Tomēr viss bija iegrozījies labāk, nekā varēja cerēt. Viņš bija ticies ar Soloco Tataljas naktsklubā, un viņi bija noslēguši vēl izdevīgāku vienošanos. Un atkal Makklaskejs neko nejautāja, jo viņš zināja atbildes uz visiem jautājumiem. Viņš vienīgi precizēja atalgojumu. Viņam nekad neienāca prātā, ka pašam varētu draudēt briesmas. Pārāk fantastiska likās iespēja, ka kāds kaut vai domās varētu pacelt roku pret Ņujorkas policijas kapteini. Visrūdītākajam mafijas gangsterim bija jāstāv mierā, ja viszemākās pakāpes policists gribēja viņu iepļaukāt. Nogalināt policistus nebija nekādas jēgas. Jo tādā gadījumā pēkšņi tika apšauts vesels bars gangsteru par pretošanos arestam vai bēgšanu no nozieguma vietas, un neviens gailis nevarēja pakaļ dziedāt.Makklaskejs nopūtās un saposās iziešanai no iecirkņa. Problēmas, mūžīgās problēmas. Nupat Īrijā pēc ilgu gadu cīniņa ar vēzi bija mirusi viņa sievasmāsa, un šis vēzis viņam bija izmaksājis krietni dārgi. Tagad bēres aprīs vēl vairāk. Arī viņa paša vecajiem radiniekiem tēvu zemē laiku pa laikam vajadzēja mazliet piepalīdzēt, lai to lauku saimniecības noturētos virs ūdens, un kapteinis sūtīja turp naudu. Tādās lietās viņš neskopojās. Un, kad viņi ar sievu aizbrauca paviesoties uz savu senču zemi, viņi tika uzņemti kā karalis ar karalieni. Varbūt šovasar atkal varētu uz turieni aizbraukt — karš tagad beidzies, turklāt gaidāmi solīdi ienākumi. Makklaskejs pateica savam padotajam, kur viņu meklēt, ja piepeši rastos nepieciešamība. Spert kādus piesardzības soļus viņš nejuta vajadzību. Katrā laikā taču var pateikt, ka Soloco ir kāds liecinieks vai ziņu pienesējs, ar ko viņam jātiekas dienesta dēļ. Izgājis no iecirkņa, viņš nosoļoja pāris kvartālu kājām, tad apturēja taksometru un devās uz norunāto namu, kur vajadzēja satikt Soloco.
Visu nepieciešamo Maikla aizbraukšanai no Amerikas vajadzēja kārtot Tomam Heigenam — sagādāt viltotu pasi, matroža apliecību, vietu uz itāliešu preču kuģa, kam jāpiestāj kādā Sicīlijas ostā. Tajā pašā dienā uz Sicīliju ar lidmašīnu tika nosūtīti aģenti, kam vajadzēja parūpēties par patvērumu pie mafijas vadoņa kalnu apgabalā.
Sanijs sagādāja mašīnu un absolūti uzticamu šoferi, kam vajadzēja sagaidīt Maiklu iznākam no restorāna, kurā notiks apspriede ar Soloco. Par šoferi bija pieteicies pats Tesio. Mašīna no ārienes izskatījās visai apbružāta, bet tai bija lielisks motors. Numurs bija viltots un pati mašīna nesazīmējama. Tā bija īpaši taupīta sevišķam gadījumam, kad jāliek lietā pēdējie līdzekļi.
Maikls visu dienu pavadīja pie Klemencas, vingrinādamies lietot nelielo ieroci, ko vajadzēja nogādāt tikšanās vietā. Tā bija 22. kalibra pistole ar īpašām lodēm, kas, ieiedamas ķermenī, atstāja tikko jaušamas brūcītes, bet, iziedamas no tā, izplēsa plašus ievainojumus. Viņš konstatēja, ka tā šauj precīzi līdz piecu soļu attālumam no mērķa. No lielāka attāluma lodes varēja viegli novirzīties sāņus. Gailis bija stingrs, bet Klemenca ar saviem instrumentiem to nedaudz pielaboja, lai tas būtu vieglāk nospiežams. Viņš nolēma nelietot klusinātāju. Nedrīkstēja pieļaut, lai kāds nevainīgs nepiederošais no malas pārprastu stāvokli un iejauktos tīrās nezināšanas dēļ. Šāviena troksnis turētu viņus drošā atstatumā no Maikla.
