— Viss kārtībā, Džonij,— Heigens teica. Viņu mazliet mulsināja Džonija pēkšņais jūtu izvirdums, kā arī aizdomas, ka to varbūt izraisījušas bailes — bailes, ka Heigens varētu noskaņot Donu pret viņu. Donu, bez šaubām, neviens nevarēja noskaņot ne tā, ne citādi. Viņa pieķeršanās varēja mainīties tikai pēc paša gribas.
Tik bēdīgi vis nav, Džonij,— viņš sacīja.— Dons apgalvo, ka varot novērst visu, ko Volcs uzsāktu pret tevi. Un ka tu gandrīz noteikti dabūšot Oskaru. Bet viņam liekas, ka ar to tavas problēmas nebūs atrisinātas. Viņš grib zināt, vai tev pietiktu prāta un dūšas kļūt pašam par producentu, pašam uzņemt filmas — no viena gala līdz otram.
Velns ar ārā, kā tad viņš domā man izspiest to balvu?— Džonijs neticīgi jautāja.
Un kā tu tik viegli spēj pieļaut, ka Volcs var panākt savu un tavs krusttēvs nevar?— Heigens skarbi atjautāja.— Tā kā mūsu darījuma otrajai daļai no liela svara ir tava ticība, es tev pateikšu vēl ko. Bet to tu paturi pie sevis. Tavs krusttēvs ir krietni varenāks vīrs nekā Džeks Volcs. Un viņš ir krietni varenāks arī daudz augstākās sfērās. Kā tad viņš var nedabūt balvu? Viņa rokās ir visas rūpniecības strādnieku arodbiedrības vai arī to vadītāji; visi vai gandrīz visi cilvēki, kas piedalās balsošanā. Protams, tev arī pašam jābūt labam savā lomā. Un tavam krusttēvam ir krietni vairāk saprašanas nekā Džekam Volcam. Viņš vis negrūž cilvēkiem revolveri pie pakauša un nesaka: «Balso par Džoniju Fontāni, vai arī zaudēsi darbu!» Viņš nelieto vardarbību tur, kur no tās maz labuma vai daudz nevēlamu emociju. Viņš pratīs panākt, lai cilvēki balsotu par tevi tāpēc, ka paši to gribēs. Bet viņi to negribēs, ja Dons nepieliks savu roku. Tāpēc liec aiz auss manus vārdus: Dons var tev izgādāt balvu. Un, ja viņš to nedarīs, tu to nedabūsi.
Skaidrs,— teica Džonijs.—Es tev ticu. Un man pietiktu prāta un dūšas kļūt par producentu, tikai man nav naudas. Neviena banka man kredītu nedos. Lai uzņemtu filmu, vajag miljonus.
Kad būsi dabūjis balvu, sāc apdomāt un plānot trīs savas filmas!—bezkaislīgi noteica Heigens.— Nolīgsti pašus labākos kadrus kino biznesā: labākos tehniskos darbiniekus, spožākās zvaigznes, visu, kas vien vajadzīgs. Ieplāno trīs līdz piecas filmas.
Tu esi jucis!— atmeta Džonijs.— Tāds skaits taču var prasīt savus divdesmit miljonus dolāru!
Kad tev vajadzēs naudu, sazinies ar mani,— Heigens turpināja.— Es tev pateikšu, kurā bankā šeit, Kalifornijā, griezties pēc kredīta. Neraizējies, viņi jau visu laiku finansē filmu uzņemšanu. Ej un gluži vienkārši prasi naudu tā, kā to parasti dara, mini attiecīgos iemeslus un rīkojies kā parasta lietišķā darījumā. Viņi būs ar mieru. Bet vispirms tev jāsazinās ar mani un jāizklāsta savi plāni un aprēķini. Skaidrs? Džonijs ilgi klusēja.
— Vai vēl kas?— viņš beidzot klusi jautāja. Heigens pasmaidīja.
Tu gribi zināt, vai no tevis gaida kādu pretpakalpojumu par šo divdesmit miljonu dolāru aizdevumu? Bez šaubām.— Viņš brīdi nogaidīja, vai Džonijs nevēlēsies ko sacīt.— Bet tikai to, ko tu jebkurā gadījumā tāpat būtu ar mieru darīt, ja Dons tev to lūgtu.
Ja tas ir kas nopietns, Donam jārunā ar mani pašam,— paziņoja Džonijs.— Vai tu mani saproti? Tevi vai Saniju es šādā reizē neuzklausīšu.
Heigenu pārsteidza viņa saprātīgais spriedums. Fontāne tomēr nav muļķis. Viņš tīri labi saprot, ka Dons ir pārāk krietns virs un pārāk pieķēries savam krustdēlam, lai prasītu no viņa kaut ko nepārdomāti bīstamu, turpretī no Sanija to viegli varētu sagaidīt.
— Par vienu tu vari būt drošs,— viņš teica Džonijam. — Tavs krusttēvs man un Sanijam ir stingri piekodinājis nekādi neiesaistīt tevi tur, kur mūsu vainas dēļ varētu ciest tava reputācija. Un pats viņš nemūžam to nedarīs. Galvoju tev, ka jebkuru no viņa lūgtajiem pakalpojumiem tu pats steigsies piedāvāt, pirms vēl viņš būs paspējis to izteikt. Skaidrs?
Džonijs pasmaidīja.
Skaidrs,— viņš atbildēja.
Turklāt viņš tev tic,— turpināja Heigens.— Viņš uzskata, ka tev galva ir īstajā vietā, un paredz, ka bankai šis ieguldījums nesīs peļņu, tātad tas nesīs peļņu arī viņam. Vārdu sakot, šis ir lietišķs darījums, un to tu vienmēr paturi prātā. Nešķied naudu bez jēgas. Lai gan tu esi viņa mīļais krustdēls, divdesmit miljoni dolāru tomēr ir krietns žūksnis. Lai tev tos nodrošinātu, viņš zināmā mērā riskē.
