— Tu uzmanies ar to «Melnās Rokas» kretīnu,— viņš sacīja Vito Korleonem.— Tas maita ir slīpēts. Vai negribi, lai es būtu klāt par liecinieku, kad dosi viņam naudu?
Vito Korleone papurināja galvu. Viņš nepūlējās pat atbildēt, tikai noteica:—Pasaki Fanuči, ka es viņam atdošu naudu šeit, savā dzīvoklī, šovakar pulksten deviņos. Uzlikšu viņam vīna glāzi, un mēs parunāsimies. Iestāstīšu viņam, lai apmierinās ar mazāku summu.
Tesio papurināja galvu.— Tev diez kas nesanāks. Fanuči nekad neatkāpjas.
— Mēs parunāsim saprātīgi,— teica Vito Korleone. Vēlākajos gados šī frāze kļuva ļoti populāra. Tā kļuva par brīdinājuma signālu pirms nāvējoša cirtiena. Kad Vito, būdams jau Dons, uzaicināja pretiniekus apsēsties un aprunāties saprātīgi, viņi saprata, ka dota pēdējā iespēja nokārtot kādu jautājumu bez asinsizliešanas.
Pēc vakariņām Vito Korleone lika sievai izvest Saniju un Fredo ārā pastaigāties un nekādā ziņā nelaist bērnus atpakaļ mājā, pirms viņš nebūs to atļāvis. Sievai viņš lika uzmanīt parādes durvis. Vito paskaidroja, ka viņam ar Fanuči kārtojamas privātas darīšanas, kurās viņus nedrīkstot traucēt. Viņš pamanīja bailes sievas sejā, un tas viņu sadusmoja.
— Vai tu domā, ka esi apprecējusi nejēgu?—viņš klusu noprasīja. Sieva neatbildēja. Neatbildēja tāpēc, ka juta bailes— un šoreiz nevis no Fanuči, bet no pašas vīra. Viņš bija pārvērties nedaudzu stundu laikā un viņas acu priekšā kļuvis par citu cilvēku, par vīru, no kura strāvoja dīvains, biedējošs spēks. Līdz šim viņš bija bijis kluss, mazrunīgs, bet vienmēr laipns, vienmēr rāmi saprātīgs, kaut gan tas nepavisam nebija raksturīgi jaunam sicīlietim. Tagad sieva redzēja, kā krīt un sadrūp šī neievērojamā, nekaitīgā radījuma čaula, vīram stājoties uz likteņa izvēlētā ceļa. Vēlu viņš spēra šo izšķirošo soli — Vito bija jau divdesmit pieci gadi—, taču šis solis nozīmēja milzu lēcienu,
Vito Korleone bija nolēmis nogalināt Fanuči. Ja viņš to izdarīs, viņa ienākumiem pievienosies septiņsimt dolāru —tie trīs simti, kas viņam pašam jāatdod «Melnās Rokas» teroristam, un vēl divi simti no Tesio un divi simti no Klemencas. Ja viņš Fanuči nenogalinās, vajadzēs atdot tam skaidrā naudā septiņsimt dolāru. Fanuči dzīvība Vito Korleonem nebija septiņsimt dolāru vērta. Viņš nemaksātu septiņsimt dolāru, lai saglabātu šim vīram dzīvību. Ja Fanuči vajadzētu septiņsimt dolāru operācijai, kas varētu glābt viņa dzīvību, Vito nedotu septiņsimt dolāru Fanuči ķirurgam. Viņš šim Fanuči nav nekādu pateicību parādā, viņi nav asinsradinieki, un viņš nemīl Fanuči. Kāpēc gan viņam vajadzētu atdot Fanuči septiņsimt dolāru?
Un no šiem apsvērumiem neglābjami izrietēja secinājums: ja Fanuči grib viņam šos septiņsimt dolārus atņemt ar varu, kāpēc lai viņš nenogalinātu Fanuči? Pasaule neapšaubāmi var iztikt bez šāda cilvēka.
