Būtu jauki padzīvot te pie Džinijas dažas nedēļas, varbūt pat ilgāk. Viņš katru dienu aizvestu bērnus kaut kur pastaigāties, varbūt ataicinātu šurp kādus no saviem draugiem. Mestu pie malas dzeršanu un smēķēšanu un tā īsti parūpētos par sevi. Varbūt pat atgūtu balsi. Ja viņš varētu dziedāt kā agrāk, tad Dona nauda darītu viņu neuzvaramu. Tad viņš patiešām paceltos līdz seno karaļu vai imperatoru līmenim, cik nu tas Holivudā iespējams. Un tad vairs nebūtu svarīgi, cik ilgi saglabājas viņa baiss spējas vai cik ilgi publika apjūsmo viņu kā aktieri. Tā būtu impērija, kas balstās uz naudu, un tāda vara ir pati noturīgākā . . . pati kārdinošākā.Džinija bija iekārtojusi viņam viesu guļamistabu. Bez vārdiem tika izlemts, ka viņiem vairs nebūs kopīgas istabas un viņi nedzīvos kā vīrs un sieva. Tādas attiecības starp viņiem vairs nebija iespējamas. Un, kaut gan ārpasaule, tenku reportieri un kino mīļi laulības iziršanā vainoja tikai Džoniju, klusībā viņi abi ar Džiniju zināja, ka viņa varbūt pie šķiršanās vainīga pat vēl vairāk nekā viņš.Kad Džonijs Fontāne kļuva vispopulārākais dziedātājs un muzikālo kinokomēdiju aktieris, viņam ne prātā nenāca atstāt sievu un bērnus. Viņš bija pārāk tipisks itālietis un joprojām pārāk vecmodīgs. Protams, viņš bija neuzticīgs. No tā nebija iespējams izvairīties, strādājot tādā jomā un uzturoties starp tādiem vilinājumiem. Par spīti stiegrainajam, pasmalki veidotajam augumam, Džonijs savā vīrišķībā bija sparīgs un nenogurdināms kā daudzi romāņu izcelsmes kalsnie, nelielie vīrieši. Un viņu allaž sajūsmināja negaidītie pārsteigumi, ko sievietes spēja sagādāt. Cik tīkami aiziet uz tikšanos ar maigi kautru, jaunavīga izskata meiteni un, atsedzot viņas krūtis, ieraudzīt, cik tās negaidīti valdzinošas un krāšņas, cik pavedinoši pilnīgas pretstatā meitenīgi smalkajai sejai! Cik interesanti piepeši sastapties ar biklumu un kautrību tuvībā ar valšķīga izskata meitenēm, kuru uzvedība allaž likusi domāt — maldinoši kā basketbolista māņu kustības—, ka viņas izgulējušās ar simtiem vīriešu, bet divatā izrādās, ka līdz dievišķajam saplūsmes mirklim vēl krietni jāpacīnās, jo viņas ir jaunavas.
Holivudas puiši jau sen zobojās par Džonija kāri uz jaunavām. Tie mēdza teikt, ka viņam esot vecmodīga gaume, aizspriedumainas iedomas — cik ilgi esot jānoņemas, lai tādu skuķi piedabūtu kaut vai pastrādāt ar muti, un beigu beigās tāpat izrādās, ka nekā prātīga no viņām nav. Bet Džonijs zināja, ka viss atkarīgs no prasmes apieties ar jaunu meiteni. Jāmāk tikai viņai pareizi tuvoties, un tad nekas nevar būt burvīgāks par meiteni, kas bauda pirmo mīlas sakaru un atklāj, ka tas ir patīkami. Ai, cik lieliski ir ievadīt viņas šai mākslā! Cik lieliski sajust viņu kājas apvijamies sev apkārt! Un katrai ir citādi gurni un citāds dibentiņš, katrai ir citāda ādas krāsa — gan baltās, gan tumšādainās mēdz būt visdažādākajos toņos... Un atkal Džonijs atcerējās krāsaino meiteni, ar kuru tika gulējis Detroitā — kārtīgu meiteni, nevis kaut kādu palaistuvi, sava toreizējā naktskluba džeza dziedoņa meitu— un kura bija viena no jaukākajām būtnēm, kas viņam jebkad piederējusi. Viņas lūpas garšoja pēc silta medus ar piparu piejaukumu, viņas tumšbrūnā āda bija samtaina un maiga, viņa bija tik salda, cik saldu Dievs vispār spējis sievieti radīt, un viņa bija jaunava.
