Nino sarāvās un papurināja galvu. Viņa vairs neatgriezās pie šī jautājuma.
Bija pienācis laiks sākt kārtējās Volca filmas pieņemšanas demonstrējumu. Cieši satvērusi Nino delnu savā siltajā plaukstā, Dianna Danna aizveda Nino uz vienu no savrupnama dziļākajām istabām. Šai telpai nebija logu, un pa visu istabu bija izvietotas savas piecdesmit nelielas divvietīgas tahtas, kuru prasmīgais izkārtojums piešķīra katrai no tām šķietamas savrupības noskaņu.
Līdzās tahtai uz maza galdiņa Nino redzēja trauku ar ledu, glāzes un dzērienu pudeles, cigaretes. Viņš pasniedza Diannai Dannai cigareti, aizdedzināja to, tad sajauca abiem pa kokteiļa glāzei. Viņi nesarunājās. Pēc dažām minūtēm telpā nodzisa gaisma.
Nino bija gaidījis kaut ko vēl nepiedzīvotu. Viņš taču bija dzirdējis ne mazumu nostāstu par Holivudas uzdzīvi. Un tomēr viņš nebija gluži sagatavojies tam alkatīgajam tvērienam, ar kādu Dianna Danna steidzās nodibināt tuvību bez neviena laipna vai draudzīga ievadvārda. Nino turpināja malkot dzērienu un skatīties filmu, taču garšu nejuta un redzēto neuztvēra. Viņš bija iekarsis vairāk nekā jebkad, taču lielā mērā tāpēc, ka šī sieviete, kas viņu šobrīd aplaimoja, bija Nino jaunības sapņu mīlas objekts.
Tomēr Nino jutās aizskarts savā vīrišķībā. Un, kad pasaulslavenā Dianna Danna, apmierinājusi savu iekāri, sakārtoja viņa apģērbu, viņš telpas tumsā ļoti atturīgi ielēja viņai jaunu glāzi, aizdedza viņas cigareti un uzsvērti nevērīgā tonī noteica:—Rādās tīri laba filma.
Viņš juta, ka Dianna līdzās uz tahtas sastingst. Vai tiešam viņa būtu gaidījusi kādu komplimentu? Nino piepildīja savu glāzi no tuvākās pudeles, ko tumsā varēja sataustīt. Rauj velns to visu! Šī dāma ar viņu bija apgājušies kā pēdējais izvirtulis no vīriešu pasaules. Pēkšņi viņš sajuta saltas dusmas pret visām šīm sievietēm. Minūtes piecpadsmit viņi vēroja ekrānu. Nino atvirzījās no aktrises, tā ka abu augumi nevarēja saskarties.
Beidzot klusā, niknā čukstā viņa teica:— Netēlo nu lecīgo, tev tas patika! Tev jau bija īsts bomis.
Nino iedzēra malciņu un savā ierasti nepiespiestajā manierē atmeta:— Šitāds jau man ir vienmēr. Derētu tev redzēt, kā ir īstās reizēs.
Viņa īsi iesmējās un atlikušo filmas daļu klusēja. Beidzot nozibsnīja pēdējie, kadri un iedegās gaisma. Nino pavērās apkārt. Viņš redzēja, ka te, tumsā, risinājušās aizrautīgas izpriecas, lai gan dīvainā kārtā viņš nebija dzirdējis ne skaņas. Taču vairāku sieviešu acīs zalgoja tas stingi glāžainais spīdums, kas liecina par godam sniegtu apmierinājumu. Viņi nesteidzīgi atstāja demonstrējumu telpu. Dianna Danna nekavējoties pameta Nino, lai uzsāktu sarunu ar kādu vecāku kungu, kurā Nino pazina populāru kinoaktieri. Tagad, redzēdams šo vīru vaigu vaigā, Nino saprata, ka tas ir no mīkstajiem. Domās iegrimis, viņš maziem malciņiem sūca dzērienu.
No aizmugures pienāca Džonijs Fontāne.
— Nu, veco zēn, vai labi izpriecājies?—viņš, nostājies līdzās, apvaicājās.
Nino pasmīnēja.
— Nezinu. Tas ir pavisam kas cits. Tagad, atgriezies starp savējiem, es varēšu stāstīt, ka esmu atdevies Diannai Dannai.
Džonijs iesmējās.— Viņa var izrādīties labāka, ja uzaicinās tevi uz mājām. Vai viņa to darīja?Nino papurināja galvu.— Es pārāk cītīgi skatījos filmu,— viņš atmeta. Bet šoreiz Džonijs nesmējās.
— Esi nopietnāks, veco zēn,—viņš brīdināja.— Tāda dāma kā viņa var ļoti daudz darīt tavā labā. Un agrāk taču tu spēji nolikt jebkuru. Ak kungs, man vēl tagad šermuļi skrien pār kauliem, kad atceros, kādus vellaģīmjus tu vēri citu pēc citas.
Nino ar iereibuša cilvēka žestu pavēcināja glāzi un ļoti skaļi atteica:—Jā, vellaģīmjus gan, bet tās tomēr bija sievietes.
