Virdžīnija necieta telefonus un bija likusi novākt visus aparātus, atstādama tikai vienu savā guļamistabā un vienu virtuvē. Tagad viņi dzirdēja iezvanāmies virtuves telefonu. Džinija aizgāja paņemt klausuli. Atgriezusies viesistabā, viņa izskatījās pārsteigta.— Tev, Džonij,— viņa pavēstīja.— Toms Heigens. Saka, esot kaut kas svarīgs.
Džonijs iegāja virtuvē un paņēma klausuli.— Jā, Tom,— viņš atsaucās.
Toma Heigena balss skanēja vēsi.— Džonij, Krusttēvs grib, lai es braucu pie tevis un nokārtoju dažas lietas, kas tev varētu noderēt tagad, kad filma pabeigta. Viņš grib, lai es pasteidzos uz rīta lidmašīnu. Vai tu vari Losandželosā mani sagaidīt? Man tajā pašā vakarā jālido atpakaļ uz Ņujorku, tāpēc neraizējies, ka tev būtu jāziedo man vakars.
Protams, Tom,— atbildēja Džonijs.— Un par manu vakaru nebēdā! Paliec un drusku atvelc elpu. Es sarīkošu viesības, un tu varēsi tikties ar dažiem kinoļaudīm.— Džonijs vienmēr mēdza izteikt šādu piedāvājumu, jo negribēja, lai vecie draugi un paziņas domātu, ka viņš no tiem kautrējas.
Paldies!—teica Heigens.— Bet man patiesi jātiek atpakaļ ar agro rīta lidmašīnu. Tātad norunāts — tu sagaidīsi lidmašīnu no Ņujorkas pusdivpadsmitos?
— Protams,— apsolīja Džonijs.
— Paliec sēžam mašīnā,— Heigens piekodināja.— Atsūti kādu no saviem ļaudīm, lai mani sagaida, kad izkāpšu no lidmašīnas, un aizved pie tevis.
— Labs ir.
Viņš atgriezās viesistabā, un Džinija jautājoši pavērās viņā.— Manam krusttēvam ir kādi plāni, kā palīdzēt man tikt uz priekšu,— Džonijs paskaidroja.— Viņš man dabūja to lomu fjlmā — nudien nezinu, ar kādiem līdzekļiem. Bet es gribētu, lai par tālāko viņš vairs neraizējas.
Džonijs atkal atlaidās uz dīvāna. Viņš jutās ļoti noguris.
— Tu varētu šonakt pārgulēt tepat,— ierosināja Džinija. — Viesu guļamistabā. Varēsi pabrokastot kopā ar bērniem, un nevajadzēs tik vēlu braukt mājās. Man jau tāpat nepatīk domāt, kā tu tur dzīvo — viens pats visā savā lielajā namā. Vai nav vientulīgi?
— Es jau maz esmu mājās,— sacīja Džonijs.
Džinija pasmējās.— Tad tu neesi sevišķi pārvērties.— Pēc brīža viņa piebilda:—Vai varu iet sakārtot tev guļamistabu?
— Kāpēc es nevarētu pārgulēt tavā guļamistabā?— Džonijs jautāja.
Džinija pietvīka.— Nē,— viņa noteica, tad uzsmaidīja Džonijam. Arī viņš atbildēja ar smaidu. Viņi vēl arvien bija labi draugi.
Kad Džonijs nākamajā rītā pamodās, saules stari jau spiedās cauri nolaistajiem aizkariem, un viņš saprata, ka ir vēls. Līdz pusdienas laikam saule šai istabā nemēdza iespīdēt.
— Hei, Džinij, vai man brokastis vēl pienākas?— Džonijs nokliedzās, un no tālienes atsaucās Džinijas balss:—Acumirkli!Tas patiesi bija tikai acumirklis. Acīmredzot viss ēdamais karsts un sagatavots gaidīja cepeškrāsnī un līdzās gatavībā atradās paplāte, jo Džonijs tik tikko paspēja aizkūpināt pirmo cigareti, kad guļamistabas durvis atvērās un ienāca abas viņa meitiņas, stumdamas ratiņus ar brokastīm.
