Makklaskejs,— atbildēja Heigens.— Starp citu, tev varbūt kļūs labāk ap dūšu, ja uzzināsi, ka Korleones Ģimene beidzot sākusi izlīdzināt rēķinus. Bruno Tatalja, šorīt četros no rīta.
Maikls izslējās.— Kā tā? Cik saprotu, mums vajadzēja stāvēt mierā.
Heigens paraustīja plecus.— Pēc notikuma ar slimnīcu Sanijs vairs nebija noturams. Mūsu ierindnieki izsūtīti pa visu Ņujorku un Ņūdžersiju. Pagājušo nakti sastādījām sarakstu. Es pūlos turēt Saniju ilksīs, cik spēju, Maik. Varbūt parunā tu ar viņu. Visu šo jezgu vēl aizvien var nokārtot bez plašāka kara.
Es parunāšu, — Maikls apsolīja. — Vai šorīt būs apspriede?
Jā,— Heigens apstiprināja.— Soloco beidzot uzņēmis sakarus un grib ar mums runāt. Starpnieks pašlaik kārto nepieciešamos sīkumus. Tas nozīmē, ka uzvara ir mūsu. Soloco zina, ka paspēlējis, un nu grib tikt cauri ar veselu ādu.— Heigens mirkli apklusa.— Varbūt viņš turēja mūs par nelgām, ar ko viegli tikt galā, tāpēc ka nedevām pretī. Tagad, kad viens Tatalju dēls ir nokniebts, viņš zina, ka jokus nedzīsim. Viņš patiesi uzņēmās traku risku, vērsdamies pret Donu. Starp citu, mēs uzzinājām sīkāk par Luku. Viņi to ir nožmieguši iepriekšējā naktī pirms uzbrukuma tavam tēvam. Bruno naktsklubā Vari iedomāties?
Tad nav jābrīnās, ka šiem izdevās viņu negaidīti pārsteigt,— noteica Maikls.
Aleja, kas veda uz Longbīčas mājām, bija nosprostota — tās galu aizšķērsoja melns, garš limuzīns. Atspiedušies pret to, ārpusē stāvēja divi vīri. Maikls ievēroja, ka ielas abās pusēs pirmo māju augšstāvos atvērti logi. Dievs tēvs, Sanijs patiesi to lietu ņem nopietni.
Klemenca apturēja mašīnu jau pirms alejas gala, un tālāk viņi devās kājām. Abi sargi bija Klemencas vīri, un viņš tiem veltīja grimasi, kam vajadzēja nozīmēt sveicienu. Vīri par atbildi pamāja ar galvu. Bez smaidiem, bez vārdiem viņi pagāja garām, un Klemenca ieveda Heigenu un Maiklu Korleoni mājā.