Saki, lai viņš neuztraucas,— teica Džonijs.— Ja tāds tips kā Džeks Volcs var kļūt par ģeniālu kinoveci, tad to var jebkurš.
Tieši tā domā arī tavs krusttēvs,— sacīja Heigens.— Vai tu vari nogādāt mani atpakaļ uz lidostu? Visu, kas sakāms, esmu pateicis. Kad sāksi slēgt vajadzīgos līgumus, dabū pats savus advokātus. Es tur nepiedalīšos. Bet, ja tev nav nekas pretī, es gribētu redzēt visus papīrus, pirms tu tos paraksti, turklāt tev nekad nebūs klapatu ar streikotājiem. Tas zināmā mērā samazinās izdevumus par filmām, tāpēc neņem vērā, ja grāmatveži šo to ierauj nāsīs.
— Vai man vajadzēs tavu piekrišanu arī citur?— piesardzīgi pavaicāja Džonijs.— Attiecībā uz scenārijiem, aktieriem un tā tālāk?
Heigens papurināja galvu.
Nē. Var gadīties, ka Donam kaut kur rodas iebildumi, bet, ja tādi būs, viņš runās ar tevi pats. Es gan nevaru iedomāties, kādi tie varētu būt. Filmas viņam ir gluži vienaldzīgas no visiem viedokļiem. Un jaukšanos citu darīšanās viņš neatzīst, to es tev varu sacīt no paša pieredzes.
Labi,— teica Džonijs.— Es pats tevi aizvedīšu uz lidostu. Un pasaki krusttēvam paldies no manis. Es pats piezvanītu un pateiktu, bet viņš jau nekad nenāk pie telefona. Starp citu, kāpēc?
Heigens paraustīja plecus.
— Viņš vispār tikpat kā nerunā pa telefonu. Negrib, kal ieraksta viņa balsi, kaut arī runātu kaut ko gluži nevainīgu! Dons baidās, ka viņa vārdus varētu samontēt tā, it kā viņš sacītu pavisam ko citu. Man šķiet, ka tas ir īstais iemesls. Katrai ziņā vienīgās viņa bažas ir tās, ka varas iestādes kādu dienu varētu vērsties pret viņu. Tāpēc viņš nevēlas dot tiem lieku trumpi.
Viņi iekāpa Džonija mašīnā un devās uz lidostu. Heigeniļ nosprieda, ka Džonijs izrādījies jēdzīgāks puisis, nekā viņš bija iedomājies. Šo to jau paspējis iemācīties — to pierāda kaut vai tas, ka viņš pats ved Heigenu uz lidostu. Dons vienmēr piešķīris lielu nozīmi personīgiem uzmanības apliecinājumiem. Un arī atvainošanās — tā patiesi bija neviltotai Heigens pietiekami ilgi pazina Džoniju, lai droši varētu sacīti ka viņš nekad tā neatvainotos baiļu spiests. Džonijs arvien bijis ciets puika. Tieši tādēļ viņam allaž gadījās ķibeles ar kinobosiem un sievietēm. Turklāt viņš bija viens no retajiem cilvēkiem, kas nebaidījās no Dona. To Heigens varēja sacīt laikam vienīgi par Fontāni un Maiklu. Tāpēc viņš nešaubījās ka atvainošanās bijusi patiesa, un pieņēma to. Tuvāko gadu gaitā viņiem ar Džoniju bieži vajadzēs tikties. Un Džonijam būs jāiztur nākamā pārbaude, kurai jāapliecina, cik viņš apķērīgs. Viņam vajadzēs Dona labā izdarīt to, ko Dons pats nekad viņam nelūgs un arī nepieprasīs kā noslēgtā darījumu daļu. Interesanti, vai Džonijs Fontāne izrādīsies pietiekami attapīgs, lai to uzminētu, domāja Heigens.
Kad Džonijs bija aizvedis Heigenu līdz lidostai (Heigens uzstāja, lai Džonijs nenāktu tālāk un negrozītos kopā ar viņi. lidmašīnas tuvumā), viņš devās atpakaļ pie Džinijas. Šķirtā sieva bija pārsteigta, ieraudzīdama viņu vēlreiz. Bet Džonijs vēlējās uzkavēties pie viņas, lai varētu netraucēti visu pārdomāt un apsvērt. Viņš saprata, ka Heigena teiktais ir ārkārtīgi svarīgs, ka tas mainīs visu viņa turpmāko dzīvi. Savā laikā Džonijs Fontāne bija spoža zvaigzne, taču tagad tā ir norietējusi, kaut arī viņam tikai trīsdesmit pieci gadi. To viņš saprata un nepūlējās sevi apmānīt. Pat tad, ja viņš iegūtu to nolāpīto Oskaru kā labākais aktieris, ko tas galu galā līdzētu? Itin neko, ja viņš neatgūs balsi. Viņš būtu otršķirīgs aktieris bez īsta spēka, bez īsta asuma. Pat šī meitene, kas viņu atraidīja,— tiesa, gluži lādzīgs un prātīgs skuķis, bet vai viņa būtu izturējusies tik vēsi arī tad, ja Džonijs joprojām būtu pirmā lieluma zvaigzne? Taču tagad, kad Dons grasās pabalstīt viņu ar naudu, viņš varēs pārtrumpot jebkuru no Holivudas varenajiem. Kļūt par karali. Džonijs plati pasmaidīja. Pie joda! Varbūt pat kļūt par Donu.