Kamēr Maikls vingrinājās, Klemenca nemitīgi deva padomus:— Svied pistoli zemē tūlīt, līdzko esi izšāvis. Vienkārši nolaid roku gar sāniem un ļauj tai nokrist. Neviens pat nepamanīs. Visi domās, ka tu aizvien vēl esi apbruņots. Viņi blenzīs tev sejā. Arā ej ļoti ātri, bet neskrien. Neskaties nevienam tieši acīs, bet arī īpaši nenovērsies. Atceries, ka viņiem būs bail no tevis, tici man, viņiem būs bail no tevis. Neviens neiejauksies. Tiklīdz tu būsi ārā, Tesio sagaidīs tevi mašīnā. Kāp iekšā un pārējo atstāj viņa ziņā. Neraizējies par nejaušībām. Tu vēl pabrīnīsies, cik gludi iet šādas lietas. Tagad uzliec šo hūti, lai redzam, kāds tu izskatīsies.— Viņš uzmauca Maiklam galvā pelēku filca platmali. Maikls, kurš nekad šādu galvassegu panēsāja, saviebās, bet Klemenca viņu nomierināja, teikdams:—Drošs paliek drošs — tā var apgrūtināt identificēšanu. Visbiežāk tā dod lieciniekiem ieganstu mainīt liecību, kad mēs viņiem palīdzam nākt pie prāta. Atceries, Maik, par nospiedumiem nav jābēdā. Gailis un laide ir notriepti ar īpašu ziedi. Tikai neaiztiec citas pistoles daļas.
— Vai Sanijs ir noskaidrojis, kurp Soloco mani vedīs?— Maikls jautāja.
Klemenca paraustīja plecus.— Vēl ne. Soloco rīkojas ļoti piesardzīgi. Bet nebaidies, ka viņš tev varētu ko nodarīt. Viņu starpnieks paliek mūsu rokās, līdz tu sveiks un vesels ierodies atpakaļ. Ja tev kas notiks, samaksās starpnieks.
Un kāpēc tam velnam būtu jābāž galva zem cirvja?— vaicāja Maikls.
Viņš dabū krietnu atalgojumu,— paskaidroja Klemenca.— Veselu bagātību. Turklāt viņš Ģimenēm ir svarīga persona. Viņš zina, ka Soloco nedrīkst pieļaut, lai viņam kaut kas notiktu. Tava dzīvība Turkam neatsver šī starpnieka dzīvību. Viss ir ļoti vienkārši. Tev nekas nedraud. Tie esam mēs, kas vēlāk dabūsim redzēt īstu elli.
Cik smagas sekas var gaidīt?—Maikls gribēja zināt.
Ļoti smagas,— teica Klemenca.— Atklātu karu — Tatalju Ģimene pret Korleones Ģimeni. Vairums pārējo piesliesies Tataljām. Sanitārajam dienestam šoziem vajadzēs novākt daudz līķu.— Viņš paraustīja plecus.— Reizi pa gadiem desmit kaut kas tāds ir jāpārcieš. Jānotecina liekās asinis. Un, ja mēs ļausim sev diktēt kaut vai sīkumus, viņi drīz vien sagribēs visu. Jāaptur viņi pašā sākumā. Tāpat kā toreiz Minhenē vajadzēja apturēt Hitleru — neparko nevajadzēja viņu tā palaist. Tā palaist viņu skaidri nozīmēja uzprasīties pēc lielām nepatikšanām.
To pašu Maikls bija dzirdējis no tēva, tikai agrāk, 1939. gadā, kad karš vēl īsti nebija sācies. Ja Ārlietu ministriju vadītu Ģimenes, Otrais pasaules karš nekad nebūtu noticis, viņš ar smīnu nodomāja.
Viņi devās atpakaļ uz aleju, uz Dona māju, kuru Sanijs joprojām izmantoja par savu štābu. Maikls prātoja, cik gan ilgi Sanijs varēs tā tupēt, neatstādams alejas drošo teritoriju. Reiz taču viņam būs jāuzdrīkstas iziet ārpusē. Vīri atrada Saniju snaužam uz tahtas. Uz kafijas galdiņa stāvēja vēlīnā lenča atliekas, bifšteka un maizes drupatas un pustukša viskija pudele. Tēva allaž kārtīgais kabinets izskatījās pēc nolaistas īrētas istabas. Maikls sapurinādams pamodināja brāli un teica:— Kāpēc tu dzīvo kā tāds klaidonis un neliec te sakopt?
Sanijs nožāvājās.— Kas tad tu te esi, velns ar ārā, kazarmu uzraugs, vai? Maik, mēs vēl neesam uzzinājuši, kurp viņi domā tevi vest, tie kretīni Soloco un Makklaskejs. Ja nenoskaidrosim, kā mēs tev nogādāsim šaujamo, velns lai parauj?
— Vai es nevaru ņemt to līdzi?— Maikls ierosināja.— Varbūt mani nepārmeklē, un, ja arī pārmeklēs, var nepamanīt, ja būšu pietiekami veikls. Un, pat ja atrod, kas tur sevišķs? Vienkārši atņems, un nekas ļauns nenotiks.
Sanijs papurināja galvu.— Nē, nē,— viņš teica.— Šim gājienam pret to draņķa Soloco jābūt pilnīgi drošam. Atceries: ja vien vari, ņem viņu pirmo. Makklaskejs ir gausāks un stulbāks. To nokniebt tu vienmēr paspēsi. Vai Klemenca tev teica, lai tu katrā ziņā nosvied pistoli?