Kaktā sēdošā Dianna Danna pagrieza galvu un paskatījās uz viņiem. Nino, kā sveicienu pamādams, pacēla glāzi uz viņas pusi.
Džonijs Fontāne nopūtās.
— Ek, rādās, ka tu esi tīrais lauku lempis.
— Un nemaz netaisos kļūt citāds,— Nino attrauca ar savu sirsnīgo iereibuša cilvēka smaidu.
Džonijs viņu pilnīgi saprata. Viņš zināja, ka Nino nav tik piedzēries, kā izliekas. Viņš zināja, ka Nino izliekas, lai varētu runāt to, ko skaidrā prātā sacīt savam jaunajam Holivudas padrone liktos pārāk rupji. Viņš aplika roku draugam ap pleciem un sirsnīgi teica:—Ak, tu glumais dienderi, tu labi zini, ka esi dabūjis dzelžainu kontraktu uz gadu un vari darīt, ko gribi, un teikt man, ko gribi, un es tevi nevaru patriekt.
Nevari mani patriekt?— Nino ar viltīgu smīnu pārjautāja.
Ne,— atbildēja Džonijs.
Tad ej dirst!— Nino izmeta.
Pirmajā brīdī Džonijs jutās pārsteigts un saniknots. Viņš redzēja nevērīgu smīnu Nino sejā. Bet dažu pēdējo gadu laika Džonijs bijā kļuvis attapīgāks, varbūt kritiens lejup no slavas augstumiem bija saasinājis viņa uztveri. Šai brīdī Džonijs saprata Nino, saprata, kāpēc viņa jaunības dienu dziedātājs nekad nav ticis uz augšu un kāpēc viņš pašlaik cenšas iznicināt jebkādas izredzes uz panākumiem. Viņš saprata, ka Nino bēg no visa tā, par ko šie panākumi jāpērk, ka viņu itin ka aizskar viss, kas viņa labā tiek darīts.
Džonijs paņēma Nino zem rokas un izveda viņu no savrupnama. Nino tagad ar grūtībām spēja soļot uz priekšu.
— Labi, vecīt,— Džonijs viņam nomierinošā balsī stāstīja,— dziedi man, un ar to būs diezgan, tu ienesīsi man skanošo. Tavu dzīvi es nemēģināšu stūrēt. Dari, ko pats vēlies. Labi, paisan! Tev tikai jādzied un jāpelna man nauda — tagad, kad pats es vairs nevaru dziedāt. Saprati, veco zēn?
Nino izslējās.— Es tev dziedāšu, Džonij,— viņš teica, ar grūtībām izrunādams vārdus, tā ka tos tik tikko varēja saprast.— Es tagad dziedu labāk par tevi, vai tu to zini?
Tad re, kā, Džonijs sevī nodomāja. Viņš zināja — tolaik, kad balss vēl nestreikoja, Nino gluži vienkārši neatradās uz vienas pakāpes ar viņu. Viņi nebija stāvējuši uz vienas pakāpes jau toreiz, jaunības gados, kad abi dziedāja kopā. Džonijs redzēja, ka Nino gaida atbildi; viņa stāvs nedroši grīļojās Kalifornijas nakts mēnessgaismā.
— Brauc ellē,— Džonijs noteica, un abi sāka draudzīgi smieties kā tajos agrākos laikos, kad bija vēl jaunekļi.
Kad Džonijs Fontāne uzzināja par uzbrukumu Donam Korleonem, viņu pārņēma raizes ne vien par savu krusttēvu, bet arī par to, vai viņa filmas finansēšana paliks spēkā. Viņš gribēja doties uz Ņujorku, lai apmeklētu krusttēvu slimnīcā un parādītu viņam vajadzīgo cieņu, taču Džonijam paskaidroja, ka viņš nekādā ziņā nedrīkstot izpelnīties publisku neslavu — Dons Korleone neparko negribētu to pieļaut. Tā viņš palika gaidām. Pēc nedēļas pie viņa ieradās sūtnis no Toma Heigena. Finansēšana palika spēkā, bet vienlaikus tikai vienai filmai.
Savam draugam Nino Džonijs tikmēr ļāva Holivudā un Kalifornijā dzīvot pēc sava prāta, un Nino itin labi sapratās ar jaunajām, topošajām kinozvaigznītēm. Reizēm Džonijs viņam piezvanīja un uzaicināja kaut kur kopīgi pavadīt vakaru, bet nekad uz viņu nepaļāvās. Kad abi pārrunāja uzbrukumu Donam, Nino Džonijam teica:
— Vai zini, es reiz prasīju, lai Dons dod man darbu savā sistēmā, bet viņš atteicās. Man bija apnicis braukāt ar kravas mašīnu un gribējās tikt pie kārtīgas naudas. Vai zini, ko viņš man atbildēja? Viņš teica, ka ikkatram cilvēkam esot tikai viens liktenis un mans liktenis esot kļūt par mākslinieku. Vārdu sakot, viņš domāja, ka no manis nevar iznākt gangsteris.