— Vai zināt, es to labprāt izlasītu, kad būsiet pabeidzis. Varbūt varat atsūtīt man vienu eksemplāru? Iespējams, ka varēšu piedāvāt jums izdevīgu līgumu — labāku nekā Volcs.
Pacilātība autora balsī liecināja, ka Džonijs trāpījis mērķī. Volcs šo vīru bija iznesis cauri un atmetis viņam par grāmatu tīros ubaga grašus. Džonijs piebilda, ka tūlīt pēc svētkiem viņš, iespējams, būšot Ņujorkā un varbūt autoram patiktu piedalīties kopīgās vakariņās ar viņu un dažiem draugiem.— Es tur zinu vienu otru glītu draiskuli,— Džonijs kā jokodams piemetināja. Autors pasmējās un teica, ka esot ar mieru.
Tūlīt pēc tam Džonijs piezvanīja tikko pabeigtās filmas režisoram un operatoram, lai pateiktos par filmēšanas gaitā sniegto palīdzību. Kā pa draugam viņš vēl pačukstēja, ka zinot — Volcs visu laiku bijis noskaņots pret viņu, un tāpēc Džonijs divtik augstu vērtējot šo vīru palīdzību. Ja vien viņiem kādreiz ievajadzētos Džonija pakalpojumus, lai tikai piezvanot.
Tad viņš uzgrieza vēl vienu numuru un sagatavojās visgrūtākajai telefona sarunai — ar Džeku Volcu. Džonijs pateicās viņam par lomu filmā un piebilda, ka ar lielāko prieku jebkura laikā atkal sniegtu Volcam savus pakalpojumus. Šī saruna notika tīrās maldināšanas labad. Džonijs visur bija pazīstams ar savu tiešumu un atklātību. Pēc pāris dienām Volcs uzzinās viņa jaunos plānus un jutīsies satriekts par šīs sarunas melīgumu, un tieši to Džonijs Fontāne vēlējās.
Nolicis klausuli, viņš palika sēžam pie rakstāmgalda un kūpinām cigāru. Blakām uz mazā galdiņa stāvēja viskija pudele, taču Džonijs bija tikpat kā apsolījis gan sev pašam, gan Heigenam, ka atturēsies no dzeršanas. Nevajadzētu jau , arī smēķēt. Patiesībā gan tas viss ir blēņas: liksta, kas, piemetusies balsij, droši vien nepazudīs tāpēc vien, ka viņi atmetīs dzeršanu un smēķēšanu. Tomēr kas zina — ja nu pastāv kaut niecīga iespēja izķepuroties, tad šajā izšķirošajā brīdī jādara viss iespējamais.
Tagad, kad mājā valdīja klusums, šķirtā sieva aizgājusi gulēt un mīlules meitas aizmigušas, Džonijs varēja ļautie domām par to briesmīgo laiku savā dzīvē, kad viņš bija tās pametis. Pametis visīstākās mātītes, palaistuves dēļ, kura kļuva par viņa otro sievu. Taču pat tagad Džonija sejā parādījās smaids, domājot par viņu — cik šī sieviete daudzējādā ziņā tomēr bija burvīga! Turklāt Džoniju no bojāejas bija glābusi tā diena, kad viņš tika apņēmies nekad neienīst sievieti; precīzāk runājot, tā diena, kad viņš nosprieda, ka nevar atļauties ienīst savu pirmo sievu un savas meitas, savas draudzenes, savu otro sievu un savas nākamās draudzenes līdz pat Šaronai Murai, kas viņu atraidīja, lai varētu vēlāk lielīties, ka atteikusies gulēt ar lielo Džoniju Fontāni.
Viņš bija ceļojis kopā ar dziedātāju grupu, tad kļuvis par radiofona zvaigzni un par televīzijas zvaigzni, līdz beidzot nokļuvis līdz kinofilmām. Un visu šo laiku viņš bija dzīvojis tā, kā gribējis, gulējis ar sievietēm, kuras iekārojis, taču nekad neļāvis tam visam ietekmēt viņa personīgo dzīvi. Tad viņam sagrozīja galvu nākamā — otrā sieva, Margo Aštona, un Džonijs bija gluži vai zaudējis prātu viņas dēļ. Pajuka karjera, pajuka balss, pajuka ģimenes dzīve. Un pienāca diena, kad viņam nebija vairs nekā.
Džonijs vienmēr bija bijis devīgs un taisnīgs. Šķiroties no pumās sievas, viņš tai bija atdevis visu, kas viņam piederēja. Viņš gādāja, lai abas meitas saņemtu daļiņu no visa, kas nesa viņam ienākumus: no katras skaņuplates, no katras filmas, no katra klubu sarīkojuma. Un, kad viņš kļuva bagāts un slavens, viņš savai pirmajai sievai neliedza neko. Viņš palīdzēja visiem viņas brāļiem un māsām, tēvam un mātei, skolas gadu draudzenēm un to ģimenēm. Džonijs savā slavenībā nekad nekļuva augstprātīgs. Viņš bija dziedājis abu sievas jaunāko māsu kāzās, kaut gan šādas uzstāšanās viņam ļoti nepatika. Viņš nekad sievai neko nebija liedzis — vienīgi pilnībā pakļaut savu personību.
