Atkal Maikls Korleone sajuta, ka ķermeni pārņem tīkami spirdzinošais saltums. Viņš teica brālim:— Tās blēņas par draudzeni tu varēji aiztaupīt. Ko tad tu, pie velna, domā — ka es zvanīšu viņai, lai atvadītos?
Ir jau labi,— Sanijs steigšus piemetināja,— bet tu tomēr vēl esi iesācējs, tādēļ es visu pasaku skaidri. Aizmirsti to!
Ko tu gribi teikt ar to iesācēju, velns lai parauj?— Maikls ar smīnu noprasīja.— Es esmu klausījies vecaja tikpat cītīgi kā tu. Kā tad citādi, domā, es būtu kļuvis tik slīpēts?— Abi pasmējās.
Heigens piepildīja visiem glāzes. Viņš izskatījās mazliet sadrūmis. Viņā cīnījās karavadonis ar advokātu — viens lika doties karā, otrs — turēties pie likuma.— Šā vai tā, tagad mēs vismaz zinām, ko grasāmies darīt,— viņš noteica.
Kapteinis Makklaskejs sēdēja savā kabinetā, pārcilādams trīs aploksnes, kas bija piebāztas ar derību zīmēm. Viņš rauca pieri, velēdamies, kaut prastu atšifrēt piezīmes uz šīm lapiņām. Bija ļoti svarīgi zināt to saturu. Aploksnēs atradās derību likmes, ko viņa patruļas ieguva iepriekšējā vakarā, kad notvēra vienu no Korleones Ģimenes bukmeikeriem. Tagad šim bukmeikeram vajadzēs zīmes no viņa atpirkt, lai viss laimests nenonāktu tikai derētāju rokās un pats kapteinis nepaliktu tukšā.
Kapteinim Makklaskejam bija ļoti svarīgi zīmes atšifrēt, jo, tās pārdodams, viņš negribēja neko zaudēt. Ja lieta grozās ap piecdesmit stabiem, viņš varbūt varētu pārdot zīmes par pieciem stabiem. Bet, ja derību likmes izrādītos pamatīgākas un piezīmes slēptu norādi par simt vai pat diviem simtiem tūkstošu, pārdošanas cena, protams, būtu krietni augstāka. Makklaskejs brīdi spēlējās ar aploksnēm, tad nolēma, ka liks šim vīriņam drusku pasvīst un nosaukt pirmo piedāvājumu pašam. Tā varbūt izdosies tuvāk nojaust zīmju īsto vērtību.
Makklaskejs pameta skatienu policijas iecirkņa pulkstenī pie sava kabineta sienas. Laiks braukt pie tā glumā Turka Soloco un vest viņu uz vietu, kur plānota tikšanās ar Korleones Ģimeni. Makklaskejs piegāja pie sienas skapja un sāka pārģērbties privātdrēbēs. Pēc tam viņš piezvanīja sievai un paziņoja, lai viņu uz vakariņām mājās negaidot, jo viņam jābūt darbā. Sīkākas ziņas viņš sievai nemēdza uzticēt. Viņa dzīvoja pārliecībā, ka visa ģimenes mantība iegūta no vīra policista algas. Makklaskejs labpatikā nosēcās. Viņa māte bija dzīvojusi tādā pašā pārliecībā, bet pats viņš bija izskolojies agri. Tēvs viņam bija parādījis, uz kādām pogām jāspiež.
Viņa tēvs bija dienējis policijā par seržantu. Ik vakarus viņš ar dēlu kopā izstaigāja iecirkni un Makklaskejs, vecākais, iepazīstināja veikalniekus ar savu sešus gadus veco atvasi, teikdams: «Un šis te ir mans mazais!» Veikalnieki paspieda viņa roku, apbēra viņu ar izsmalcinātiem komplimentiem un steidzās atvērt kasu aparātus, lai iedāvinātu mazajam piecu vai desmit dolāru naudaszīmi. Dienas beigās mazajam Makklaskejam visas uzvalciņa kabatas bija piebāztas ar naudaszīmēm, un viņš jutās bezgala lepns, ka tēva draugi viņu tā mīļo un apdāvina katrā ikmēneša tikšanās reizē. Protams, tēvs šo naudu noguldīja bankā uz viņa vārda — nākotnes studijām koledžā, un mazais Marks pats dabūja labi ja piecdesmit centus.Kad Marks atgriezās mājās un policistu tēvoči jautāja, kas viņš gribētu būt, kad izaugs liels, viņš bērnišķīgi nošļupstēja: «Policists,»—un viņi visi dārdoši smējās. Bet vēlāk, lai gan tēvs gribēja dēlu vispirms sūtīt uz koledžu, viņš, protams, no vidusskolas taisnā ceļā devās apgūt policista amatu.
Viņš bija labs policists, drosmīgs policists. Mazgadīgie pašpuikas, kas valdīja uz ielu stūriem, bēgtin bēga, viņam parādoties tuvumā, līdz beidzot pavisam pazuda no viņa iecirkņa. Viņš bija policists ar dzelzs raksturu, turklāt ļoti tiešas dabas. Viņš nekad nevadāja dēlu pie veikalniekiem, lai savāktu naudas kukuļus par atkritumu izvešanas vai mašīnu novietošanas pārkāpumiem; viņš ņēma naudu pats savās rokās; viņš uzskatīja, ka ir to nopelnījis. Savas dežūras laikā viņš nekad nemēdza ieslīdēt restorānā vai nozust kinoteātrī, kā darīja daži citi policisti, sevišķi ziemas vakaros. Viņš vienmēr apstaigāja savu iecirkni. Saviem veikaliem viņš nodrošināja labu aizsardzību un sniedza ne mazums pakalpojumu. Kad dzērāji un visādi slamsti vilkās diedelēt viņa iecirknī, viņš tos aizvadīja tik bezceremoniāli, ka tie tur vairs nemēģināja rādīties. Iecirkņa veikalnieki prata to novērtēt. Un prata attiecīgi pateikties.