Protams, vēl palika arī lietišķas dabas apsvērumi. Iespējams, ka Fanuči kungam patiesi ir spēcīgi draugi, kas centīsies atriebties. Un pats Fanuči ir bīstams vīrs, kuru nogalināt nemaz nav tik vienkārši. Jārēķinās arī ar policiju un elektrisko krēslu. Taču Vito Korleonem nāves spriedums bija pasludināts jau toreiz, kad nogalināja viņa tēvu, un šī sprieduma draudos viņš bija nodzīvojis līdz šai dienai. Būdams divpadsmit gadu vecs zēns, viņš bija izbēdzis saviem vajātājiem, aizceļojis pāri okeānam uz svešu zemi un pieņēmis citu vārdu. Un, dzīvodams kā kluss vērotājs no malas, viņš gadu gaitā bija pārliecinājies, ka viņam piemīt vairāk drosmes un saprāta, kaut arī līdz šim nekad vēl nebija pavērusies izdevība šo drosmi un saprātu izmantot.Un tomēr Vito vēl šaubījās, pirms spēra pirmo soli pretī savam liktenim. Viņš pat rūpīgi salocīja kopā saņemtos septiņsimt dolārus un ielika naudu parocīgā bikšu sānkabatā. Bet tā bija kreisā kabata. Labās puses kabatā viņš ielika pistoli, kuru bija dabūjis no Klemencas savām kravas mašīnu aplaupīšanas operācijām.
Fanuči ieradās tieši deviņos vakarā. Vito Korleone. uzlika galdā pašdarīta vīna krūku, ko bija dabūjis no Klemencas.
Fanuči nolika balto filca platmali uz galda līdzās vīna krūkai, tad palaida vaļīgāk plato, raibi puķoto kaklasaiti, kuras košais raksts veikli apslēpa tomātu sulas atstātos traipus. Bija karsts vasaras vakars, un gāzes lampiņa meta vāju gaismu. Dzīvoklī bija ļoti klusi. Bet Vito Korleone izturējās rāmi un nosvērti. Lai parādītu savus krietnos nolūkus, viņš pasniedza Fanuči saritinātās dolāru zīmes un cieši vēroja, kā pretinieks, saskaitījis naudu, izņem lielu ādas kabatas portfeli un sabāž guvumu tajā. Tad Fanuči iedzēra malciņu vīna un ierunājās:
— Jūs man esat parādā, vēl divsimt dolāru.
Viņa acis zem biezajām uzacīm raudzījās vēsi un bezkaislīgi.
— Man šobrīd ar naudu tā paknapi,— teica Vito Korleone savā rāmajā, nosvērtajā balsī.— Es jau ilgāku laiku esmu bez darba. Ļaujiet man dažas nedēļas palikt parādā.
Tas bija pieņemams gambīts. Lauvas tiesa jau atradās pie Fanuči, un viņš varēja arī pagaidīt. Šobrīd viņu varētu pat pierunāt atteikties no pārējās daļas vai vismaz gaidīt krietni ilgāk. Fanuči guldzoši pasmējās, turēdams pie lūpām vīna glāzi, un teica:
— Tu taču esi puika uz goda. Kā es tevi agrāk nepamanīju? Bet tu esi pārāk lēns, lai tiktu uz priekšu saviem spēkiem. Es tev varētu pagādāt kādu ļoti ienesīgu darbiņu.
Vito Korleone pieklājīgi pamāja ar galvu, likdamies ieinteresēts, un no tumšsārtās krūkas vēlreiz piepildīja pretinieka glāzi. Taču Fanuči šķita pārdomājis un, iesākto nepabeidzis, piecēlās un paspieda Vito Korleonem roku.