Un tad, kad viņš bija pavisam nobraucis lejā, kad vairs nevarēja dabūt lomas filmās, kad vairs nevarēja dziedāt, kad otrā sieva viņu pievīla, viņš aizbrauca dažas dienas pavadīt kopā ar Džiniju un meitām. Kādu vakaru Džonijs jutās tik nelāgi, ka, tiekdamies pēc žēlošanas, izkratīja sirdi savai pirmajai sievai. Tajā dienā viņš bija noklausījies vienu no saviem ierakstiem, un tas bija skanējis tik briesmīgi, ka viņš apvainoja skaņu tehniķus par tīšu ļaunprātību. Tomēr beidzot viņam nācās saprast, ka tieši tā viņa balss pašlaik patiešām skan. Viņš bija sadauzījis plati druskās un turpmāk atteicies dziedāt. Viņš bija jutis tādu kaunu, ka pēc tam vienīgo reizi atļāvies kaut ko nodziedat tikai kopā ar Nino Konijas Korleones kāzās.
Viņš nekad nebija aizmirsis Džinijas sejas izteiksmi, kad viņa uzzināja par visām viņa likstām. Šī izteiksme bija pazibējusi viņas sejā tikai īsu mirkli, taču ar to pietika, lai viņš nekad to vairs neaizmirstu. Tā bija nevaldāma un līksma gandarījuma izteiksme. Tā lika viņam noprast, ka sieva visus šos gadus viņu klusībā nicinājusi un ienīdusi. Džinija aši attapās un izteica viņam vēsu, pieklājīgu līdzjūtību. Džonijs izlikās, ka to pieņem. Nākamajās dienās viņš aizgāja tikties ar trim meičām, kuras pēdējo gadu laikā viņam bija patikušas vislabāk un ar kurām joprojām viņš uzturēja labas attiecības un šad tad uz vecas draudzības rēķina pārgulēja; šīm meitenēm viņš bija kā spēdams palīdzējis, devis tām dāvanas simtiem tūkstošu dolāru vērtībā un sagādājis darba iespējas. Arī viņu sejās Džonijs redzēja to pašu acumirklīgo, nevaldāmo gandarījumu.
Šis bija laiks, kad Džonijs saprata — viņam jāizlemj. Viņš varēja kļūt tāds pats kā daudzi Holivudas dižvīri — veiksmīgie producenti, rakstnieki, režisori, aktieri —, kuri medīja skaistas sievietes ar baudkāru naidu. Viņš varēja skopoties ar ietekmi un naudas balvām, allaž sagatavoties uz nodevību, allaž ticēt, ka sievietes viņu pievils un pagriezīs muguru, dodamas priekšroku sāncenšiem. Vai arī — viņš varēja apņemties neienīst sievietes un ticēt viņām arī turpmāk.Džonijs zināja, ka nevar atļauties viņas nemīlēt—ka bojā ies daļa no viņa dvēseles, ja viņš arī turpmāk nemīlēs sievietes, vienalga, cik nodevīgas un neuzticīgas tās būtu. Nebija nozīmes tam, ka sievietes, kuras viņš mīlēja vairāk par visu pasaulē, slepenībā priecājās un ilgojās redzēt viņu satriektu, pazemotu, veiksmes pieviltu; nebija nozīmes tam, ka tās kļuvušas viņam neuzticīgas nevis fiziski, bet daudz ļaunākā veidā. Viņam nebija izvēles. Viņam vajadzēja pieņemt sievietes tādas, kādas tās ir. Un tā nu viņš mīlēja tās visas, deva tām dāvanas un slēpa aizvainojumu par to, ka tās priecājas par viņa neveiksmēm. Viņš piedeva sievietēm, jo apzinājās vienu: viņš maksā par to, ka attiecībā uz sievietēm allaž baudījis gan pilnīgu brīvību, gan visu, ko viņas spēj sniegt. Taču tagad viņš nekad vairs nejutās vainīgs par to, ka ir nepatiess pret viņām. Viņš nekad nejutās vainīgs par savu izturēšanos pret Džiniju, kad paziņoja, ka vēlas palikt saviem bērniem vienīgais tēvs, kaut arī pat nedomāja precēties ar viņu otrreiz un arī viņai lika to saprast. Vismaz tik daudz viņš bija ieguvis no sava garā lejupkritiena, kļuvis pietiekami biezadains, lai vairs nepārdzīvotu sievietēm nodarītas pārestības.
Džonijs jutās noguris un vēlējās likties gultā, taču atmiņā bija ataususi kāda epizode — viņš kopā ar Nino Valenti dzied Konijas Korleones kāzās. Un piepeši Džonijs aptvēra, kas Donam Korleonem sagādātu vislielāko prieku. Džonijs pacēla klausuli un lūdza savienot ar Ņujorku. Sazvanījis Saniju Korleoni, viņš tam palūdza Nino Valenti telefona numuru. Tad viņš piezvanīja Nino. Draugs, kā allaž, izklausījās mazliet iereibis.