Protams, veco zēn. To es varu.— Pēc brīža viņš piebilda:— Ja nedabūsi balvu, nedomā vairs par to! Ņem un piedzeries, cik iekšas var turēt, un es par tevi parūpēšos. Pie joda, es pats vispār šovakar nedzeršu nemaz. Vai tāds vecais lēns tev pa prātam?
Ak Dievs,— Džonijs Fontāne noteica,— tāds vecais zēns ir ko vērts.
Pienāca ceremonijas vakars, un Nino turēja vārdu. Viņš ieradās pie Džonija pilnīgi skaidrā, un abi kopā devās uz sarīkojumu. Nino pabrīnījās, kādēļ Džonijs uz balvas mielastu nav uzaicinājis nevienu no savām draudzenēm vai bijušajām sievām. It īpaši Džiniju. Vai viņš nejutās pārliecināts, ka Džinija jutīs viņam līdzi? Žēl, ka nedrīkstēja ieraut vismaz vienu glāzi. Šķita, ka priekšā garš, nepatīkams vakars.
Nino Valenti nosprieda, ka viss Akadēmijas balvas pasniegšanas sarīkojums ir viena drūma garlaicība — līdz brīdim, kad beidzot nosauca labākā vīriešu kārtas aktiera — uzvarētāja vārdu. Kad Nino izdzirda atskanam «Džonijs Fontāne», viņš, pašam nemanot, palēcās uz augšu un sāka dedzīgi aplaudēt. Džonijs pastiepa viņam roku, un Nino to paspieda. Viņš saprata, ka vecajam draugam šobrīd vajadzīgs cilvēcīgs kontakts ar kādu, kam viņš uzticas, un Nino juta milzīgu žēlumu, ka Džonijam šajā triumfa brīdī līdzās nav nekā labāka par viņu.
Viss turpmākais bija viens vienīgs murgs. Džeka Volca filma bija savākusi visas galvenās balvas, un sarīkojums mudžēt mudžēja no avīžniekiem un visādiem vīriešu un sieviešu kārtas uzņēmīgiem darboņiem un karjeristiem. Nino nepiemirsa solījumu palikt skaidrā un centās paturēt acīs veco draugu. Bet sievietes cita aiz citas raustīja Džoniju, aicinādamas uz guļamistabām, lai drusku aprunātos, un Džonijs tukšoja glāzi pēc glāzes.Tai pašā laikā līdzīgu likteni baudīja arī sieviešu kārtas aktrise, kura bija ieguvusi balvu, taču viņai šī jezga patika labāk, un viņa prasmīgāk spēlēja pašreizējo lomu. Nino bija vienīgais vīrietis šajā sarīkojumā, kurš nepievērsa viņai uzmanību.
Piepeši kādam dzima grandioza ideja — abu uzvarētāju publisks dzimumakts pārējo vakara dalībnieku — skatītāju — priekšā. Aktrisi steigšus izģērba, un vairākas sievietes metās izģērbt Džoniju Fontāni. Tad Nino, vienīgais no visa pūļa, kurš nebija piedzēries, sakampa pusizģērbto Džoniju, pārmeta viņu sev pār plecu un, ar pūlēm izlauzdams ceļu, izkļuva no svinību nama un iesēdās savā mašīnā. Vezdams Džoniju uz mājām, Nino sevī domāja: ja tādi izskatās panākumi, tad viņš tos negribētu piedzīvot.
Divpadsmit gadu vecumā Dons jau bija īsts vīrietis. Šis melnīgsnējais, neliela auguma slaidais puisis, kurš dzīvoja neparastajā, mauru zemei līdzīgajā Korleones ciematā Sicīlijā, bija dzimis un uzaudzis ar Vito Andolīni vārdu, bet, kad svešinieki nogalināja viņa tēvu un grasījās nogalināt arī dēlu, māte aizsūtīja puisi uz Ameriku pie ģimenes draugiem. Un jaunajā zemē viņš mainīja vārdu, kļūdams Korleone, lai saglabātu kādu saiti ar dzimto ciematu. Tas bija viens no visai nedaudzajiem sentimentālajiem soļiem, kurus viņš spēra savā dzīvē.
Sicīlijā ap gadsimtu miju mafija bija kļuvusi par otru valdību, turklāt daudz spēcīgāku nekā oficiālā valdība Romā. Vito Korleones tēvs bija pamatīgi sanaidojies ar kādu citu ciemata iedzīvotāju, kurš griezās pēc atbalsta pie mafijas. Tēvs atteicās piekāpties un publiskā ķildā nogalināja vietējās mafijas vadoni. Nedēļu vēlāk viņu pašu atrada mirušu. Tēva ķermeni bija saplosījušas lupara šautenes raidītās lodes. Mēnesi pēc bērēm mafijas vīri ieradās un taujāja pēc dēla Vito. Viņi bija nolēmuši, ka zēns jau ir pietiekami pieaudzis un nākotnē var mēģināt atriebt tēva nāvi. Radinieki paslēpa divpadsmit gadus veco Vito un aizsūtīja viņu uz Ameriku. Uz kuģa zēns iepazinās ar Abandando ģimeni, kuras dēls Dženko Vēlāk kļuva par sava Dona consigliori.
