Visi četri pagrieza galvu un stīvi raudzījās Maiklā. Klemenca un Tesio bija mēmi no pārsteiguma. Heigens izskatījās mazliet skumīgs, taču izbrīnījies nelikās. Šķita, ka viņš grib kaut ko sacīt, tomēr pārdomā. Turpretī Sanijs, kura parupji jutekliskā seja uzjautrinājumā raustījās, pēkšņi ļāva vaļu smieklu dārdiem. Tie bija īsti, dziļi smiekli, bez mākslotības. Viņš patiesi vai plīsa. Izstiepis pirkstu pret Maiklu, viņš starp smieklu lēkmēm mēģināja runāt:—Tu, augsti skolotais koledžas bērniņ, tu taču nekad negribēji iepīties Ģimenes biznesā! Un tagad gribi nožmiegt policijas kapteini un Turku tikai tāpēc, ka Makklaskejs tev sašķaidīja ģīmi. Tu ņem to personīgi; tas viss ir bizness, bet tu ņem to personīgi. Tu gribi nokniebt tos divus tipus tikai tāpēc, ka dabūji pa žokli. Tā visa bijusi māžošanās. Visus šos gadus tā bijusi tīrā māžošanās!
Klemenca un Tesio, pilnīgi pārprazdami Sanija reakciju un domādami, ka viņš smejas par jaunākā brāļa bramanīgo piedāvājumu, arī plati smaidīja un vērās Maiklā ar tādu kā aizbildniecisku pārākumu. Vienīgi Heigens piesardzīgi saglabāja bezkaislīgu sejas izteiksmi.Maikls pavērās visos pēc kārtas, tad pievērsa ciešu skatienu Sanijam, kurš vēl aizvien nespēja rimties.— Tu viņus abus nošausi?— Sanijs beidzot teica.— Ek, mazais, par to tev medaļas nedos, par to tevi iesēdinās elektriskajā krēslā. Vai tu to apjēdz? Te nav nekāda varoņu būšana, mazais, te tu nešauj uz otru no jūdzes attāluma. Te tu šauj tad, kad redzi viņa acu baltumus, kā mums mācīja skolā, atceries? Tu stāvi viņam blakus un sašķaidi viņam pauri, un viņa smadzenes izšķīst pa visu tavu šiko mundieri. Kā ir, mazais, vai tu gribi visu to darīt tikai tāpēc, ka viens stulbs kruķis tevi drusku iedauzījis?— Viņš vēl aizvien smējās.
Maikls piecēlās kājās.— Tu varētu izbeigt to zviegšanu,— viņš teica. Pārmaiņa viņā bija tik neparasta, ka smaidi pazuda no Klemencas un Tesio sejām. Maikls nebija ne sevišķi garš, ne plecīgs, bet viņa izturēšanās šķita izstrāvojam briesmu signālus. Šajā brīdī viņš bija pilnīgs Dona Korleones iemiesojums. Viņa acis šķita aizplīvurojis dzeltenīgs blāvums un seja kļuvusi gluži balta. Likās, ka viņš nupat metīsies virsū savam vecākajam un stiprākajam brālim. Nebija šaubu—ja Maikla rokās tobrīd atrastos ierocis, Sanijs būtu nopietni apdraudēts.
Sanijs pārstāja smieties, un Maikls viņam ledaini saltā balsī noprasīja:—Tad tu domā, ka es to nevaru, kretīns tāds?
Sanijs bija ticis pāri savai smieklu lēkmei.
— Es zinu, ka tu to vari,— viņš sacīja.— Es nesmejos par to, ko tu teici. Smējos tikai par to, cik jocīgi viss var pagriezties. Es vienmēr esmu teicis, ka tu esi sīkstākais no visas ģimenes, vēl sīkstāks par Donu. Tu vienīgais spēji atsist uzbrukumu vecajam. Es atceros tevi vēl kā puišeli. Kas tev toreiz bija par asumu! Tu jau, velns tāds, pat ar mani līdi kauties, un es biju krietni vecāks par tevi. Un Fredijam vismaz reizi nedēļā vajadzēja tevi krietni iemizot. Un tagad Soloco izdomājis, ka tu esi Ģimenes vārgulis, tāpēc ka ļāvi Makklaskejam sevi iedauzīt un nekāvies pretī un tāpēc, ka tu negribi iejaukties Ģimenes cīņās. Viņš izdomājis, ka ar tevi nav jābīstas tikties aci pret aci. Un Makklaskejs arī noturējis tevi par jēriņu.— Sanijs pierima, tad klusi piebilda:— Bet tu tomēr esi Korleone, kretīns tāds. Un es vienīgais to visu laiku zināju. Šīs pēdējās trīs dienas, kopš sašāva veco, es tā vien sēžu un gaidu, kad tu beidzot nometīsi to sūda kara varoņa masku, ko tu visu laiku nēsā. Gaidu, kad tu kļūsi mana labā roka un mēs varēsim kopīgi sist tos smerdeļus, kas grib likvidēt tēvu un izputināt mūsu Ģimeni. Un tam bija vajadzīgs tikai belziens pa žokli. Kā jums tas patīk?—Sanijs komiski noplātīja rokas, uzsita ar dūri pa galdu un atkārtoja:— Kā jums tas patīk?
