Džonijs pārdomāja dzirdēto. Krusttēvs taču laikam ir pats attapīgākais vīrs šajā pasaulē. Viņš uzreiz sapratis, ka Nino nekad nevar kļūt par gangsteri, ka viņš var tikai iekulties nepatikšanās vai dabūt galu. Dabūt galu savas asās mēles dēļ. Bet kā gan Dons zināja, ka Nino kļūs mākslinieks? Tāpēc, ka, velns lai parauj, viņš paredzēja: kādu dienu es nākšu Nino talkā. Kā viņš to varēja paredzēt? Zināja, ka pietiks dot mājienu, un es centīšos izrādīt savu pateicību. Bez šaubām, viņš nekad to man nelūdza. Viņš tikai lika saprast, ka tas viņu darītu laimīgu. Džonijs Fontāne nopūtās. Tagad krusttēvs guļ ievainots un viņš var teikt ardievas Oskaram: Volcs darbojas pret viņu, un no krusttēva palīdzība vairs nav gaidāma. Vienīgi Donam ir tādi personiskie sakari, ar kuru palīdzību var izdarīt vajadzīgo spiedienu, un Korleones Ģimenei šobrīd ir diezgan citu problēmu. Džonijs bija piedāvājies palīdzēt, taču saņēmis no Heigena strupu noraidījumu.
Tagad viņš visas pūles veltīja savai nākamajai filmai. Autors, pēc kura grāmatas bija veidota pēdējā filma ar Džoniju galvenajā lomā, bija pabeidzis savu jauno romānu un pēc Džonija uzaicinājuma atbraucis uz Rietumiem, lai to kopīgi pārrunātu, neiesaistot aģentus vai kinostudijas. Otrā grāmata bija tieši kā radīta Džonija nolūkiem. Labs, spraigs sižets, pietiekami daudz dāmu un seksa; Džonijam pašam nevajadzēs dziedāt, un viena no lomām būs izcili piemērota Nino. Tēla runas veids, rīcība, pat āriene pārsteidzoši atbilda vecajam draugam. Gluži neticami. Nino vajadzēs vienīgi grozīties kameras priekšā un izrādīt pašam sevi.
Džonijs darbojās ātri. Viņš secināja, ka zina par filmu veidošanu krietni vairāk, nekā pats domājis, tomēr nolīga režisoru — cilvēku, kurš prata savu darbu, bet nevarēja tik viegli atrast vietu, jo bija iekļuvis melnajā sarakstā. Džonijs nepūlējās izmantot situāciju, lai tāpēc ietaupītu, un noslēdza ar režisoru godīgu kontraktu.— Domāju, ka šādā veidā jūs man vairāk ietaupīsiet,— viņš atklāti pateica.
Tāpēc Džonijs bija visai pārsteigts, kad režisors ieradās pie viņa ar ziņu, ka vajagot parūpēties par arodbiedrību pārstāvi un tas nozīmējot piecdesmit tūkstošus dolāru. Ņemot vērā visas problēmas, kas saistītas ar līgumu slēgšanu un virsstundām, šie piecdesmit tūkstoši noteikti atmaksāšoties. Džonijs sevī apsvēra, vai režisors nav sagribējis izspiest kaut ko sev, un tad izrīkoja:—Atsūtiet pie manis to arodbiedrības bosu!
Arodbiedrības boss bija Bilijs Gof s.
Es domāju, ka arodbiedrības būšanas kārto mani draugi,—: Džonijs teica.— Man sacīja, lai es par to nerūpējoties. Nemaz.
Kas jums to sacīja?—noprasīja Gof s.
Jūs velnišķīgi labi zināt, kas,— atbildēja Džonijs.— Es nenosaukšu viņa vārdu, bet, ja viņš ko saka, tad tā arī ir.
Stāvoklis ir mainījies,— sacīja Gofs.— Jūsu labvēlis nokļuvis nepatikšanas, un viņa vārdam tik tālu Rietumos šobrīd vairs nav svara.
Džonijs paraustīja plecus.
— Pienāciet pēc pāris dienām! Labi?
Gofs pasmīnēja.— Labs ir, Džonij. Bet zvans uz Ņujorku šite neko vis nelīdzēs.
Taču zvans uz Ņujorku līdzēja. Džonijs piezvanīja uz kantori Heigenam. Dona padomdevējs skarbi noteica, lai Gofam neko nemaksājot.— Tavs krusttēvs nāvīgi pārskaitīsies, ja tu tam kretīnam grūdīsi kaut centu,— viņš paziņoja Džonijam.— Dons ar to zaudētu respektu, un to viņš šobrīd vismazāk var atļauties.
Vai es varu runāt ar Donu?— jautāja Džonijs.— Vai varbūt tu ar viņu parunāsi? Man taču tie aparāti jālaiž darbā!
Pašlaik ar Donu neviens nevar runāt,— atbildēja Heigens.— Viņš ir pārāk vārgs. Es parunāšu ar Saniju, lai viņš kaut ko dara lietas labā. Bet viens ir skaidrs. Nedod tam glumajam mērkaķim ne grasi! Ja kas mainīsies, es tev paziņošu.
