— Sinjora grib lūgt tev pakalpojumu,— sacīja Vito Korleones sieva.— Viņai gadījušās nelāga likstas.
Vito Korleone gaidīja, ka sieviete lūgs naudu, ko viņš labprāt būtu aizdevis. Taču izrādījās, ka atraitnei pieder suns, kuru gauži iemīļojis viņas jaunākais dēls. Namīpašnieks no īrniekiem bija saņēmis sūdzības par to, ka suns naktī rejot, un pavēlējis Kolombo kundzei dzīvnieku aizvākt. Viņa izlikusies tā arī izdarām. Vēlāk namīpašnieks atklājis, ka piekrāpts, un pavēlējis sievietei atstāt viņa dzīvokli. Tad viņa apsolījusi suni patiesi aizvākt un tā arī izdarījusi, bet saimnieks bijis tik sadusmots, ka nav vairs atkāpies no savas prasības. Sinjorai Kolombo jāatstāj dzīvoklis, citādi viņu izlikšot policija. Nabaga puisēns tik ļoti raudājis, kad suni aizdeva prom radiem Longailendā. Un tagad tikpat viņiem jāzaudē dzīvoklis.
— Kādēļ jūs lūdzat palīdzību man?— Vito Korleone laipni jautāja.
Kolombo kundze ar galvas mājienu norādīja uz viņa sievu.— Viņa teica, lai nākot pie jums!
Vito jutās pārsteigts. Sieva nekad nebija izjautājusi viņu par drēbēm, ko viņš izmazgāja tovakar, kad nošāva Fanuči. Nekad viņa nejautāja, kur rodas visa viņu nauda, kamēr Vito nestrādāja. Arī šobrīd viņas seja bija pilnīgi neizteiksmīga.
— Es jums labprāt aizdotu naudu, lai jūs varētu pārcelties citur, vai to jūs gribējāt lūgt?— Vito piedāvāja sinjorai Kolombo.
Sieviete papurināja galvu, un no acīm viņai plūda asaras.
— Šeit ir visi mani draugi, visas meitenes, ar kurām es kopā uzaugu Itālijā. Kā lai es pārceļos uz citu rajonu, pie svešiem? Lūdzu, aprunājieties ar saimnieku, lai viņš ļauj man palikt te.
Vito pamāja ar galvu.— Norunāts. Jums nevajadzēs pārcelties uz citurieni. Rīt no rīta es ar viņu aprunāšos.Sieva veltīja viņam smaidu, kuram Vito neatbildēja, kaut arī jutās apmierināts. Sinjora Kolombo vēl mazliet šaubījās.
Jūs domājat, ka viņš piekritīs, tas mans saimnieks?
Sinjors Roberto?— Vito pārjautāja ar izbrīnu balsī. — Protams, piekritīs! Viņš ir lāga vīrs. Kad es paskaidrošu viņam visus apstākļus, viņš iežēlosies par jums. Tagad par to vairs neraizējieties! Pasaudzējiet veselību—savu bērnu dēļ.
Nama īpašnieks misters Roberto ik dienas ieradās apstaigāt savus piecus īres namus, kuri atradās šajā apkaimē. Šis vīrs bija padrone, cilvēks, kas iztirgoja itāliešu darbaspēku lielajām korporācijām tieši no kuģa. Par iegūto peļņu viņš bija nopircis savus īres namus. Pats būdams izglītots cilvēks no Ziemeļitālijas, viņš juta vienīgi nicinājumu pret visiem šiem atpalikušajiem dienvidniekiem no Sicīlijas un Neapoles, kuri kā siseņu bari pārplūdināja viņa namus, kuri svieda atkritumus no dzīvokļiem gaisa šahtās, kuri ļāva prusakiem un žurkām krimst viņa namu sienas un ne pirksta nepakustināja, lai pasargātu viņa īpašumu. Misters Roberto visumā nebija ļauns cilvēks, viņš bija krietns vīrs un tēvs, taču pastāvīgās rūpes par saviem ieguldījumiem, par ienākošo peļņu, par neizbēgamajiem izdevumiem, kuru liela īpašuma saimniekam nekad netrūkst, bija tā sabeigušas viņa nervus, ka viņš allaž jutās nīgrs un aizkaitināts. Kad viņu uz ielas apturēja Vito Korleone, izteikdams vēlēšanos aprunāties, misters Roberto bija strups un nevaļīgs. Rupji izturēties viņš gan neatļāvās — kaut arī šis jaunais cilvēks izskatījās itin rāms, no šiem dienvidniekiem vienmēr varēja sagaidīt dunci ribās, ja neglaudīsi pa spalvai.