Sasprindzinājums telpā bija atslābis. Maikls papurināja galvu.— Sanij, es gribu to darīt tāpēc, ka tas ir vienīgais, ko var darīt. Es nevaru pieļaut, ka Soloco vēlreiz uzbrūk tēvam. Šķiet, ka es esmu vienīgais, kas var tikt viņam pietiekami tuvu. To, lūk, es esmu sapratis. Nedomāju, ka atradīsiet vēl kādu citu, kas varētu nokniebj policijas kapteini. Varbūt tu to varētu, Sanij, bet tev ir sieva un bērni, un tev jāvada Ģimenes bizness, līdz vecais tiks uz kājām. Tātad paliekam mēs ar Frediju. Fredijs ir šoka stāvoklī un nav spējīgs darboties. Beidzot palieku vienīgi es. Viss ir loģiski. Belzienam pa žokli ar to nav nekāda sakara.
Sanijs piegāja pie Maikla un apskāva viņu.— Es uzspļauju visiem taviem iemesliem, ja vien tu beidzot esi kopā ar mums. Un vēl es tev pateikšu, ka tev caur un cauri ir taisnība. Tom, ko tu saki?
Heigens paraustīja plecus.— Spriedums ir loģisks un pamatots. Jo vairāk tāpēc, ka, manuprāt, Turks par vienošanos nedomā nopietni. Domāju, ka viņš atkal mēģinās piekļūt Donam. Katrā ziņā, ņemot vērā iepriekšējos gājienus, mums ar to jārēķinās. Tātad mēģinām novākt Soloco. Un novācam viņu pat tad, ja līdzi jānovāc policijas kapteinis. Bet tas, kurš to darīs, skries dzīvs vilkam rīklē. Vai tam noteikti jābūt Maiklam?
— Es pats to varētu,— klusi teica Sanijs.
Heigens nepacietīgi papurināja galvu..— Tevi Soloco nelaidīs ne jūdzes tuvumā, ja arī viņam pie sāniem būtu desmit policijas kapteiņu. Turklāt tu pašreiz esi faktiskais Ģimenes galva. Tu nedrīksti riskēt.— Heigens apklusa, tad pievērsās Klemencam un Tesio:— Vai kādam no jums ir teicams, izveicīgs padotais, kas uzņemtos šo darbu? Par naudu viņam atlikušo mūža daļu vairs nebūtu jādomā.
Klemenca atbildēja pirmais:— Nav tāda, ko Soloco nepazītu un nevarētu atšifrēt. Viņš visu saprastu arī tad, ja ietu es pats vai Tesio.
Heigens jautāja vēlreiz:—Varbūt ir kāds puisis ar drošu roku, kas vēl nav ieguvis reputāciju? Kāds dūšīgs iesācējs.
Abi caporegimes papurināja galvu. Tesio pasmaidīja, lai vārdi neizklausītos pārāk dzēlīgi, un piebilda:—Tas jau būtu tikpat kā zemākās līgas beisbolistu sūtīt uz valsts rudens čempionātu.
Tam jābūt Maiklam,— Sanijs viņu strupi pārtrauca.
Miljons dažādu iemeslu dēļ. Galvenais ir tas, ka viņu notaksējuši par mīkstmiesi. Un viņš var šo darbu paveikt, to es garantēju, un tas ir svarīgi, jo šis būs vienīgais šāviens, ko mēs varēsim raidīt tam lecīgajam maitas Turkam. Tātad atliek izdomāt, kā vislabāk varam Maiklam palīdzēt. Tom, Klemenca, Tesio, uzziniet, kurp Soloco viņu vedīs uz pārrunām, lai tas maksā ko maksādams. Kad tas būs noskaidrots, varēsim gudrot, kā nogādāt viņam ieroci. Klemenca, tev jādabū īsti drošs šaujamais no saviem krājumiem, tāds, kuram nevar sadzīt pēdas. Centies, lai tas būtu ar īsu stobru un pamatīgu trieciena spēku. Sevišķi precīzs tas var nebūt. Viņš šaus tiešā tuvumā. Maik, tiklīdz būsi beidzis, nomet šaujamo uz grīdas. Neļauj noķert sevi ar to rokās. Klemenca, tu notriep stobru un gaili ar to savu īpašo smēru, lai viņš neatstāj nospiedumus. Atceries, Maik, mēs varam nokārtot visu, lieciniekus un tā tālāk, bet, ja tevi noķers ar šaujamo rokās, mēs tev vairs nevarēsim palīdzēt. Mēs parūpēsimies par transportu un aizsardzību un tad nogādāsim tevi projām pavadīt garu, jauku atvaļinājumu, kamēr norimst lielākās kaislības. Tu būsi ilgi projām, Maik, bet es negribu, lai tu atvadies no savas draudzenes—pat zvanīt viņai tu nedrīksti. Kad viss būs nodarīts un tu būsi prom no šīs valsts, es viņai paziņošu, ka ar tevi viss ir kārtībā. Tā ir pavēle!— Sanijs noskaitīja brālim.
Tagad turies kopā ar Klemencu un aprodi ar to ieroci, ko viņš tev izmeklēs. Par visu citu parūpēsimies mēs. Par visu. — Norunāts, mazais?