Pirms viņi paspēja piezvanīt, durvis atvēra cits sargs. Acīmredzot viņš bija vērojis atnācējus pa logu. Vīri trijatā devās uz stūra kabinetu, kur Sanijs un Tesio viņus jau gaidīja. Sanijs panācās Maiklam pretī, saņēma jaunākā brāļa galvu rokās un jokodams teica:— Skaisti. Skaisti.— Maikls atgrūda viņa rokas un, piegājis pie rakstāmgalda, ielēja sev viskiju, cerēdams ar to noslāpēt trulās sāpes lauztajā žoklī.Visi pieci apsēdās kārtējām pārrunām, taču noskaņa bija citāda nekā iepriekšējās apspriedēs. Sanijs šķita priecīgāks, jautrāks, un Maikls saprata, kāds tam cēlonis. Vecākais brālis vairs nesvārstījās. Viņš bija izšķīries, un nekas vairs nespēja viņu atturēt. Soloco iepriekšējās nakts mēģinājums bija pēdējais piliens. Par pamieru vairs nevarēja būt ne runas.
Kamēr tu biji projām, piezvanīja sarunu starpnieks,— Sanijs teica Heigenam.— Turks gribot tikšanos.— Sanijs nosmējās.— Ir nu gan aknas tam draņķim,— viņš ar apbrīnu piebilda.— Pēc vakarnakts gājiena šodien vai rīt viņš grib tikties! Un mēs lai tikmēr sēžam rāmi un ņemam par labu visu, ko šis liek priekšā. Kas par sātana iekšām!
Ko tu atbildēji?— Toms piesardzīgi vaicāja.
Sanijs pasmīnēja.— Protams, es teicu, kālab ne? Kad vien viņš vēlas, man nedeg. Man uz ielām divdesmit četras stundas dienā dežurē simt kareivju. Tiklīdz Soloco kaut kur pabāzīs savu purnu, viņš būs līķis. Lai šie stiepj to visu, cik gari grib.
Vai starpnieks izteica konkrētu priekšlikumu?— jautāja Heigens.
Jā,— Sanijs atbildēja.— Viņš grib, lai mēs sūtām Maiklu uzklausīt, kas viņiem sakāms. Starpnieks garantē Maiklam drošību. Soloco neprasa, lai mēs garantētu viņa drošību, zina, ka to nevar prasīt. Nav jēgas. Un tā tikšanos rīkos viņu puse. Viņa cilvēki paņems Maiklu un aizvedīs uz tikšanās vietu. Maikls uzklausīs Soloco, un tad viņu atlaidīs. Bet tikšanās vieta ir slepena. Sola, ka piedāvājums būšot tik izdevīgs, ka mēs nevarēšot to noraidīt.
Kā būs ar Tataljām?— jautāja Heigens.— Kā viņi reaģēs uz Bruno nāvi?
Tas ietilpst vienošanās noteikumos. Starpnieks saka — Tatalju Ģimene esot piekritusi turēties kopā ar Soloco. Par Bruno viņi aizmirsīšot. Viņš samaksāja par to, kas nodarīts manam tēvam. Viens parāds dzēš otru,— Sanijs atkal pasmējās.— Tie maitas ir ar aknām.
Mums vajadzētu uzklausīt, kas viņiem sakāms,— Heigens piesardzīgi sacīja.
Sanijs enerģiski papurināja galvu.— Nē, nē, consigliori, šoreiz vis ne.— Viņa balsī skanēja viegls itāliešu akcents. Sanijs tīši atdarināja tēvu tīrās niekošanās labad.— Vairāk nekādu tikšanos. Nekādu sarunu. Nekādu Soloco triku. Kad starpnieks atkal sazināsies ar mums, lai dzirdētu atbildi, gribu, lai tu viņam pasaki tikai vienu. Es gribu Soloco. Ja tas neiet, būs vispārējs karš. Pāriesim uz matračiem un izsūtīsim visus savus ierindniekus pa pilsētu. Biznesam vajadzēs ciest.
— Citas Ģimenes neatbalstīs karu,— iebilda Heigens. — Tas katram iesit pārāk jūtamu robu.
Sanijs paraustīja plecus.—Viņiem ir vienkārša izeja. Dodiet man Soloco vai arī karojiet ar Korleones Ģimeni.— Sanijs brīdi apklusa, tad skarbi turpināja:—Vairs nekādus padomus, kā izlāpīties, Tom. Viss izlemts. Tavs darbs ir palīdzēt man uzvarēt. Saprati?
