Fanuči veltīja viņam smaidu, atsegdams zelta zobus, un lokveidīgā rēta līdzīgi cilpai nostiepās gar zodu. Viņš nosusināja pieri mutautā un uz mirkli atpogāja svārkus, it kā lai atvēsinātos, taču patiesībā tādēļ, lai pavērtu skatienam revolveri, ko nēsāja plato bikšu jostā. Tad viņš nopūtās un sacīja:
— Dod man piecsimt dolāru, un es aizmirsīšu šo apvainojumu. Jauni ļaudis jau nezina, kāda cieņa jāparāda tādam cilvēkam kā es.
Vito Korleone pasmaidīja viņam pretī, un, kaut arī viņš tobrīd vēl bija jauns un nenorūdīts, šajā smaidā jautās kaut kas tik stindzinoši salts, ka Fanuči brīdi sastomījās, pirms turpināja:
— Pretējā gadījumā pie tevis ieradīsies policija, un tava sieva un bērni paliks kaunā un nabadzībā. Protams, ja manas ziņas par ieguvumu nav pareizas, es savu tiesu samazināšu. Bet tā nebūs mazāka par trīssimt dolāriem. Un nedomā apvest mani ap stūri!
Tad Vito Korleone pirmoreiz ierunājas. Viņa balss skanēja mierīgi un nosvērti, bez niknuma. Tādā balsī labi audzinātam jaunam cilvēkam pieklājas runāt ar vecāku vīru, kurš baudīja Fanuči privilēģijas.
— Mana naudas daļa ir pie draugiem,— viņš klusi teica.— Man jārunā ar viņiem.
Šī atbilde apmierināja Fanuči.
— Vari pateikt saviem draugiem, ka no viņiem es gaidu tādu pašu kumosu. Nebaidies viņiem to sacīt,— viņš nomierinoši piebilda.— Mēs ar Klemencu esam labi pazīstami, un viņš šīs lietas saprot. Skaties un mācies no viņa. Viņam šai ziņā ir lielāka pieredze.
Vito Korleone paraustīja plecus. Viņš centās izskatīties mazliet samulsis.
— Protams,— viņš teica.— Redziet, man tas viss ir gluži svešs. Paldies, ka aprunājāties ar mani tā — gluži ka krusttēvs.
Fanuči jutās aizkustināts.— Tu esi lāga zēns,—viņš sacīja un, saņēmis Vito delnu abās matiem noaugušajās plaukstas, cieši to paspieda.— Tu zini, kas ir bijāšana. Teicama īpašība jaunam cilvēkam. Nākamreiz paruna ar mani vispirms, ko? Varbūt es varu ko palīdzēt tavos plānos.
Tuvāko gadu gaitā Vito Korleone saprata, kas viņam licis izturēties pret Fanuči tik diplomātiski un pieklājīgi. Tās bija neapzinātas atmiņas par paša karstgalvīgo tēvu, kuru mafija nogalināja Sicīlijā. Bet šajā brīdī viņš juta vienīgi saltu naidu pret šo vīru, kurš gribēja atņemt viņam naudu — naudu, kuras dēļ Vito bija riskējis ar dzīvību un brīvību. Baiļu viņš nejuta. Nudien, Vito nodomāja, šis Fanuči ir tīrais plānprātiņš. Cik viņš bija paguvis iepazīt Klemencu, druknais sicīlietis drīzāk ļaus sevi nogalināt nekā atdos kaut grasi laupījuma. Klemenca taču bija gatavs noguldīt policistu tikai tāpēc, lai nozagtu paklāju. Un kalsnajam Tesio piemita kaut kas no čūskas iedabas.
Taču mazliet vēlāk tai pašā vakarā Klemencas dzīvoklī, kas atradās gaisa šahtas viņā pusē, Vito Korleone apguva nākamās gudrības uzsāktajā skološanās procesā. Klemenca lamājās, Tesio sēdēja drūms kā negaisa mākonis, bet drīz vien abi sāka spriest, vai Fanuči apmierināsies ar divsimt dolāriem. Tesio domāja, ka ar to vajadzētu pietikt.
—Nu nē, tas rētainais maitasgabals noteikti ir izokšķerējis, cik mēs dabūjām no kleitu uzpircēja,— Klemenca pārliecināti iebilda.— Fanuči nepieņems ne grasi mazāk par trīssimt dolāriem. Būs vien jāmaksā.
Vito jutās pārsteigts, taču centās to neizrādīt.
Kāpēc mums viņam jāmaksā? Ko viņš mums trijiem var nodarīt? Mēs taču esam stiprāki. Mums ir šaujamie. Kāpēc mums jādod projām sava nopelnītā nauda?
Tam tipam Fanuči ir draugi, visīstākie bandīti,— Klemenca pacietīgi skaidroja.— Viņam ir sakari ar policiju. Viņš labprāt gribētu dzirdēt mūsu plānus, jo tad varētu uzrādīt mūs kruķiem un izpelnīties pateicību. Tad šie viņam būtu tādi kā parādnieki. Tā viņš parasti strādā. Turklāt viņam ir paša Marandzallas atļauja darboties šajā rajonā.
