— Labi,— viņa atbildēja un izgāja pa durvīm.
Džonija rīcībā palika viss garais vakars. Viņš būtu varējis izmantot to, ko Džeks Volcs dēvēja par «gaļas fabriku»— jaunu, pretimnākošu aktrisīšu baru, taču viņam gribējās cilvēcisku sabiedrību, gribējās parunāt ar kādu kā cilvēkam ar cilvēku. Viņš iedomājās savu pirmo sievu Virdžīniju. Tagad, kad darbs pie filmas beidzies, viņam atliks vairāk laika bērniem. Viņš vēlējās atkal ieņemt savu vietu to dzīvē. Un arī par Virdžīniju Džonijs juta bažas. Viņai, iespējams, nav viegli atsist Holivudas slamstu centienus, kuriem labprāt patiktu plātīties ar to, ka dabūjuši izmīlēt Džonija Fontānes pirmo sievu. Cik Džonijs zināja, līdz šim vēl neviens to nevarēja teikt. Toties par manu otro sievu to varētu sacīt visi, viņš nīgri nodomāja. Džonijs pacēla klausuli.
Bijušās sievas balsi viņš pazina uzreiz, un tas nebija nekāds brīnums. Pirmoreiz šo balsi viņš bija dzirdējis desmit gadu vecumā, kad abi mācījās vienā klasē.— Sveika, Džinij,— viņš teica.— Vai tu šovakar esi aizņemta? Vai varu uz brītiņu ieskriet pie tevis?
Ja,— viņa atbildēja.— Bērni gan guļ, un viņus es negribu modināt.
Tas nekas,— viņš sacīja.— Gribēju tikai parunāties ar tevi.
Džinijas balsī bija jaušama tāda kā sastomīšanās, tad, cenzdamās neizrādīt bažas, viņa jautāja:— Vai kas nopietns, kaut kas tiešām svarīgs?
Nē,— Džonijs atteica.— Šodien beidzu darbu filmā un iedomājos, ka varbūt varētu tikties un parunāties ar tevi. Varbūt es drīkstētu pamest aci uz bērniem, ja tu droši zini, ka viņi nepamodīsies?
Labi,— viņa atbildēja.— Es priecājos, ka tu dabūji to lomu, kuru gribēji.
Paldies,— sacīja Džonijs.— Tiekamies pēc kādas pusstundas.
Nokļuvis pie mājas Beverlihilzā, kas savā laikā bija arī viņa mājoklis, Džonijs Fontāne brīdi uzkavējās mašīnā, lūkodamies uz šo ēku. Viņš atcerējās sava krusttēva vārdus par to, ka Džonijs pats varot izveidot savu dzīvi tādu, kādu gribot. Lieliski, ja pats zini, ko gribi. Bet ko grib viņš?
Džonija pirmā sieva gaidīja viņu durvīs. Viņa bija glīta, smalka auguma brunete, jauka itāliešu meiča — meitene no tuvējās apkaimes, kas nekad neielaidīsies flirtā ar citu vīrieti, un šim apstāklim Džonija izvēlē bija liela nozīme. Vai es joprojām viņu vēlos, Džonijs sev jautāja un atbildēja — nē. Pirmkārt, viņš vairs nespēja iekārot viņu kā sievieti, abu attiecības bija pārāk senas un aprūsējušas. Turklāt neatkarīgi no seksa abus šķīra daži nodarījumi, ko viņa Džonijam nekad nepiedos. Taču viņi vairs nebija ienaidnieki.
Džinija ienesa viesistabā kafiju un pacienāja viņu ar cepumiem.— Izstiepies uz dīvāna,— viņa uzaicināja,— tu izskaties noguris.
Džonijs novilka svārkus un kurpes un palaida vaļīgāk kaklasaiti. Džinija sēdēja krēslā viņam iepretī ar mazliet sērīgu smaidu sejā.— Jocīgi,— viņa teica.
Kas ir jocīgi?—viņš jautāja, malkodams kafiju un pa brīdim izlaistīdams to sev uz krekla.
Lielais Džonijs Fontāne palicis vakarā viens bez dāmas,— viņa sacīja.
Lielais Džonijs Fontāne sauc sevi par veiksmīgu, ja dāma vēl vispār nāk pie viņa,— Džonijs nopūtās.
Parasti viņš nemēdza būt tik tiešs. Džinija pavaicāja:— Vai tiešām kas noticis?
Džonijs pavīpsnāja.— Man šovakar savā dzīvoklī bija tikšanās ar kādu meiteni, un viņa man iedeva kurvīti. Un, vai zini, es jutos atvieglots.
Sev par izbrīnu viņš Džinijas sejā ieraudzīja pazibam dusmas.— Neņem galvā tās izlaidīgās skuķes!— viņa teica. — Viņa, bez šaubām, domāja, ka tas ir labākais veids, kā tevi piesaistīt.— Un Džonijs uzjautrināts konstatēja, ka Džinija patiešām dusmojas uz meiteni, kura viņu atraidījusi.
Ek, rauj velns to visu!— viņš atmeta.— Mani tās padarīšanas krietni nogurdinājušas. Pabrīžam jāatvelk elpa. Un tagad, kad nevaru dziedāt, es paredzu, ka ar dāmām man diez kā vairs neies. Izskata dēļ jau man nekad nav bijis sevišķas piekrišanas, pati zini.
