Paklau, Nino, kā būtu, ja tu brauktu šurp pie manis mazliet pastrādāt?— Džonijs sacīja.— Man vajag vīru, uz ko var paļauties.
Es lāgā nezinu, Džonij,— Nino zobgalīgi atsaucās. — Man ir tīri labs darbs tepat uz kravas mašīnas — pa ceļam dabūju nomīlēt mājsaimnieces un katru nedēļu saņemu simt piecdesmit skaidrā. Ko tu gribi piedāvāt?
Iesākumam piecus simtus un iepazīšanos ar kinozvaigznēm,— teica Džonijs.— Ko tu par to saki? Un varbūt vēl ļaušu tev padziedāt manos vakaros.
Mjā, ļauj man apdomāties,— novilka Nino.— Ļauj man vispirms apspriesties ar savu advokātu un grāmatvedi un ar manu un mašīnas kompanjonu.
Beidz zirgoties, Nino!— Džonijs viņu pārtrauca.— Man no tiesas tevi šeit vajag. Es gribu, lai rīt no rīta tu sēdies lidmašīnā un dodies šurp. Parakstīsi personisku kontraktu uz gadu par pieciem simtiem nedēļā. Un, ja tu nocel kādu no maniem skuķiem un es tevi patriecu, tu saņem gandrīz gada algu. Iet?
Sekoja pailgs klusuma brīdis, tad atskanēja Nino balss; kurā vairs nemanīja nekādu reibuma pazīmju:—Tu mani āzē, Džonij?
— Es runāju nopietni, vecais,— atbildēja Džonijs.— Aizej uz mana aģenta kantori Ņujorkā. Tur tev iedos lidmašīnas biļeti un drusku naudas. Es no paša rīta viņiem piezvanīšu. Tātad šeit tu ieradīsies pēcpusdienā. Norunāts? Un es kādu «izsūtīšu uz lidostu tev pretī, lai atved līdz mājai.
Atkal sekoja garš klusuma brīdis, tad klusa un nedroša atskanēja Nino balss:—Ak, Džonij...— Viņš nemaz vairs neizklausījās iereibis.
Džonijs nolika klausuli un sāka kārtoties uz gulētiešanu, tobrīd viņš jutās labāk nekā jebkad agrāk kopš tās dienas, kad bija sadauzījis druskās vienu no savām skaņuplatēm.
Džonijs Fontāne sēdēja milzīgajā ierakstu studijā un atzīmēja izdevumus dzeltenā bloknota lapā. Mūziķi jau ieņēma savas vietas; tie visi bija Džonija seni draugi un paziņas jau kopš tiem laikiem, kad viņš tikko sāka dziedāt kopā ar orķestriem. Vadītājs, plaši pazīstams popmūzikas pavadījumu speciālists, turklāt cilvēks, kurš saglabāja laipnību pret Džoniju arī tad, kad veiksme viņam bija pagriezusi muguru, pašlaik izdalīja mūziķiem notis un deva vajadzīgos norādījumus. Vadītāju sauca Edijs Nīlzs. Viņš bija piekritis piedalīties šajā ierakstā no laba prāta, gribēdams pakalpot Džonijam, kaut arī pašam darbadienas bija visai noslogotas.
Nino Valenti sēdēja pie klavierēm, nervozi plinkšķinādams taustiņus. Laiku pa laikam viņš iedzēra malku no lielas viskija glāzes. Džonijs neiebilda. Viņš zināja, ka Nino vienlīdz labi dzied kā skaidrā, tā iereibis, turklāt šodien veicamais darbs no Nino neprasīs nekādu īpašu muzikalitāti.
Edijs Nīlzs bija sarakstījis aranžējumus dažām senām itāliešu un sicīliešu dziesmām un izveidojis īpašu apdari dziesmai, ko Nino un Džonijs bija divatā dziedājuši Konijas Korleones kāzās. Džonijs veidoja šo ierakstu galvenokārt tāpēc, ka zināja — Donam tāda stila dziesmas patīk un tā viņam būs lieliska Ziemsvētku dāvana. Turklāt Džonijs paredzēja, ka plati varēs labi izpārdot, kaut arī, protams, ne jau veselu miljonu. Un sevī viņš bija izprātojis, ka palīdzība Nino ir tieši tas, ko Dons gaida no viņa atlīdzības vietā par sniegto atbalstu. Nino taču arī bija viens no Dona krustbērniem.
Džonijs nolika dzelteno bloknotu blakām uz saliekamā krēsla un piecēlies nostājās pie klavierēm.— Hei, paisan!— viņš uzsauca. Nino paskatījās augšup un mēģināja pasmaidīt. Viņš izskatījās tāds kā nevesels. Džonijs noliecās un draudzīgi paberzēja viņam muguru.— Nomierinies, vecīt!— viņš teica. — Pastrādā šodien, kā nākas, un es tevi savedīšu kopā ar Holivudas labāko un slavenāko skaistuli.
Nino iedzēra malku viskija.
Ar kuru, vai Lesiju?