Marandzalla bija populārs gangsteris, kura vārds bieži parādījās presē. Runāja, ka viņš vadot bandu, kas nodarbojās ar naudas izspiešanu, azartspēlēm un bruņotām laupīšanām.
Klemenca attaisīja pašbrūvēta vīna pudeli. Viņa sieva, uzlikusi galdā šķīvi ar desu, olīvas un itāliešu maizes klaipu, paņēma savu krēslu un nogāja lejā pagalmā, lai kopā ar draudzenēm pasēdētu mājas priekšā. Viņa bija jauniņa itāliešu meitene, kas Amerikā dzīvoja tikai pāris gadu un vēl nesaprata angļu valodu.
Vito Korleone turpināja sēdēt kopā ar draugiem un malkot vīnu. Nekad agrāk viņa prāts nebija darbojies tik spraigi kā šobrīd. Viņš pats jutās pārsteigts par to, cik skaidri spēj domāt. Vito atsauca atmiņā visu, ko zināja par Fanuči. Viņš atcerējās dienu, kad Fanuči tika ievainots, atcerējās, kā viņš skrēja projām pa ielu, zem zoda turēdams platmali, lai aizturētu pilošās asinis. Viņš atcerējās, kā tika nogalināts galvenais uzbrucējs un kā pārējie divi atpirkās no soda ar krietnu kompensācijas maksu. Un piepeši viņš apjauta, ka Fanuči kungam nav augstu, nozīmīgu sakaru, ka viņam tādi nevar būt. Tādi nevar būt vīram, kurš pienes ziņas policijai. Kurš ļauj atpirkt atriebību. Īsts mafioso vadonis būtu licis nogalināt arī pārējos divus. Nē. Fanuči bija paveicies, un viņš bija nogalinājis vienu no vīriem, bet zinājis, ka pārējos divus nogalināt nevarēs, jo tie ir kļuvuši modri. Tāpēc viņš bija ļāvis tiem atpirkties. Vienīgi šī vīra paša brutālais spēks ļāva viņam piedzīt nodevas no veikalniekiem un azartspēļu dalībniekiem, kuri pulcējās īres namu dzīvokļos. Taču Vito Korleone zināja vismaz vienu azartspēļu centru, kura saimnieks nekad nebija maksājis Fanuči nodevas, un šim cilvēkam nekas vēl nebija noticis.
Tātad te darbojas Fanuči viens pats. Vai arī Fanuči kopa ar dažiem bandītiem, kurus nolīgst īpašos gadījumos vienīgi ar naudas palīdzību. Un tā Vito Korleone pieņēma lēmumu. Lēmumu, kas izšķīra viņa turpmāko dzīves ceļu.Tieši šis gadījums radīja un nostiprināja viņā vēlāk bieži atkārtoto pārliecību, ka ikvienam cilvēkam ir tikai viens liktenis, šajā vakarā viņš būtu varējis samaksāt Fanuči prasītās nodevas un kļūt atkal par strādnieku pārtikas veikalā un varbūt ar laiku, pēc gadiem, pats iegūt īpašumā kādu pārtikas veikaliņu. Taču liktenis bija lēmis, ka viņam jākļūst par Donu, un sūtījis viņa ceļā Fanuči, lai tas novirzītu viņu uz likteņa izvēlētā ceļa.
Kad vīna pudele bija iztukšota, Vito piesardzīgi teica Klemencam un Tesio:
— Ja vēlaties, jūs varat katrs savus divsimt dolārus dot man, un es tos atdošu Fanuči. Galvoju, ka viņš pieņems no manis šo summu. Tālāk varat atstāt visu manā ziņā. Es nokārtošu šo lietu jums pa prātam.
Kiemencas acīs tūlīt iezibējās aizdomas. Vito viņam dzedri sacīja:
— Es nekad nemeloju cilvēkiem, kurus uzskatu par saviem draugiem. Parunā rīt ar Fanuči pats. Lai viņš tev paprasa naudu. Bet nemaksā viņam.Un nesāc ķildoties. Saki, ka tev nauda vēl jādabū un tu to nodosi man, lai es pēc tam atdotu viņam. Ļauj viņam domāt, ka maksāsi tik, cik viņš prasa. Nesāc kaulēties! Par summu kaulēšos es. Nav nekādas jēgas viņu saniknot, ja jau viņš ir tik bīstams vīrs, kā tu saki.
Tā ari palika. Nākamajā dienā Klemenca sazinājās ar Fanuči, lai droši zinātu, ka Vito nerunā tukšu. Tad Klemenca ieradās Vito dzīvoklī un atnesa viņam savus divsimt dolārus. Pablenzis uz Vito, viņš sacīja:— Fanuči man teica — ne centa mazāk par trim simtiem, kā tu viņu piespiedīsi ņemt mazāk?
— Par to tev nav jālauza galva,— nosvērti atteica Vito.— Tu tikai atceries, ka esmu tev izdarījis pakalpojumu.
Tesio atnāca vēlāk. Viņš pēc dabas bija atturīgāks par Klemencu, attapīgāks, gudrāks, bet ne tik spēcīgs. Viņš nojauta, ka te slēpjas kas aizdomīgs, ka viss nav gluži tā, kā vajag. Tesio jutās mazliet noraizējies.