Citi vīrieši pastāvīgi runāja par visādām iespējamām orālām variācijām, taču Džoniju šie veidi īpaši neaizrāva. Pēc to izmēģināšanas viņam parasti noplaka interese par meiteni, jo šādi paņēmieni viņam vienkārši nesniedza īstu apmierinājumu. Tuvība ar otro sievu viņiem bija izjukusi tieši tāpēc: viņai tik ļoti patika vecais labais sešdesmit deviņi , ka viņa neko citu vairs negribēja, un ierastais dzimumakta veids viņam bija jāizcīna gandrīz vai ar varu. Tad sieva sāka viņu izsmiet, saukāt par vecmodīgu nejēgu, un drīz vien paklīda valodas, ka Džonijs gultā esot kā puika. Kas zina, varbūt tieši tāpēc viņš vakar dabūja kurvīti? Ek, pie velna, nekas izcils no tā skuķa tikpat nebūtu bijis. Ja meitene tiešām ir kāra uz mīlēšanos, to uzreiz var redzēt, un tās arī parasti ir vislabākās. It sevišķi tad, ja viņas vēl pārāk ilgi ar to nenodarbojas. Džonijs visvairāk necieta tādas, kas sākušas gulēt ar vīriešiem divpadsmit gadu vecumā un līdz divdesmit gadu vecumam jau galīgi iztukšojušās — tik vien tur bija kā mehāniskas ķermeņa kustības; tomēr tieši šīs skuķes nereti bija visīstākās skaistules, un uz tām visvieglāk varēja uzķerties.
Džinija ienesa viņa guļamistabā kafiju un kūku un nolika visu uz iegarenā galda istabas dzīvojamā daļā. Džonijs viņai pastāstīja, ka Heigens palīdz viņam sagādāt naudu filmas uzņemšanai, un Džinija uzklausīja šo vēsti ar priecīgu satraukumu. Tātad viņš atkal būs ievērojama persona! Tomēr Džinija neapjauta, cik liela ir Dona Korleones patiesā varenība, tāpēc viņa nesaprata, kāda nozīme bijusi Heigena šurp braucienam no Ņujorkas. Džonijs paskaidroja Džinijai, ka Heigens viņam palīdzot kārtot arī juridiskus jautājumus.
Kad viņi bija kopā padzēruši kafiju, Džonijs paziņoja, ka šovakar gribot pastrādāt, apzvanīt vajadzīgos cilvēkus un apsvērt nākotnes plānus.— Pusi no visiem ienākumiem es norakstīšu bērniem,— viņš teica. Džinija viņam pateicīgi uzsmaidīja un pirms iziešanas no istabas noskūpstīja, novēlēdama labunakti.Uz rakstāmgalda stāvēja stikla trauks, pilns Džonija iecienītajām cigaretēm ar monogrammu, un kārbā ar mitruma regulētāju gulēja melni Kubas cigāri zīmuļa tievumā. Džonijs atlaidās dziļāk sēdeklī un paņēma telefona klausuli. Domas darbojās drudžainā ātrumā. Viņš piezvanīja autoram, pēc kura populārā romāna tika veidota viņa pēdējā filma. Autors, vīrs Džonija gados, bija saviem spēkiem izlauzis grūto ceļu uz slavu un kļuvis par spožu zvaigzni literatūrā. Viņš bija ieradies Holivudā, gaidīdams, ka viņu saņems kā svarīgu personu, bet, tāpat kā vairumu autoru, viņu bez ceremonijām paspēra pie malas. Džonijam reiz bija gadījies redzēt šo cilvēku visai pazemojošā situācijā, kad viņi pavadīja kopīgu vakaru restorānā. Rakstnieks bija uzsācis flirtu ar kādu jaunu, labi pazīstamu kinozvaigzni, skaistu meiču pilnīgām krūtīm. Viņiem pilsētā bija norunāta tikšanās, kam, bez šaubām, vajadzēja noslēgties ar kopīgu nakti. Bet vakariņu laikā kinozvaigzne aizbēga no slavenā autora tāpēc, ka viņai ar pirkstu bija pametis kāds nožēlojama izskata komiķis. Šis gadījums lika rakstniekam saprast, cik augstu kurš kotējas Holivudā. Nekādas nozīmes nebija tam apstāklim, ka autoram viņa grāmata atnesusi pasaules slavu. Kinozvaigzne tikpat dos priekšroku visdraņķīgākajam, neveiksmīgākajam, trulākajam filmaktierim.
Tagad Džonijs piezvanīja autoram uz Ņujorkas dzīvokli, lai pateiktos par viņa radīto lielisko varoni, kuru Džonijam bijis gods atveidot filmā. Viņš neskopojās ar visglumākajiem glaimiem. Tad it kā starp citu viņš pajautāja, kā autoram veicas ar nākamo romānu un kādu tematu viņš izvēlējies. Kamēr autors viņam izklāstīja kādu sevišķi interesantu nodaļu, Džonijs aizkūpināja cigāru un noklausījies teica: