Pastāstiet man sīkāk, kā domājat uzsākt biznesu,— Maikls sicīliešu dialektā teica,— kāda loma tur piekrīt tieši manai Ģimenei un kādu peļņu mēs tajā varētu gūt.
Tātad jūs gribat dzirdēt priekšlikumu visos sīkumos?— jautāja Soloco.
— Pats galvenais, ko es gribu,— Maikls ar uzsvaru teica,— ir droša garantija, ka mana tēva dzīvību vairs neapdraudēs nekādi uzbrukuma mēģinājumi.
Soloco izteiksmīgi pacēla roku.— Kādu garantiju es jums varu dot? Tagad jau es esmu tas vajātais. Es savu izdevību palaidu garām. Jūs esat pārāk augstās domās par mani, draugs. Tik visgudrs es neesmu.
Tagad Maikls bija pilnīgi pārliecināts, ka sarunu mērķis ir vienīgi iegūt dažas dienas laika. Ka Soloco no jauna mēģinās nogalināt Donu. Lieliskākais bija tas, ka Soloco turēja Maiklu par pienapuiku. Maikls juta, ka dīvaini tīkamais saltums atkal pārņem visu ķermeni. Viņš savilka seju raižpilnā grimasē. Soloco strupi noprasīja:— Kas ir?
It kā apmulsis Maikls sacīja:—Vīns taisnā ceļā saskrēja pūslī. Es jau te ciešos kādu brīdi. Jums nebūs nekas pretī, ja es aiziešu uz tualeti?
Soloco cieši pētīja viņa seju ar savām tumšajām acīm. Viņš pastiepās, rupji iebāza roku Maikla kājstarpē un viscaur to iztaustīja, meklēdams, vai tur nav paslēpts ierocis. Maikls rādīja apvainotu seju. Makklaskejs īsi piemetināja:— Es viņu pārmeklēju. Tūkstošiem tādu zeņķu esmu pārmeklējis. Viņš ir tukšā.
Soloco tas nepatika. Bez jebkāda redzama iemesla viņam tas nepatika. Viņš pameta skatienu uz vīrieti pie pretējā galdiņa un savilka uzacis, norādīdams uz tualetes durvīm. Vīrs viegli pamāja, likdams saprast, ka ir to pārbaudījis un tur neviena nav.
— Nepalieciet ilgi,— Soloco negribīgi teica. Viņam bija apbrīnojams instinkts. Viņš nervozēja.
Maikls piecēlās un iegāja tualetē. Virs fajansa poda stiepļu režģī atradās iesārts ziepju gabaliņš. Viņš iegāja kabīnē. Tas viņam patiesi bija jādara, iekšas prasīja atvieglojumu. Ļoti ātri nokārtojies, viņš pasniedzās aiz emaljētā ūdens rezervuāra, līdz roka sataustīja nelielo pistoli ar strupo stobru, kas bija piestiprināta ar līmlenti. Viņš to atsvabināja, atcerēdamies, ka Klemenca bija teicis, lai neuztraucas par nospiedumiem. Viņš iestūma pistoli aiz jostas, pāri aizpogādams žaketi. Tad viņš nomazgāja rokas un samitrināja matus. Ar mutautiņu noslaucījis nospiedumus no krāna, Maikls izgāja no tualetes.
Soloco sēdēja tieši pretī tualetes durvīm, un viņa tumšās acis nemierīgi zibēja. Maikls pasmaidīja.— Nu varam runāt tālāk,— viņš teica ar atvieglotu nopūtu.
Kapteinis Makklaskejs cītīgi tiesāja atnesto teļa gaļas un spageti porciju. Pie pretējās sienas sēdošais vīrs, kurš bija saspringti izslējies, tagad arī manāmi atslāba.
Maikls apsēdās. Viņš atcerējās, ka Klemenca bija mācījis tā nedarīt, bet iznākt no tualetes un tūlīt spert virsū. Taču vai nu kāda brīdinoša instinkta vadīts, vai arī tīrās mazdūšības dēļ viņš to neizdarīja. Viņš bija jutis, ka viena strauja kustība var viņu pazudināt. Tagad viņš atkal jutās drošs, un laikam gan bailes bija darījušas savu, jo viņš jutās laimīgs, ka nav vairs jāstāv kājās. Tās trīcēja un šķita gluži nevarīgas.