Džonijs ērcīgs nolika klausuli. Klapatas ar arodbiedrību var paaugstināt filmas izmaksu milzīgos apmēros un vispār krietni sarežģīt darbu. Mirkli viņš svārstījās, vai labāk tomēr paklusām neiegrūst Gofam tos piecdesmit stabus. Galu galā Dona vārds un Heigena vārds vai pavēles ir divas dažādas lietas. Tomēr viņš izšķīrās pāris dienu nogaidīt.
Šī gaidīšana viņam ietaupīja piecdesmit tūkstošus dolāru. Divas dienas vēlāk Gofu atrada nošautu viņa paša Glendeļlas namā. Par iespējamiem sarežģījumiem ar arodbiedrību neviens vairs pat neieminējās. Džoniju šī slepkavība mazliet satrieca. Pirmo reizi Dona garā roka bija devusi tādu nāvējošu triecienu viņa tiešā tuvumā.
Nedēļas ritēja, un Džonijam aizvien vairāk laika aizņēma darbs pie scenārija, aktieru izvēle un dažādi uzņemšanas sīkumi, tā ka viņš pavisam aizmirsa savu balsi, savu nespēju dziedāt. Tomēr, kad sāka izvirzīt kandidātus Akadēmijas balvai un Džonijs uzzināja, ka ir viņu vidū, viņam atkal uzmācās grūtsirdība, jo Džoniju neuzaicināja dziedāt kādu no Oskara izvirzītajām dziesmām svinīgajā ceremonija, kuru vajadzēja pārraidīt pa televīziju visā valstī. Taču viņš norija rūgtumu un turpināja strādāt. Tagad, kad viņa krusttēvs vairs nevarēja izdarīt vajadzīgo spiedienu, Džonijs necerēja iegūt Akadēmijas balvu, taču sava nozīme bija arī iekļūšanai kandidātos.
Plati ar itāliešu dziesmām, ko viņi ar Nino kopīgi bija ierakstījuši, izpirka daudz cītīgāk nekā jebkuru citu no Džonija pēdējo gadu ierakstiem, taču viņš zināja, ka tas ir galvenokārt Nino, nevis viņa nopelns. Džonijs rūgti samierinājās ar to, ka nekad vairs nevarēs dziedāt profesionāla līmenī.
Reizi nedēļā viņš pusdienoja kopā ar Džiniju un bērniem. Lai cik drudžainos tempos brīžiem būtu jāstrādā, šo pienākumu viņš nekad neatstāja novārtā. Taču viņš negulēja ar Džiniju. Pa šo laiku viņa otrā sieva bija panākusi šķiršanos, un viņš atkal bija vienpatis. Dīvainā kārtā Džonijs vairs nejuta vilinājumu gulēt ar jaunajām, topošajām kinozvaigznītēm, kuras iegūt būtu ļoti vienkārši. Viņš patiesi bija kļuvis pārāk snobisks. Viņu aizskāra tas, ka neviena no jaunajām zvaigznēm, kuras vēl atradās slavas augstumos, neielaidās ar viņu. Toties gandarījumu deva saspringtais darbs. Lielākoties viņš mājās atgriezās viens, uzlika spēlēt savas vecās plates, iedzēra un palaikam dungoja līdzi. Viņš taču ir bijis sasodīti labs dziedātājs! Toreiz viņš pats nemaz neaptvēra, cik izcils. Un ne jau vienīgi īpašā balss tembra dēļ — tāds var būt daudziem. Viņš ir bijis īsts mākslinieks, pašam to neapzinoties, pašam nezinot, cik ļoti mīl savu mākslu. Viņš sabojājis balsi, pārlieku aizraudamies ar viskiju, tabaku un sievietēm, un tas noticis tieši tad, kad viņš sāka apzināties balss īsto vērtību.
Reizēm pie viņa iegriezās Nino, un abi iedzēra un klausījās kopā. Tādās reizēs Džonijs mēdza nicīgi izmest: — Ak tu, lauku murmuli, tu nekad mūžā tā neesi dziedājis!— Nino par atbildi veltīja viņam savu noslēpumaino, sirsnīgo smaidu, papurināja galvu un atteica:— Nē, un nekad arī tā nedziedāšu.— Viņa balsī skanēja līdzjūtība, it kā viņš nojaustu Džonija domas.
Beidzot, nedēļu pirms filmēšanas sākuma, pienāca diena, kad Vajadzēja notikt Akadēmijas balvas pasniegšanas ceremonijai. Džonijs aicināja Nino sev līdzi, taču Nino atteicās.
— Vecīt, es nekad tev neesmu lūdzis nevienu pakalpojumu, vai nav tiesa?—Džonijs viņam sacīja.— Izdari man pakalpojumu šo vienu reizi un atnāc līdzi! Tu esi vienīgais, kurš patiesi jutīs man līdzi, ja es nedabūšu Oskaru.
Nino mirkli izskatījās tāds kā satrūcies. Tad viņš teica: