Kādu vakaru, kad Vito kopi ar ģimeni ēda vakariņas, pie loga atskanēja klauvējiens. Log pie kura klauvēja, izgāja uz vaļēju šahtu, kas šķīra namu no blakusēkas. Atvilcis aizkaru, Vito pārsteigts ieraudzīja vienu no pašu rajona jaunajiem puišiem — Pīteru Klemencu, kurš bija izliecies pa logu šahtas viņā pusē. Viņš pastiepa Vito baltā papīrā ietītu vīstokli.
— Ei, paisan!— Klemenca uzsauca.— Paņem šo te pie sevis, kamēr prasīšu atpakaļ! Žiglāk!
Vito automātiski pasniedzās pāri šahtas tukšumam un paņēma vīstokli. Klemencas sejā varēja manīt sasprindzinājumu un steigu. Viņš acīmredzot bija iekļuvis kādā ķibelē, un Vito palīdzīgais žests bija gluži instinktīvs. Bet, kad viņš virtuvē attina vīstokli, tajā atradās pieci ieeļļoti šaujamie ieroči, kas bija krietni notraipījuši balto audeklu. Vito nolika tos guļamistabas sienasskapī un gaidīja turpmāko. Viņš nojauta, ka Klemencu saņēmusi policija. Acīmredzot tai brīdī, kad viņš sniedza ieročus pāri gaisa šahtai, policisti klauvēja pie viņa durvīm.
Vito neteica nevienam ne vārda, un pārbiedētā sieva, protams, neuzdrīkstējās izpaust apkārtējiem ne skaņas, baidīdamās, ka vīru varētu ielikt cietumā. Pēc divām dienām Pīters Klemenca atkal parādījās apkaimē un nevērīgi noprasīja Vito:—Vai manas lietas vēl ir pie tevis?
Vito pamāja ar galvu. Viņš nemēdza daudz runāt. Klemenca ieradās viņa dzīvoklī, un, kamēr viņš tukšoja piedāvāto vīna glāzi, Vito uzmeklēja guļamistabas sienasskapī paslēpto vīstokli.
Klemenca dzēra vīnu, un viņa acis parupji veidotajā, bet labsirdīgajā sejā pētoši vēroja Vito.— Vai tu paskatījies, kas tur ir iekšā?
Vito vienaldzīgi papurināja galvu.— Mani neinteresē tas, kas neattiecas uz mani,— viņš atteica.
Tajā vakarā viņi kopīgi iztukšoja vēl vairākas glāzes. Viņi juta savstarpēju radniecību. Klemenca bija lielisks stāstnieks; Vito Korleone bija teicams klausītājs. Vīri sadraudzējās.
Dažas dienas vēlāk Klemenca apjautājās Vito Korleones sievai, vai viņa nevēlētos skaistu grīdas paklāju savai viesistabai. Vito aizgāja viņam līdzi, lai palīdzētu paklāju atnest.
Klemenca ieveda Vito namā ar divām marmora kolonnām un baltiem marmora pakāpieniem. Klemenca atslēdza durvis, un viņi iegāja grezni iekārtotā dzīvoklī. Klemenca norūca: — Ej tajā istabas malā un palīdzi man to saritināt!Tas bija biezs sarkanas vilnas paklājs. Vito Korleoni pārsteidza Klemencas devīgums. Par abiem viņi saritināja paklāju, paņēma to katrs pie sava gala, pacēla un nesa uz durvīm.
Tajā mirklī pie durvīm atskanēja zvans. Klemenca tūlīt nosvieda paklāju un ātri piegāja pie loga. Viņš viegli pavilka aizkaru sānis un nākamajā brīdī izrāva no svārkiem revolveri. Tikai tagad pārsteigtais Vito Korleone aptvēra, ka viņi mēģina nozagt paklāju kāda svešinieka dzīvoklī.
Zvans atskanēja vēlreiz. Vito piegāja un nostājās līdzās Klemencam, lai pats redzētu, kas notiek ārā. Pie durvīm stāvēja policists formas tērpā. Kamēr viņi tā stāvēja, policists nospieda zvana pogu pēdējo reizi, tad paraustīja plecus, nokāpa lejā pa marmora pakāpieniem un aizsoļoja prom pa ielu.
Klemenca atviegloti nosēcās un teica:— Nu tā, ejam!— Viņš pacēla paklāju aiz viena gala un Vito aiz otra. Policists tik tikko bija nozudis aiz stūra, kad viņi jau izgāja pa smagajām ozolkoka durvīm un devās prom pa ielu, nesdami paklāju. Pēc pusstundas viņi jau grieza paklāju daļās, lai pielāgotu to Vito Korleones dzīvokļa viesistabai. Ar atlikumu pilnīgi pietika ari guļamistabai. Klemenca bija prasmīgs meistars, un viņa platās, slikti pieguļošās žaketes kabatās (jau tolaik viņš labprāt valkāja vaļīgu apģērbu, lai gan vēl nebija tik resns) atradās nepieciešamie instrumenti paklāja sadalīšanai.