Soloco paliecās viņam pretī. Iekārtojies tā, lai galds aizsegtu vēderu, Maikls atpogāja žaketi un likās uzmanīgi klausāmies. Viņš nesaprata ne vārda no teiktā. Šobrīd viņam tā bija tikai nesakarīgu skaņu plūsma. Galvā tik spēcīgi dunēja asinis, ka apziņa neuztvēra nevienu domu. Labā roka zem galda sataustīja un izvilka jostā paslēpto ieroci. Tai brīdī pienāca oficiants, lai uzklausītu pasūtījumu, un Soloco pagrieza galvu pret viņu. Maikls ar kreiso roku spēcīgi atgrūda galdiņu un ar labo roku izstiepa pistoli, piegrūzdams to Soloco gandrīz pie pašas galvas. Turka reakcija izrādījās tik zibenīga, ka viņš pie Maikla pirmās kustības jau bija sācis rauties projām. Taču Maikls bija jaunāks un viņa refleksi asāki. Viņš nospieda gaili. Lode ķēra Soloco tieši starp aci un ausi, un, tai otrā pusē izejot ārā, uz šausmās sastingušā oficianta žaketes izgāzās milzīga asiņu un kaula šķembu šalts. Maikls instinktīvi saprata, ka pietiek ar vienu lodi. Pēdējā brīdī Soloco bija pagriezis galvu, un Maikls bija skaidri redzējis, kā Turka acīs Izdziest dzīvība gluži kā sveces liesma.Bija pagājusi labi ja sekunde, kad Maikls pagriezās un pavērsa pistoli pret Makklaskeju. Policijas kapteinis blenza uz Soloco flegmātiskā izbrīnā, it kā ar viņu pašu tam nebūtu nekāda sakara. Šķita, ka viņš pat nenojauš sev draudošās briesmas. Dakšiņa ar teļa gaļas kumosu bija sastingusi viņa rokā, un viņš nesteidzīgi pievērsa skatienu Maiklam. Kapteiņa sejas izteiksme un acu skatiens pauda tik pašpārliecinātu niknumu, it kā viņš gaidītu, ka Maikls tagad padosies vai metīsies bēgt. Tas lika Maiklam neviļus pasmaidīt, un viņš vēlreiz nospieda gaili. Šis šāviens izrādījās neveiksmīgāks, tas nebija nāvējošs. Lode trāpīja Makklaskeja masīvajā vērša kaklā, un viņš sāka skaļi rīstīties, it kā būtu norijis pārāk lielu teļa gaļas gabalu. Tad viņš sāka klepot, un gaisu aizmigloja sīkas asins lāsītes, kas šļācās no satricinātajām plaušām. Ļoti vēsi, ļoti mērķtiecīgi Maikls iešāva otru lodi viņa sirmajiem matiem klātajā galvas virsdaļā.
Gaiss šķita viscaur sārtas miglas aizplīvurots. Maikls apsviedās pret vīru, kurš sēdēja pie sienas. Tas nebija pat pakustējies. Viņš šķita paralizēts. Tagad viņš piesardzīgi pacēla rokas virs galda un novērsa skatienu sānis. Oficiants ar šausmu izteiksmi sejā streipuļoja atpakaļ uz virtuves pusi, neticīgi blenzdams Maiklā. Soloco vēl aizvien atradās savā krēslā, viņa ķermeni no sāniem bija piespiedis galds. Makklaskeja smagais augums bija nogāzies no krēsla uz grīdas. Maikls ļāva pistolei izslīdēt no rokas tā, ka ierocis atsitās pret policista ķermeni un neradīja troksni. Viņš redzēja, ka ne vīrietis pie sienas, ne oficiants nav pamanījuši viņu nometām ieroci. Nogājis nedaudzos soļus līdz durvīm, viņš atrāva tās vaļā. Soloco mašīna joprojām stāvēja ietves malā, bet šoferi tuvumā nemanīja. Maikls devās pa kreisi un nogriezās ap stūri. Iezibējās prožektori, un viņam pretī piebremzēja nobružāts limuzīns vaļā atrautām durvīm. Maikls ielēca tajā, un mašīna rūkdama aizdrāzās. Viņš redzēja pie stūres sēžam Tesio, kura sejas vaibsti šķita stingri kā akmenī cirsti.