Ēka nodrebēja, atbalsojoties sprādzienam; atvērtās durvis ļāva troksnim daļēji izlauzties uz ielas. Fanuči, tvarstīdamies gar stenderēm, centās noturēties taisni un mēģināja tvert pēc sava šaujamā. Izmisīgais grābiens norāva svārkiem pogai, un tie atsitās vaļā. Skatienam pavērās ieroča rokturis, bet vienlaikus ar to arī tieva asins strūkliņa uz baitā krekla. Ļoti uzmanīgi, gluži kā ievadīdams vēnā šļirci, Vito Korleone iešāva šai sārtajā stīdziņā otru lodi.
Fanuči nokrita uz ceļiem, ar ķermeni nosprostodams durvis un neļaudams tām aizvērties. Viņš izgrūda baismīgu vaidu, mokpilnu un vienlaikus gandrīz vai komisku. Tam sekoja nākamais. Vito atcerējās, ka dzirdējis vismaz trīs šādus vaidus, pirms piegrūda pistoli Fanuči nosvīdušajai, taukaini spīdošajai sejai un iešāva viņam taisni galvā. Nepagāja vairāk par piecām sekundēm, kad Fanuči bija miris, un viņa nedzīvais ķermenis gulēja, iespriedies atvērtajās durvīs.
Ļoti uzmanīgi Vito izvilka no mirušā svārkiem lielo kabatas portfeli un paslēpa to sev aiz krekla. Tad viņš pārgāja pāri ielai un iesteidzās noliktavas ēkā, pēc tam pagalmā un pa rezerves kāpnēm uzrāpās uz jumta. No turienes viņš pārlaida skatienu ielai. Fanuči ķermenis vēl aizvien gulēja durvīs, bet tuvumā neredzēja neviena cilvēka. Namā bija pavērusies divi logi, un Vito redzēja tajos tumšus galvu apveidus, bet, tā kā vaibstus izšķirt viņš nevarēja, tad, protams, arī tie cilvēki nevarēja skaidri saskatīt viņu. Un šādi ļaudis arī nesniegs ziņas policijai. Fanuči tur var nogulēt līdz rītam, vai varbūt kāds patruļas policists apgaitas laikā nejauši uzskries viņa līķim. Neviens no šī nama iemītniekiem tīšām nepakļaus sevi policijas aizdomām un pratināšanai. Viņi ieslēgsies savās istabās un izliksies, ka neko nav dzirdējuši.Vito varēja nesteigties. Pa namu jumtiem viņš nokļuva līdz paša mājai un atgriezās dzīvoklī. Iegājis viņš aizslēdza aiz sevis durvis un pārskatīja nogalinātā kabatas portfeli. Līdzās septiņsimt dolāriem, kurus Fanuči bija dabūjis no viņa, tajā atradās vēl dažas atsevišķas dolāru zīmes un viena piecdolāru banknote. Aiz atloka viņš atrada aizbāztu piecdolāru zelta monētu, kas droši vien kalpoja par veiksmes talismanu. Ja arī Fanuči bija bagāts gangsteris, tad līdzi viņš savu mantu nenēsāja. Kabatas portfelis daļēji apstiprināja Vito aizdomas.Viņš zināja, ka jātiek vaļā no kabatas portfeļa un pistoles (un jau toreiz viņš saprata, ka zelta monēta jāatstāj kabatas portfelī). Vito uzkāpa atpakaļ uz jumta un atkal nosoļoja krietnu gabalu pāri vairākām dzegām. Tad viņš iesvieda kabatas portfeli kādā gaisa šahtā, iztukšoja pistoles stobru un trieca rokturi pret jumta dzegu. Rokturis nelūza. Vito saņēma pistoli otrā rokā un trieca rokturi pret skursteņa malu. Rokturis sašķēlās divās daļās. Viņš trieca vēlreiz, un rokturis atdalījās no stobra. Katru gabalu Vito iemeta citā gaisa šahtā. Tie nokrita no piecu stāvu augstuma bez jebkāda trokšņa, jo iegrima irdenajā atkritumu kaudzē, kas bija sakrājusies šahtas dibenā. No rīta mājas iemītnieki atkal metīs šahtā atkritumus, un, ja labi veiksies, visas pēdas tiks nosegtas. Vito atgriezās dzīvoklī.
Viņu kratīja viegli drebuļi, taču viņš pilnīgi valdīja pār sevi. Bīdamies, ka drēbes varētu būt kaut kur nošļakstījušās asinīm, viņš pārģērbās un sameta apģērbu metāla vanniņā, kurā sieva mēdza mazgāt veļu. Pievienojis ūdenim sārmu un kodīgas veļas ziepes, viņš rūpīgi visu izmazgāja un izberza uz metāla veļas dēļa, kas atradās zem izlietnes, tad izmazgāja vanniņu ar sārmu un ziepēm. Guļamistabas stūrī viņš atrada tikko izmazgātas veļas klēpi un ievīstīja tajā savas drēbes. Tad Vito uzvilka tīru kreklu un bikses un devās lejā pie sievas un bērniem, kuri kavējās nama priekšā.