Laiks ritēja, bet stāvoklis neuzlabojās. Skaisto paklāju Korleones ģimene galdā likt nevarēja. Darba nebija, tātad sievai un bērniem jācieš bads. Kamēr Vito pārdomāja stāvokli, viņš pieņēma no Dženko dažus pārtikas sainīšus. Beidzot pie viņa griezās Klemenca un Tesio, vēl viens rūdīts puisis no pašu apkaimes. Šiem vīriem bija pa prātam Vito, viņa rīcība un izturēšanās, un viņi zināja Korleones ģimenes bezcerīgo stāvokli. Puiši piedāvāja Vito kļūt par viņu bandas locekli. Banda specializējās zīda tērpiem piekrautu mašīnu laupīšanā kādā 31. ielas fabrikā. Riska te nebija. Šoferi bija saprātīgi ļaudis, kas, ieraudzījuši ieroci, paklausīgi kā jēri nometās uz ietves, kamēr uzbrucēji aizdzina mašīnu līdz kāda drauga noliktavai, kur to atbrīvoja no kravas. Daļu preču izpārdeva kādam itāliešu lieltirgotājam, daļu iztirgoja pa dzīvokļiem itāliešu rajonos — Artūra avēnijā, Bronksā, Malberī ielā un Celsijas rajonā Manhetenā. Pircēji vienmēr bija no trūcīgām itāliešu ģimenēm, kas meklēja izdevīgu darījumu, jo pašu meitas nevarēja atļauties valkāt tik greznus tērpus. Klemencam un Tesio vajadzēja braucēju, un viņi zināja, ka Vito ir vadījis kravas mašīnu, kas pieveda preces Abandando pārtikas veikalam. 1919. gadā lietpratīgi šoferi bija lielā cieņā.
Pretēji saprāta balsij Vito pieņēma priekšlikumu. Izšķirties lika tas apstāklis, ka viņa daļa šajā pasākumā būtu vismaz tūkstoš dolāru. Taču jaunie kompanjoni viņam šķita pārāk karstgalvīgi, rīcības plāns nepārdomāts un ieguvuma sadale nesaprātīga. Pati attieksme pret darāmo, pēc Vito vērtējuma, bija pārāk nevērīga. Tomēr viņš uzskatīja abus sabiedrotos par lāga vīriem ar veselīgu dzīves uztveri. Jau tolaik padruknais Pīters Klemenca izraisīja zināmu uzticēšanos un drūmais, kalsnais Tesio modināja pašpaļāvību.
Pats darbs noritēja bez aizķeršanās. Sev par brīnumu Vito Korleone nejuta nekādu baiļu, kad abi biedri izrāva ieročus un pavēlēja šoferim izkāpt no zīdiem piekrautās mašīnas. Viņu pārsteidza arī Klemencas un Tesio aukstasinība. Viņi nenervozēja, bet vēl manījās pavilkt uz zoba šoferi — ja viņš būšot prātīgs zēniņš, tie aizsūtīšot arī viņa sievai pāris kleitu. Tā kā Vito šķita muļķīgi tirgoties ar tērpiem pašam, viņš atdeva visu savu daļu uzpircējam, tādējādi nopelnīdams tikai septiņsimt dolāru. Taču 1919. gadā tā bija ievērojama summa.Nākamajā dienā Vito Korleoni uz ielas apturēja krēmkrāsas uzvalkā un baltā platmalē tērptais Fanuči. Viņš bija brutāla izskata vīrs, turklāt neko necentās darīt, lai slēptu lokveidīgo rētu, kas zem zoda stiepās no vienas auss līdz otrai. Viņam bija biezas, melnas uzacis un rupji vaibsti, kas ieguva tādu kā īpatnu pievilcību, kad šis cilvēks atļāvās pasmaidīt. Viņš runāja izteiktā sicīliešu dialektā.
— Paklau, jaunais cilvēk,— viņš teica Vito,— runā, ka tu esot ticis bagāts. Tu un abi tavi draugi. Bet vai tev neliekas, ka esat bijuši drusku nesolīdi pret mani? Šis galu galā ir mans rajons, un jums jālaiž arī mani klāt pie tā pīrāga.— Un viņš piebilda sicīliešu mafijas vidū izplatītu teicienu:—Fari vagnari a pizzu.— Pizzu nozīmēja knābis, ja runāja par nelielu putnu, līdzīgu kanārijputniņam. Pats teiciens nozīmēja prasību dalīties laupījumā.
Vito Korleone, kā parasti, neatbildēja. Viņš tūlīt bija sapratis mājienu un gaidīja konkrētu prasību.