— Jā,— Džonijs teica.— Ziemsvētku vakaru un pašus svētkus.— Vecgada vakaru viņš nepieminēja, jau iepriekš zinādams, ka tā būs trakulīgas uzdzīves nakts, pēc kādām viņš laiku pa laikam juta nepieciešamību. Tajās reizēs viņš kopā ar draugiem piedzērās līdz nemaņai, un sievas klātbūtne tur bija lieka. Sirdsapziņas pārmetumus Džonijs tālab nejuta.
Džinija palīdzēja viņam uzvilkt žaketi un pārlaida tai ar suku. Viņš arvien bija pedantiski kārtīgs. Ievērojusi Džonija saraukto pieri — jaunuzvilktais krekls nebija sagatavots gluži pēc viņa gaumes, labu laiku nelietotās aproču pogas šķita mazliet par uzkrītošām viņa pašreizējam ģērbšanās stilam —, Džinija pasmējās.— Toms nekādu atšķirību nemanīs,— viņa noteica.
Visas trīs ģimenes sievietes pavadīja Džoniju līdz durvīm un tālāk pa celiņu līdz mašīnai. Abas mazās turējās tēvam katrā pusē pie rokas. Sieva sekoja nedaudz iepakaļ. Viņai patika vērot, cik Džonijs šobrīd izskatās laimīgs. Nonācis līdz mašīnai, viņš apgriezās, pēc kārtas pameta abas meitenes augstu gaisā un, nolaidis zemē, viņas noskūpstīja. Tad viņš noskūpstīja arī Džiniju un iekāpa mašīnā. Džonijs necieta gari stieptas atvadas.
Viņa cilvēki bija nokārtojuši visu nepieciešamo. Pie Džonija mājas gaidīja noīrēts limuzīns ar šoferi. Džonijs atstāja lavu mašīnu stāvvietā, iekāpa pie gaidītājiem, un visi devās uz lidostu. Tur Džonijs palika sēžam mašīnā, kamēr viens no viņa vīriem devās sagaidīt Toma Heigena lidmašīnu. Kad Toms iekāpa limuzīnā, abi sarokojās, un mašīna devās atpakaļ uz Džonija māju.
Beidzot viņi divatā ar Tomu sēdēja Džonija viesistabā. Abu vīriešu attiecībās valdīja jūtams vēsums. Džonijs nespēja piedot Heigenam, ka tas kā barjera stāvējis ceļā starp viņu un Donu grūtajās dienās pirms Konijas apprecēšanās, kad Dons bija dusmīgs uz Džoniju un Džonijs pūlējās atjaunot labas attiecības ar krusttēvu. Heigens nekad necentās aizbildināt lavu rīcību. To viņš nespēja. Būt par zibensnovedēju cilvēku dusmām uz Donu piederēja pie Heigena ikdienas, jo cilvēki juta pārāk lielu godbijību pret Donu, lai dusmas vērstu pret viņu pašu, kaut arī Dons to būtu pelnījis.
— Tavs krusttēvs atsūtīja mani šurp, lai es palīdzētu šo to nokārtot,— teica Heigens.— Es gribēju tikt ar to galā jau pirms Ziemsvētkiem.
Džonijs Fontāne paraustīja plecus.
Filma ir pabeigta. Režisors bija godavīrs, izturējās pret mani, kā pienākas. Manas ainas ir pārāk svarīgas, lai tās i/grieztu ārā tikai tāpēc, ka Volcs grib man atriebties. Viņš neies izputināt filmu, kas izmaksājusi desmit miljonu dolāru. Tātad turpmāk viss atkarīgs no tā, cik augstu mani šai filmā vērtēs skatītāji.
Vai tā Akadēmijas balva patiesi ir tik svarīga aktiera karjerai, jeb vai tā nozīmē tikai parasto popularitātes kņadu, kam būtībā nav tālejošas vērtības?— Heigens uzmanīgi pajautēja. Pēc brīža viņš steidzīgi piebilda:—Nu, protams, par slavu es nerunāju, pēc slavas alkst visi. Džonijs Fontāne pavīpsnāja.
— Izņemot manu krusttēvu. Un tevi. Nē, Tom, tā nav tikai tukša kņada vien. Akadēmijas balva spēj aktieri darīt populāru uz desmit gadiem. Viņam ir plaša lomu izvēle. Publika skrien viņu skatīties. Tas arī vēl nav viss, bet aktiera karjerā tas ir pats galvenais. Es lieku lielas cerības uz šo balvu. Ne jau tāpēc, ka būtu tik izcils aktieris, bet tāpēc, ka mani vispirms pazīst kā dziedātāju, un loma bija gaužām vienkārša. Un es arī spēlēju tīri labi, kas ir, tas ir.
Toms Heigens paraustīja plecus.
— Tavs krusttēvs man teica, ka pašreizējos apstākļos tev neesot nekādu izredžu tikt pie šīs balvas,— viņš sacīja.
Džonijs Fontāne saniknojās.
— Ko tu te gvelz, velns lai parauj? Filma pat nav vēl līdz galam apstrādāta un demonstrēta jau nepavisam ne. Un Donam ar kino biznesu nav nekāda sakara. Kāda joda pēc tu drāzies šurp trīstūkstoš jūdžu, lai lietu šito čugunu?