Visi šie piesardzības soļi izrādījās lieki. Pēc tam, kad policija agrā rītā atrada mirušā ķermeni, neviens pat neieradās izjautāt Vito Korleoni. Viņu no tiesas pārsteidza tas, ka izmeklētāji nav pat noskaidrojuši to, ka Fanuči vakarā pirms savas nāves bijis Vito dzīvoklī. Vito bija paļāvies uz to, ka Fanuči, iziedams neskarts no viņa dzīvokļa, būs radījis viņam alibi. Tikai vēlāk viņš uzzināja, ka policija ar sajūsmu uzņēmusi ziņu par Fanuči noslepkavošanu un nav sevišķi centusies meklēt vainīgos. Viņi nosprieda, ka upuri nogalinājusi kāda cita banda, un izjautāja šaubīgākās personas, kuru biogrāfijas vēstīja par šantāžām, izspiešanām un nolīgtām vardarbībām. Tā kā Vito nekad nebija saskāries ar policiju, viņš palika ārpus iztaujāto loka.Policiju viņš bija pratis pārspēt viltībā, taču citādi bija ar viņa partneriem. Pīters Klemenca un Tesio vairījās no Vito vienu nedēļu, vairījās otru, un tad kādu vakaru abi ieradās pie viņa ciemos. Viņi izturējās ar manāmu bijību. Vito Korleone apsveica draugus laipni, taču bezkaislīgi un uzlika galdā vīnu.
Klemenca uzsāka runāt pirmais.
— Devītajā avēnijā no veikalniekiem neviens vairs nevāc nodevas,— viņš klusi teica.— Arī no kāršu spēlmaņiem un azartniekiem šajā rajonā vairs nevāc.
Vito Korleone cieši raudzījās abos vīros, bet neko neatbildēja. Tad ierunājās Tesio:— Mēs varam pārņemt Fanuči klientus. Gan viņi mums maksās.Vito Korleone paraustīja plecus.— Kāpēc jūs nākat pie manis? Man tas nerūp.Klemenca pasmējās. Pat jaunībā, kad viņam vēl nebija milzīgā vēdera, viņš mēdza smieties tipiskus resnīša smieklus.— Nez kā ar to pistoli, ko es tev iedevu tam mūsu darbiņam? Tev jau to vairs nevajadzēs, tā ka vari man atdot.Ļoti lēni un nosvērti Vito Korleone izņēma no sānkabatas naudaszīmju žūksnīti un atlika malā piecus desmitniekus.
— Še, es tev samaksāšu. Pēc mūsu darbiņa es aizmetu pistoli projām.— Un viņš uzsmaidīja abiem vīriem.
Tobrīd Vito Korleone pats neapzinājās šī smaida iespaidu. Tas bija paralizējošs tieši tāpēc, ka tajā nebija draudu. Viņš pasmaidīja kā par tīri privātu jociņu, ko novērtēt spēj vienīgi viņš pats. Bet, tā kā Vito šādi mēdza smaidīt vienīgi tad, kad izšķīrās dzīvības un nāves jautājumi, un tā kā šis jociņš patiesībā nebija gluži privāts, un tā kā Vito acis nesmaidīja, un tā kā ārēji viņš allaž likās tik rāms un prātīgs, šī piepešā parādīšanās bez maskas bija patiesi stindzinoša.
Klemenca papurināja galvu.— Man nevajag naudu,— viņš teica. Vito ielika naudaszīmes atpakaļ kabatā. Viņš klusēdams nogaidīja. Vīri saprata cits citu. Viņi zināja, ka Vito nogalinājis Fanuči, un, kaut arī par to nekad netika runāts, drīz vien to zināja visa apkaime. Pret Vito Korleoni ikviens tagad izturējās ar dziļu bijību. Bet Vito pat nemēģināja pārņemt savās rokās Fanuči klientus un nodevas.
Turpmākais vairs nebija novēršams. Kādu vakaru Vito sieva atveda sev līdzi kaimiņieni—atraitni. Tā bija itāliete, krietna sieviete ar nevainojamu raksturu. Viņa rāvās vaiga sviedros, lai nodrošinātu iztiku saviem bez tēva palikušajiem bērniem. Viņas sešpadsmit gadus vecais dēls allaž nesa mājās algu aizlīmētā aploksnē, lai pēc veco laiku zemnieku paražas to neskartu nodotu mātei; tāpat darīja septiņpadsmit gadus vecā meita — šuvēja. Visa ģimene caurus vakarus noņēmās ar pogu šūšanu, nogurdinošu darbu, par ko saņēma tīros nabaga grašus. Sievieti sauca sinjora Kolombo.