Džonijs pasmējās.
Nē, ar Diannu Dannu. Garantēju teicamu iznākumu.
Tas manāmi ietekmēja Nino, tomēr viņš nenocietās, nepiebildis ar mākslotu cerību balsī:— Bet Lesiju tu man nevari dabūt?
Orķestris uzsāka popurija ievada dziesmu. Džonijs Fontāne uzmanīgi klausījās. Vispirms Edijam Nīlzam vajadzēja nospēlēt visu dziesmu aranžējumus. Pēc tam viņi mēģinās pirmo ierakstu. Klausīdamies Džonijs rūpīgi apsvēra, kā izdziedās katru frāzi, kā izpildīs katru dziesmu. Viņš zināja, ka balss ilgi neizturēs, bet galvenais dziedātājs būs Nino, Džonijs viņam tikai piebalsos. Protams, ne jau dueta dziesmā. Visi spēki jātaupa tai.
Viņš uzrāva Nino kājās, un abi nostājās pie mikrofoniem.
Nino saputroja ievada frāzi, iesāka to no jauna un saputroja vēlreiz. Viņa seja apmulsumā pietvīka arvien sārtāka.
— Ei, vai tu gribi iesist par virsstundām?— Džonijs pazobojās.
— Es nejūtos sava ādā bez mandolīnas,— atzinās Nino. Džonijs brīdi padomāja, tad teica:— Turi rokā to dzeramā glāzi!Izrādījās, ka tas palīdz. Priekšnesuma laikā Nino turpināja iedzert pa malkam no glāzes, taču izpildījums bija nevainojams. Džonijs dziedāja viegli, nepiespiesti, viņa balss tikai neuzkrītoši vijās ap Nino galveno melodiju. Šāds izpildījums nesniedza emocionālu gandarījumu, tomēr Džoniju patīkami pārsteidza viņa paša tehniskā meistarība. Desmit gadu pieredze bija šo to iemācījusi.
Kad viņi nonāca līdz dueta dziesmai, ar kuru platei vajadzēja beigties, Džonijs ļāva balsij pilnu vaļu, un, priekšnesumam izskanot, piepūlētās balss saites manāmi sāpēja. Mūziķus bija aizrāvusi pēdējā dziesma — ar tādiem rūdītiem veterāniem tas reti mēdz gadīties. Viņi klaudzināja ar instrumentiem un dauzīja kājas pret grīdu, apliecinādami savu atzinību. Bundzinieks ·viņiem par godu norībināja garu sēriju uz bungām.
Laiku pa laikam pārtraukdami ierakstu un apspriezdamies, viņi nostrādāja gandrīz četras stundas. Edijs Nīlzs piegāja pie Džonija un teica:
— Tu dziedāji bez kādas vainas, vecīt. Varbūt tu esi atkal formā un mēs varam taisīt tev pašam jaunu plati. Man ir viena jauna dziesma, kas tev taisni kā radīta.
Džonijs papurināja galvu.
— Neāzē mani, Edij! Pēc pāris stundām es būšu tik aizsmacis, ka ne lāgā parunāt nevarēšu. Kā tev liekas, vai mums pie šīsdienas darba būs daudz kas labojams?— Nino vajadzēs rīt atnākt uz studiju,— domīgi sacīja Edijs.— Viņš pāris reižu kļūdījās. Bet vispār viņš dzied daudz labāk, nekā es gaidīju. Kas attiecas uz tavu daļu, es likšu skaņu tehniķiem pielabot visu, kas man nebūs pa prātam. Labi?
— Labi,— atteica Džonijs.— Kad es varēšu noklausīties rezultātu?
— Rītvakar,— atbildēja Edijs Nīlzs.— Pie tevis?
Jā,— sacīja Džonijs.— Paldies, Edij. Līdz rītam.
Saņēmis Nino aiz rokas, viņš izgāja no studijas. Šoreiz abi devās uz Džonija mājām, nevis pie Džinijas.
Bija jau pavēla pēcpusdiena. Nino skurbulis vēl aizvien nebija pārgājis, un Džonijs lika viņam palīst zem dušas un pēc tam nosnausties. Vienpadsmitos vakarā viņiem vajadzēja ierasties diezgan plaša mēroga sarīkojumā.Kad Nino pamodās, Džonijs deva viņam vajadzīgos paskaidrojumus.
Šo vakaru rīko kinozvaigžņu Vientuļo Siržu klubs,— viņš paziņoja.— Tās dāmas, kuras tu tur šovakar satiksi, tu esi redzējis filmās kā spožas karalienes, kuru dēļ neskaitāmi veči atdotu labo roku, ja vien varētu ar viņām pārgulēt. Un vienīgais iemesls, kādēļ viņas būs šajā sarīkojumā, ir atrast sev kādu uzšāvēju. Vai zini, kāpēc? Uz to viņas vienmēr ir badīgas, bet pašas nav vairs pirmā svaiguma. Un, kā jau visas dāmas, viņas to grib ar zināmu šiku.