Heigens palocīja galvu. Brīdi viņš klusēja, dziļi domās iegrimis, tad teica:— Es runāju ar tavu policijas sakarnieku. Viņš saka, šis kapteinis Makklaskejs noteikti esot Soloco dienestā, turklāt par krietnu naudu. Un tas nav viss — Makklaskejs dabūšot arī savu daļu narkotiku biznesā. Makklaskejs piekritis būt par Soloco miesassargu. Bez viņa Turks nebāž degunu ārā no alas. Kad Soloco tiksies ar Maiklu, Makklaskejs sēdēs viņam blakus. Privātās drēbēs, bet ar šaujamo. Lūk, ko tev tagad vajadzētu saprast, Sanij: kamēr Soloco tiek šādi apsargāts, viņš ir neievainojams. Neviens vēl līdz šim nav nošāvis Ņujorkas policijas kapteini un ticis sveikā cauri. No tā trokšņa, ko saceltu avīzes, visa policijas nodaļa, baznīcas un diezin kas vēl mums zeme degtu zem kājām. Mēs būtu pagalam. Citas Ģimenes mestos mūs vajāt. Korleones Ģimene kļūtu par izstumtajiem. Pat vecā politiskie sakari zaudētu spēku. Tā tas ir, un liec to aiz auss.
Sanijs paraustīja plecus.— Makklaskejs nevar mūžam palikt Turkam pie sāniem. Mēs pagaidīsim.
Tesio un Klemenca nervozi kūpināja cigārus, satraukumā svīzdami, bet neiedrošinājās runāt. Ja pieņems nepareizu lēmumu, viņu ādas pirmās karāsies uz vadža.
Tad pirmo reizi ierunājās Maikls.— Vai veco var pārvest no slimnīcas šurp uz aleju?— viņš pavaicāja Heigenam.
Heigens papurināja galvu.— Tas bija pirmais, ko es viņiem jautāju. Neiespējami. Viņa stāvoklis ir ļoti smags. Viņš gan izķepurosies, bet vajadzīga pastāvīga uzraudzība un palīdzība, varbūt pat būs jāoperē vēlreiz. Neiespējami.— Tad jums Soloco bez kavēšanās jānovāc,— Maikls teica.— Gaidīt nevar. Tas vecis ir pārāk bīstams. Viņš drīz vien izperinās ko jaunu. Atcerieties, ka galvenais viņam joprojām ir tikt vaļā no vecā. To viņš zina. Bez šaubām, viņš saprot, ka tagad tas nebūs tik vienkārši, tāpēc drīzāk gatavs piekāpties nekā maksāt ar savu galvu. Bet, ja viņš zinās, ka beigas šā vai tā, viņš mēģinās vēlreiz uzbrukt Donam. Un, tā kā viņam palīdz tas policijas kapteinis, neviens velns nevar zināt, kas tur sanāks. Mēs nedrīkstam tā riskēt. Soloco uz ātrāko jānovāc.
Sanijs domīgi berzēja zodu.— Tev taisnība, mazais,— viņš teica.— Taisnība caur un cauri. Mēs nedrīkstam pieļaut jaunu uzbrukumu vecajam.
— Un kā būs ar kapteini Makklaskeju?— rāmi iejautājās Heigens.
Sanijs ar savādu smaidiņu pagriezās pret Maiklu.— Jā, mazais, kā tad būs ar to rūdīto policijas vilku?
Tas, bez šaubām, ir galējs līdzeklis,— Maikls lēni teica.— Taču zināmās reizēs attaisnojami ir arī paši galējie līdzekļi. Pieņemsim, ka mums šis Makklaskejs jānovāc. Tādā gadījumā stāvokli derētu apgaismot tā: jādara atklātībai zināms, ka viņš nav vis bijis krietns policijas kapteinis, kas godam veic savus pienākumus, bet gan negodīgs ierēdnis, kas nodarbojies ar šantāžu un izspiešanu, un tāpēc saņēmis to, kas pienākas jebkuram parastam blēdim. Mums presē ir savi cilvēki, un, ja mēs viņiem piegādāsim šādu stāstiņu ar pietiekami ticamiem pierādījumiem, gan viņi pratīs to pasniegt. Tam vajadzētu daudzmaz atvēsināt publiku. Kā tas izklausās?— Maikls ar cieņu pavērās citos. Tesio un Klemenca iedēja drūmām sejām un neko neatbildēja.
Turpini, mazais, nupat tu laid pa pirmo,— noteica Sanijs ar to pašu pazīstamo smaidiņu.— No bērna mutes, kā Dons allaž mēdza sacīt. Vālē tālāk, Maik, pastāsti mums vēl kaut ko.
Arī Heigens tikko jaušami smaidīja, aizgriezis galvu sānis. Maikls pietvīka.— Nu, tātad viņi grib, lai es eju tikties ar Soloco. Tur būšu es, Soloco, Makklaskejs, vairāk neviena. Nolieciet tikšanos pēc divām dienām un uzdodiet mūsu cilvēkiem uzzināt, kur tā notiks. Pieprasiet, lai tā būtu publiska vieta, sakiet, ka es netaisos iet viņiem līdzi kādā dzīvoklī vai mājā. Tam jānotiek restorānā vai bārā dzīvā pusdienas stundā vai tamlīdzīgi, lai es varu justies drošs. Arī viņi jutīsies droši. Pat Soloco neiedomāsies, ka mēs varētu uzdrošināties šaut uz kapteini. Tikšanās brīdī viņi mani pārmeklēs, tāpēc tobrīd man jābūt tukšām rokām, bet izdomājiet, kā nogādāt man ieroci sarunu laikā. Tad es viņus abus nošaušu.