— Arlabvakaru, jaunais cilvēk,— viņš atsveicinājās. — Ceru, ka neturi uz mani ļaunu prātu. Ja varu tev kādreiz izpalīdzēt, padod tikai ziņu. Tu šovakar pats sev izdarīji lielu pakalpojumu.
Vito izlaida Fanuči pa durvīm, un viesis, nosoļojis lejā pa kāpnēm, izgāja no mājas. Iela bija pilna cilvēku, kas varēs liecināt, ka Fanuči aizgājis no Korleones dzīvokļa sveiks un vesels. Vito pa logu vēroja aizejošo vīrieti. Viņš redzēja Fanuči nogriežamies ap stūri Vienpadsmitās avēnijas virzienā un saprata, ka viņš dodies uz savu dzīvokli — jādomā, lai noglabātu laupījumu, pirms atkal iznāks uz ielas. Vai varbūt lai noliktu revolveri. Vito Korleone izsteidzās no dzīvokļa un uzskrēja augšup pa kāpnēm līdz jumtam. Pāriedams pa māju jumtiem no viena nama uz nākamo, viņš veica veselu kvartālu, tad pa tukšas noliktavas ēkas rezerves kāpnēm nokāpa lejā pagalma pusē. Ar kāju atgrūdis sētas durvis, viņš izgāja cauri kāpņu telpai un pa parādes durvīm atkal nonāca uz ielas. Tieši pretī, ielas otrā pusē, atradās Fanuči daudzdzīvokļu nams.
Rietumu virzienā dzīvojamie nami stiepās tikai līdz Desmitajai avēnijai. Vienpadsmitajā avēnijā atradās galvenokārt noliktavas, ko īrēja dažādas ar Ņujorkas Centrālo dzelzceļu saistītas firmas — tām vajadzēja ērti piekļūt daudzajiem preču noliktavu pagalmiem, kas cits citam līdzās rindojās pa visu kvartālu no Vienpadsmitās avēnijas līdz Hudzonas upei. Fanuči nams bija viens no nedaudzajiem dzīvojamiem namiem, kas vēl atradās šai nomaļajā apkaimē, un to apdzīvoja lielākoties dzelzceļu konduktori — vecpuiši, noliktavu strādnieki un zemākās šķiras prostitūtas. Šie cilvēki nesēdēja tērzēdami uz ielām kā krietni itālieši, viņi nīka pa alus bāriem, notriekdami savus ienākumus. Tādējādi Vito Korleone it viegli varēja nemanīts šķērsot vientulīgo Vienpadsmito avēniju un ieslīdēt kāpņu telpā. Tur viņš izvilka pistoli, kuru nekad vēl nebija lietojis, un sāka gaidīt Fanuči.Vito raudzījās cauri kāpņu telpas stiklotajām durvīm, zinādams, ka Fanuči nāks šurp no Desmitās avēnijas puses. Klemenca viņam bija parādījis, kur pistolei ir drošinātājs, un Vito bija izmēģinājis ieroci ar noslēgtu drošinātāju. Taču jau Sicīlijā, būdams deviņus gadus vecs zēns, viņš kopā ar tēvu bieži bija gājis medībās un daudzkārt šāvis no smagās bises, ko sauca lupara. Tieši šī mazā, tikai deviņus gadus vecā zēna veiklība ar lupara bisi bija mudinājusi viņa tēva slepkavas piespriest nāvi arī upura dēlam.Stāvēdams krēslainajā priekštelpā, Vito redzēja Fanuči balto stāvu šķērsojam ielu un tuvojamies durvīm. Viņš nedaudz atkāpās, ar muguru atspiedās pret iekšējām durvīm, kas veda uz kāpnēm, un pacēla ieroci šāvienam. Viņa izstieptā roka atradās tikai pāris soļu no ārdurvīm. Durvis plaši atvērās. Balti tērpts, plecīgs un dvakojošs gaišo durvju aili piepildīja Fanuči stāvs. Vito Korleone izšāva.