Turklāt viņš turējās pie ierastās sistēmas. Viņa iecirkņa bukmeikeri zināja, ka šis vīrs nekad nesagādās nepatikšanas, cenzdamies izplēst sev lieku naudu, ka viņš ir mierā ar savu daļu sev piešķirtajā iecirkņa kasē. Viņa vārds bija saraksta kopā ar citiem, un viņš nekad necentās izspiest vairāk. Viņi bija godīgs policists, kas ņēma tikai tīros kukuļus, un viņa augšupeja policijas nodaļā bija stabila un acīm redzama. Šai laikā viņš jau uzturēja palielu ģimeni. No viņa četriem dēliem neviens neizvēlējās policista amatu. Viņi visi devās uz Fordhomas universitāti, un, tā kā Makklaskejs līdz tam laikam jau bija no seržanta kļuvis par leitnantu un visbeidzot par kapteini, dēliem nekā netrūka. Tieši tajā laikā Makklaskejs iemantoja tāda vīra slavu, ar kuru nav viegli vienoties. Viņa iecirkņa bukmeikeri maksāja lielākas nodevas nekā bukmeikeri jebkura citā pilsētas daļā, bet varbūt to radīja nepieciešamība izskolot koledžā četrus puišus.
Pats Makklaskejs tīrajos kukuļos nesaskatīja nekā peļama. Kāda velna pēc lai viņa bērni ietu uz kādu lētu dienvidštatu koledžu tādēļ vien, ka policijas nodaļa nemaksā saviem cilvēkiem pietiekami daudz, lai tie varētu pieklājīgi dzīvot un kārtīgi nodrošināt ģimeni? Viņš taču aizsargā visus šos ļautiņus, riskēdams ar dzīvību, un viņa dienesta dokumentos rindojas atskaites par apšaudīšanos ar uzbrucējiem apgaitas laikā, par sadursmēm ar bruņotiem vīriem un nekaunīgiem zeņķiem. Viņš tos ir satriecis pīšļos. Sava nelielā pilsētas stūrīša iedzīvotājiem viņš ir nodrošinājis mierīgu dzīvi, un tas nu ir sasodīti skaidrs, ka viņam pienākas vairāk par tiem draņķīgajiem simt dolāriem nedēļā. Tomēr viņš daudz nepiktojās par savu zemo algu, jo saprata, ka par sevi jārūpējas katram pašam.Bruno Tatalja bija Makklaskeja vecs draugs. Viņš bija mācījies Fordhemas universitātē kopā ar vienu no Makklaskeja dēliem, un tad Bruno bija atvēris naktslokālu. Kad vien Makklaskeju ģimene pa reizei pavadīja vakaru pilsētā, viņus gaidīja kabarejs ar pusdienām un dzeramo — uz firmas rēķina. Jaunā gada priekšvakarā viņi allaž saņēma fotogravīrā veidotu ielūgumu pagodināt kluba saimniekus un vienmēr dabūja kādu no labākajiem galdiņiem. Bruno arvien parūpējās, lai viņi iepazītos ar slavenībām, kas uzstājās viņa klubā,— to vidū bija ievērojami dziedātāji un Holivudas zvaigznes. Protams, palaikam viņš lūdza nelielu pakalpojumu, piemēram, sagādāt viņam darbinieku ar pietiekami uzlabotu biogrāfiju, parasti kādu jaunu meiteni, kam bijusi darīšana ar policiju par sīkām blēdībām. Makklaskejs ar prieku izpalīdzēja.
Makklaskejam bija dzelžains paradums nekad neizrādīt, ka viņš saprot, kas citiem padomā. Kad Soloco griezās pie viņa ar priekšlikumu aizvākt sardzi no slimnīcas, kur gulēja vecais Korleone, Makklaskejs nejautāja, kāpēc. Viņš jautāja—cik. Kad Soloco pasolīja desmittūkstoš dolāru, Makklaskejs zināja, kāpēc. Viņš nevilcinājās. Korleone bija viens no dižākajiem mafijas vīriem visā valstī, un viņam bija vairāk politisko sakaru nekā jebkad Kaponem. Tas, kurš viņu novāktu, izdarītu valstij lielu pakalpojumu. Makklaskejs saņēma naudu iepriekš un izdarīja prasīto. Kad Soloco pa telefonu viņam paziņoja, ka slimnīcas priekšā joprojām stāvot divi Korleones vīri, viņš iedegās negantās dusmās. Viņš bija ielicis aiz atslēgas visus Tesio vīrus, aizdabūjis sargus detektīvus projām no Korleones palātas durvīm. Un tagad kā krietnu principu cilvēkam viņam pienāktos atdot atpakaļ desmit tūkstošus, naudu, ko domās viņš jau bija novēlējis mazbērnu izglītības nodrošināšanai. Šī niknuma vadīts, viņš bija drāzies uz slimnīcu un iesitis Maiklam Korleonem.