Džonijs bija uzbudināts gandrīz līdz asarām.
— Džonij, es ne velna nesajēdzu no visām šīm kino būšanām,— norūpējies teica Heigens.— Atceries, ka es esmu tikai Dona ziņnesis. Bet mēs ar viņu šos jautājumus esam apsprieduši ne vienu vien reizi. Dons ir noraizējies par tevi, par tavu nākotni. Viņš jūt, ka tev vēl joprojām vajadzīga viņa palīdzība, un grib reizi par visām reizēm nokārtot tavas problēmas. Tieši tādēļ es tagad esmu šeit—lai visu to vāģi iekustinātu. Bet tev laiks kļūt prātīgam, Džonij. Tev jābeidz uzskatīt sevi tikai par dziedoni un aktieri. Tev jāsāk domāt, kā pašam ņemt grožus rokās un kā turēt tos ar kārtīgu vīra roku un vīra dūšu.
Džonijs Fontāne iesmējās un piepildīja glāzes.
— Ja es to Oskaru nedabūšu, man būs tikpat daudz vīra dūšas kā manām meitām. Mana balss ir pagalam; bijusi vēl tā, šo to varētu iesākt. Ek, pie velna! Kā gan krusttēvs zina, ka es balvu nedabūšu? Nu, bet viņš zina, tas skaidrs. Viņš vēl nekad nav kļūdījies.
Heigens aizkūpināja tievu cigāru.
— Mēs esam uzzinājuši, ka Džeks Volcs neizdošot ne grasi no studijas līdzekļiem, lai atbalstītu tavu kandidatūru. Patiesībā viņš pat ir apziņojis visus iespējamos balsotājus, ka nevēloties, lai tu saņemtu Oskaru. Un, ja aiztur naudu reklāmai un vēl izmanto visādus citus gājienus, viegli var notikt pēc viņa prāta. Turklāt viņš ir savervējis sev darboni, kam jāpanāk, lai pēc iespējas vairāk balsu būtu pret tevi. Volcs laiž darbā visus uzpirkšanas veidus — piedāvā darbu, naudu, skuķes, visu, ko vien var. Turklāt viņš cenšas to izdarīt tā, lai nekaitētu filmai vai vismaz kaitētu tai pēc iespējas mazāk.
Džonijs Fontāne paraustīja plecus, tad ielēja glāzē viskiju un vienā paņēmienā to iztukšoja.
— Nu, tad ar mani ir cauri,— viņš noteica. Heigens vēroja viņu, savilcis seju nepatikā.
No dzeršanas tev balss labāka nekļūs,— viņš aizrādīja.
Ej ellē!— Džonijs atcirta.
Heigena seja uzreiz kļuva salta un vienaldzīga. Pēc mirkļa viņš piebilda:— Labi, es runāšu tikai par lietu.
Džonijs Fontāne nolika glāzi un piecēlies nostājās Heigena priekšā.
— Piedod, Tom, es tā negribēju,— viņš atvainojās.— Tik tiešām, es tā negribēju. Es gluži vienkārši izlādējos, tāpēc ka man gribas nožņaugt to pretekli Volcu, un es taču nevaru izgāzt dusmas uz savu krusttēvu. Tā nu es lamāju tevi.
Džonija acīs bija sakāpušas asaras. Viņš paķēra tukšo viskija glāzi un trieca pret sienu, bet sviediens izrādījās tik niecīgs, ka biezais stikls pat neieplaisāja un glāze pa grīdu atripoja pie viņa atpakaļ. Džonijs noraudzījās uz to bezspēcīgā niknumā, tad iesmējās.
— Ak kungs Dievs!— viņš nopūtās.
Pēc tam Džonijs aizgāja un apsēdās otrā istabas malā, tieši pretī Heigenam.
— Tu jau zini, ka man ilgu laiku viss gāja kā pa sviestu,— viņš teica.— Tad es izšķīros ar Džiniju, un viss sāka iet grīstē. Pazaudēju balsi. Plates vairs nepirka. Filmēties nepiedāvāja. Un tad vēl krusttēvs sadusmojās uz mani un atteicās runāt ar mani pa telefonu vai satikties, kad biju iebraucis Ņujorkā. Tu arvien man aizšķērsoji ceļu pie viņa, un es gāzu visu vainu uz tevi, kaut gan labi sapratu, ka tu to nedarītu bez Dona pavēles. Bet uz viņu pašu taču ļaunoties nevar. Tas būtu tikpat kā ļaunoties uz Dievu. Un tā es lamāju tevi. Bet tev ir taisnība caur un cauri. Un, lai parādītu tev, ka ·i tiešām atvainojos no sirds, ņemšu vērā tavu padomu. Nekādas pieliešanās, kamēr nedabūšu atpakaļ balsi. Labi?
Atvainošanās patiesi nāca no sirds, un Heigens aizmirsa dusmas. Šim trīsdesmit piecus gadus vecajam puikam noteikti piemīt kaut kas īpašs, citādi taču Dons viņu tik ļoti nemīlētu.