Tu vienmēr esi izskatījies labāk nekā filmās,— Džinija uzmundrinoši sacīja.
Džonijs papurināja galvu.— Es izplūstu miesās, un mati pakausī kļūst arvien šķidrāki. Pie velna, ja šī filma mani atkal nepacels augstumos, tad labāk jāiet mācīties cept picu. Bet varbūt tevi vajadzētu paņemt uz ekrāna, tu izskaties lieliski.
Viņa izskatījās tāda, kāda var izskatīties sieviete trīsdesmit piecu gadu vecumā. Labi saglabājusies, glīta sieviete, bet trīsdesmit piecus gadus veca. Un Holivudā trīsdesmit pieci nozīmēja gandrīz to pašu, ko simts. Jaunās, skaistās meitenes pārplūdināja pilsētu kā siseņu bari, cita noturējās gadu, cita divus. Daža bija tik skaista, ka vīriešu sirdis vai stājās pukstēt— līdz tam brīdim, kad viņa pavēra muti, līdz brīdim, kad rīcība, ko diktēja alkas pēc panākumiem, aizēnoja ārējo skaistumu. Fiziskajā ziņā ikdienišķās sievietes ar viņām ne tuvu nevarēja sacensties. Lai ko runātu par šarmu, intelektu, eleganci un iznesību, šo meiteņu pirmatnējais skaistums bija un palika pārāks par visu. Varbūt, ja viņu nebūtu tik daudz, atliktu kāda iespēja arī parastai, glītai sievietei. Un, tā kā Džonijs varēja iegūt visas vai gandrīz visas šīs meitenes, Džinija labi zināja, ka teiktais sacīts tikai tādēļ, lai viņai paglaimotu. Viņš vienmēr bija pratis galanti izturēties. Arī slavas augstumos būdams, viņš pret sievietēm bija palicis džentlmenis, kas nekad nepiemirsa pasacīt komplimentu, pasniegt uguni, atvērt durvis. Un, tā kā visus šos cieņas apliecinājumus allaž saņēma viņš pats, tie viņa izraudzītajām meitenēm nozīmēja vēl jo vairāk. Un tā viņš izturējās pret visām — arī pret tām, ar ko pavadīja tikai vienu nakti, arī pret tām, kurām pat lāgā nezināja vārdu.
— Džonij, mani jau tu reiz iekaroji,— Džinija viņam draudzīgi uzsmaidīja.— Pirms divpadsmit gadiem. Manis dēļ tev vairs nav jāpūlas.
Džonijs nopūtās un izstiepās uz dīvāna.— Bez jokiem, Džinij, tu izskaties labi. Kaut es tik labi varētu izskatīties!
Džinija neatbildēja. Viņa redzēja, ka Džonijs jūtas nospiests.— Vai tu domā, ka filma ir izdevusies? Vai tā tev dos kādu labumu?— viņa pavaicāja.
Džonijs pamāja ar galvu.— Jā. Tā man varētu atgriezt veco slavu. Ja es dabūtu Akadēmijas balvu — Oskaru — un izspēlētu īstās kārtis, varētu atkal kļūt slavens pat bez dziedāšanas. Tad es arī tev un bērniem varētu dot ko vairāk.
Mums visa ir vairāk, nekā vajadzīgs,— Džinija teica.
Es gribētu arī biežāk redzēt bērnus,— Džonijs atzinās.— Gribas tā kā vairāk pie vietas. Kāpēc es nevarētu ierasties šeit katru piektdienu uz vakariņām? Zvēru, ka neizlaidīšu nevienu piektdienu, vienalga, cik aizņemts un cik tālu es būtu. Un, kad vien varēšu, pavadīšu pie jums nedēļas nogales, vai varbūt bērni var kādu brīvlaika daļu pavadīt pie manis.
Džinija nolika viņam uz vēdera pelnu trauku.
— Man nekas nav pretī,— viņa sacīja.— Es neapprecējos otrreiz, tāpēc ka gribēju, lai tu paliktu viņu tēvs.— To viņa atteica bez jebkādām emocijām, taču Džonijs Fontāne, vērdamies griestos, juta, ka teiktais ir sava veida izpirkums citiem vārdiem—tiem cietsirdīgajiem vārdiem, ko viņa Džonijam
bija teikusi, kad izjuka viņu laulība un Džonija karjera sāka iet lejup.
— Starp citu, uzmini, kas man zvanīja,— Džinija teica. Džonijs nemēdza ielaisties šādā rotaļā.— Kas?— viņš jautāja.
— Varēji kaut vienreiz minēt,— novilka Džinija. Džonijs neatbildēja.— Tavs krusttēvs,— viņa paziņoja.
Tas Džonijam patiesi bija pārsteigums.— Krusttēvs taču nekad ne ar vienu nerunā pa telefonu! Ko viņš tev teica?— Teica, lai es tev palīdzot,— Džinija sacīja.— Teica, ka tu varot kļūt tikpat slavens kā agrāk, bet pašlaik slīdot uz leju, un tev esot vajadzīgi cilvēki, kas tev tic. Es viņam jautāju — kāpēc man tas būtu jādara? Un viņš atbildēja —tāpēc, ka tu esot manu bērnu tēvs. Viņš ir tik burvīgs vecītis, un kādas briesmu lietas tikai nestāsta par viņu!