Vito sāka strādāt Abandando pārtikas veikalā Ņujorkas «Elles virtuves» Devītajā avēnijā. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš apprecēja itāliešu meiteni, kura nupat bija atbraukusi šurp no Sicīlijas. Kaut gan viņai bija tikai sešpadsmit gadu, meitene tomēr bija prasmīga virēja un laba namamāte. Viņi apmetās īres namā Desmitajā avēnijā, netālu no 35. ielas, tikai pāris kvartālus no Vito darbavietas, un divus gadus vēlāk laimīgi sagaidīja savu pirmo bērnu Santīno, kuru visi Vito draugi iesauca par Saniju (*Sonny — dēliņš, tulk. no angļu val.)), tāpēc ka viņš bija ļoti pieķēries tēvam.
Šajā rajonā dzīvoja kāds vīrs, vārdā Fanuči,— spēcīgas būves un mežonīga izskata itālietis, kurš nēsāja dārgus, gaišus uzvalkus un krēmkrāsas filca platmali. Bija zināms, ka viņš pieder pie organizācijas «Melnā roka» mafijas atzarojuma, kas izspieda naudu no ģimenēm un veikalniekiem, draudot ar fizisku izrēķināšanos. Tomēr šī rajona iedzīvotāju vairums paši bija kareivīgi noskaņoti, tāpēc Fanuči ar saviem izrēķināšanās draudiem guva sekmes vienīgi pie paveciem laulātiem pāriem, kuriem nebija dēlu, kas viņus aizstāvētu. Daži veikalnieki ērtības labad maksāja viņam niecīgas nodevas. Fanuči turklāt izvilka naudu no likumpārkāpējiem, cilvēkiem, kuri nelegāli izpārdeva itāliešu loterijas biļetes vai arī savās mājās iekārtoja spēļu namus. Arī Abandando ģimene maksāja viņam nelielas nodevas, neraugoties uz dēla Dženko iebildumiem, kurš paziņoja tēvam, ka tikšot galā ar Fanuči. Tēvs viņam to aizliedza. Vito Korleone vēroja notiekošo no malas, nejuzdamies tajā ne mazākā mērā iesaistīts.Kādu dienu Fanuči uzbruka trīs jauni cilvēki, kuri pārgrieza viņam kaklu no vienas auss līdz otrai. Ievainojums nebija nāvējošs, taču pietiekami smags, lai Fanuči pārbiedētu un liktu viņam krietni asiņot. Vito redzēja, ka Fanuči bēg no saviem soģiem, asinīm plūstot no lokveidīgās brūces. Nekad viņš nespēja aizmirst skatu, kā Fanuči skriedams turēja zem zoda krēmkrāsas platmali, lai tā uzsūktu asinis. Izskatījās gluži tā, it kā viņš baidītos notraipīt uzvalku vai arī negribētu atstāt aiz sevis apkaunojošu asins sliedi.
Taču šis uzbrukums nāca par svētību pašam Fanuči. Trīs vainīgie jaunekļi nebija slepkavas, tikai dūšīgi puiši, kas gribēja pārmācīt izspiedēju un apturēt viņa darbošanos. Bet Fanuči, kā izrādījās, bija slepkava. Pēc dažām nedēļām puisis, kurš bija rīkojies ar nazi, tika nošauts, un pārējo divu jaunekļu ģimenes samaksāja Fanuči krietnu kompensāciju, lai viņš atteiktos no tālākas atriebības. Pēc šī notikuma nodevas kļuva augstākas, un Fanuči kļuva partneris apkaimes azartspēļu biznesā. Vito Korleoni notikušais neskāra. Viņš to drīz vien aizmirsa.
Pirmā pasaules kara gados, kad samazinājās olīveļļas imports, Fanuči kļuva par Abandando pārtikas veikala daļēju līdzīpašnieku, jo piegādāja tam ne vien eļļu, bet arī no Itālijas ievestu desu, šķiņķi un sieru. Tad viņš veikalā iekārtoja savu krustdēlu, un Vito Korlfeone palika bez darba.Ap šo laiku pasaulē bija ieradies otrais dēls Frederiko, un Vito Korleonem nu vajadzēja sagādāt uzturu četrām mutēm. Līdz šim visi Vito bija pazinuši kā paklusu, apvaldītu cilvēku, kurš savas domas mēdz paturēt pie sevis. Pārtikas veikala īpašnieka dēls Dženko bija viņa tuvākais draugs, un, par pārsteigumu kā viņam, tā sev, Vito apbēra viņu ar pārmetumiem par tēva rīcību. Kaunā pietvīcis, Dženko apzvērēja, ka Vito nevajadzēšot raizēties par uzturu. Viņš, Dženko, zagšot pārtiku no sava veikala, lai apgādātu draugu. Tomēr šo piedāvājumu Vito kategoriski noraidīja kā pārāk apkaunojošu — kā gan dēls var apzagt savu tēvu? Bet Vito juta saltu naidu pret baismo Fanuči. Savas jūtas viņš neizrādīja, tikai gaidīja, kad sitīs viņa stunda. Dažus mēnešus viņš nostrādāja uz dzelzceļa, bet, kad karš beidzās, darba intensitāte samazinājās, un viņš mēneša laikā varēja nopelnīt tikai dažu dienu algu. Turklāt vairums darbu vadītāju bija īri un amerikāņi, kuri lamāja strādniekus visneķītrākajiem vārdiem. Vito allaž noklausījās šīs lamas ar stingru, nesatricināmu seju, it kā nesaprastu teikto, kaut gan lieliski saprata angļu valodu, par spīti savam akcentam.