Viņas bija tik burvīgas, ka Džonija sirds vai lūza. Tīrās sejiņas mirdzēja, acīs dzirkstīja ziņkāre un nepacietīga vēlēšanās mesties pie tēva. Meiteņu mati bija vecmodīgi sapīti garās bizēs, mugurā viņām bija vecmodīgi tērpi un kājās — baltas lakādas kurpītes. Stāvēdamas blakām brokastu ratiņiem, abas vēroja, kā tēvs nodzēš cigaretes galu, un gaidīja, kad viņš tās pasauks un izpletīs rokas apskāvienam. Tad meitenes skriešus metās pie Džonija. Viņš iespieda seju starp abu tvirtajiem, smaržīgajiem vaidziņiem un paberza pret tiem savu bārdu tā, ka abas sāka spiegt. Guļamistabas durvīs parādījās Džinija. Piestūmusi ratiņus tuvāk, lai Džonijs varētu brokastot gultā, viņa apsēdās līdzās uz gultas malas, ielēja viņam kafiju un apzieda grauzdētās maizes šķēles. Abas meitenītes sēdēja turpat uz dīvāna un vēroja tēvu. Nu jau viņas bija par lielām, lai Džonijs varētu uzsākt ar viņām spilvenu kauju vai pašas pamētāt gaisā. Viņas jau manījās pieglaust pajukušās matu cirtas. Kungs Dievs, domāja Džonijs, itin drīz viņas jau būs pavisam lielas. Un Holivudas slamsti tīsies viņām apkārt!
Džonijs ēzdams dalīja ar meitām maizes šķēli un šķiņķi, deva viņām nodzerties pa malkam no savas kafijas tases. Šis paradums bija saglabājies no tiem laikiem, kad Džonijs dziedāja orķestrī un reti ēda kopā ar bērniem, tāpēc tiem patika dalīt ar tēvu viņa nejaušās maltītes — brokastis pēcpusdienās vai vakariņas no rīta. Meitenes sajūsmināja iespēja ēst kaut ko neatbilstošu parastajām ēdienreizēm — bifšteku septiņos no rīta vai šķiņķi ar olām pēcpusdienā.
Vienīgi Džinija un daži Džonija tuvākie draugi zināja, cik ļoti viņš dievina savas meitas. Tas bija visgrūtāk pārvaramais apstāklis, šķiroties no sievas un aizejot no mājām. Džonijs allaž bija sīksti cīnījies, lai saglabātu savu tēva stāvokli. Ļoti diplomātiskā veidā viņš bija licis Džinijai saprast, ka nevēlas, lai viņa apprecētos otrreiz,— nevis tāpēc, ka būtu greizsirdīgs viņas dēļ, bet tāpēc, ka būtu greizsirdīgs sava tēva stāvokļa dēļ. Džonijs bija iekārtojis visus maksājumus bijušajai ģimenei tā, lai no finansiālā viedokļa Džinijai būtu ārkārtīgi neizdevīgi precēties otrreiz. Viņai, protams, drīkstēja būt mīļākie, ja vien tie nedraudēja ienākt ģimenes dzīvē. Taču šajā ziņā Džonijs jutās pilnīgi drošs. Attiecībā uz seksu Džinija vienmēr bijusi apbrīnojami kautrīga un vecmodīga. Holivudas pērkamie partneri tūlīt dabūja kurvīti, kad sāka lenkt Džiniju, cerēdami uz finansiālu nodrošinājumu vai citām priekšrocībām, ko varētu gūt no viņas slavenā šķirtā vīra.
Džonijs nebaidījās, ka Džinija varētu cerēt uz pagātnes atjaunošanu tāpēc, ka iepriekšējā naktī viņš bija izteicis vēlēšanos gulēt ar viņu. Agrāko laulību atjaunot nevēlējās neviens no viņiem. Džinija saprata šķirtā vīra alkas pēc skaistuma, tā neatturamo tieksmi pēc jaunām sievietēm, kuras bija daudz skaistākas nekā viņa. Visi zināja, ka Džonijs vienmēr vismaz reizi pārguļ ar savām kārtējām filmas partnerēm. Tās nespēja atvairīt viņa jauneklīgo valdzinājumu, tāpat kā Džonijs nespēja pretoties viņu skaistuma varai.
—Tev drīz būtu jāsāk ģērbties,— Džinija teica.— Toma lidmašīna necik ilgi būs klāt.— Viņa izraidīja meitenes no istabas.
— Jā,— Džonijs piekrita.— Starp citu, Džinij, vai zini, ka es šķiros? Būšu atkal brīvs cilvēks.
Džinija vēroja viņu ģērbjamies. Kopš Dona Korleones meitas kāzām Džonijs daudz vairāk laika pavadīja viņas mājā un vienmēr turēja tur tīras drēbes.
— Līdz Ziemsvētkiem tikai divas nedēļas,— ieminējās Džinija.— Vai gribi tos pavadīt šeit?
Tā bija pirmā reize, kad Džonijs iedomājās par gaidāmajiem svētkiem. Kad viņa balss vēl skanēja nevainojami, brīvdienu periods allaž izvērtās par ienesīgu uzstāšanās laiku, taču pat toreiz Ziemsvētki palika svētums. Ja šogad viņš tos nepavadīs kopā ar ģimeni, tā būs jau otrā reize pēc kārtas. Iepriekšējā gadā viņš Ziemsvētkus pārlaida Spānijā, skraidīdams pakaļ savai nākamajai sievai un cenzdamies panākt, lai tā apprecas ar viņu.