— Sinjor Roberto,— sacīja Vito Korleone,— manas sievas draudzene, nabaga atraitne, kurai nav neviena aizstāvja, man pastāstīja, ka zināma iemesla dēļ viņai jāatstājot dzīvoklis jūsu namā. Šī sieviete ir izmisumā. Viņai nav naudas un nav citu draugu kā vienīgi tie, kuri dzīvo šeit. Es viņai apsolīju aprunāties ar jums. Teicu, ka jūs esat saprātīgs cilvēks un jūsu pavēli izraisījis kāds pārpratums. To dzīvnieku, kura dēļ cēlās visas nepatikšanas, viņa ir aizgādājusi prom, tad kāpēc lai viņa nepaliktu tepat? Es lūdzu jums šo pakalpojumu kā itālietis itālietim.
Sinjors Roberto nopētīja jauno cilvēku, kas stāvēja viņa priekšā. Vidēja auguma vīrietis, spēcīgi veidots, zemniecisks un pēc bandīta neizskatās. Smieklīgi — atļaujas dēvēt sevi par itālieti. Roberto paraustīja plecus.
— Es esmu jau izdevis šo dzīvokli citai ģimenei un par augstāku maksu,— viņš teica.— Nevaru viņu sarūgtināt jūsu draudzenes dēļ.
Vito Korleone saprotoši pamāja ar galvu.— Kāda ir īres maksas starpība?— viņš jautāja.
— Pieci dolāri,— atteica misters Roberto. Viņš meloja. Patumšais četristabu dzīvoklis dzelzceļa tuvumā maksāja divpadsmit dolāru, un vairāk īpašnieks nevarēja dabūt arī no jaunā īrnieka.
Vito Korleone izvilka no kabatas dolāru žūksnīti un paņēma no tā trīs desmitniekus.
Te jums būs starpība par sešiem mēnešiem uz priekšu, — viņš teica.— Sinjorai Kolombo to nevajag sacīt, viņa ir lepna sieviete. Pēc sešiem mēnešiem atkal uzmeklējiet mani. Nu, un, protams, jūs taču atļausiet viņai turēt suni.
Ne prātā nenāk!— atcirta misters Roberto.— Kas tu, pie joda, vispār tads esi, ka gribi mani izrīkot? Pievaldies, ka nedabū pa savu glumo sicīlieša purnu!
Vito Korleone pārsteigts pacēla rokas.
— Es jums lūdzu tikai pakalpojumu, vairāk neko. Nekad jau nevar zināt, kurā brīdī ievajadzēsies palīdzīgu draugu, vai nav tiesa? Lūdzu, ņemiet šo naudu par apliecinājumu manai labajai gribai un izlemiet pats! Es neuzdrīkstētos paģērēt.— Viņš iespieda naudaszīmes misteram Roberto sauja.— Izdariet man šo mazo pakalpojumu: tikai paņemiet naudu un pārdomājiet visu vēlreiz. Rīt no rīta, ja vien gribēsiet, varēsiet naudu man atdot. Ja jūs negribat paturēt šo sievieti savā namā, kā gan es drīkstu iebilst? Māja taču pieder jums! Ja jūs negribat, ka mājā ir suns, es to itin labi varu saprast. Es pats diez kā nemīlu dzīvniekus.— Viņš paplikšķināja misteram Roberto pa plecu.— Izdariet man šo pakalpojumu, labi? Es to neaizmirsīšu. Pajautājiet maniem draugiem šaja apkaimē, viņi jums apliecinās, ka es esmu cilvēks, kurš nepaliek pateicību parādā.
Bet misters Roberto, bez šaubām, jau bija sācis saprast. Tajā vakarā viņš ievāca ziņas par Vito Korleoni. Līdz nākamajam rītam viņš negaidīja. Tajā pašā vakarā viņš pieklauvēja pie Korleones dzīvokļa durvīm, atvainojās par vēlo stundu un pateikdamies pieņēma sinjoras Korleones piedāvāto vīna glāzi. Misters Roberto apgalvoja Vito Korleonem, ka notikušais esot nejēdzīgs pārpratums un sinjora Kolombo, protams, varot palikt savā dzīvoklī un, protams, varot turēt suni. Ko gan šie gnīdas no īrniekiem iedomājas — žēloties par nabaga dzīvnieku, kad paši maksā tik zemu īres naudu? Visbeidzot viņš nometa uz galda no Vito Korleones saņemtos trīsdesmit dolārus un vissirsnīgākajā balsī sacīja:
— Jūsu godprātīgā vēlēšanās palīdzēt nabaga atraitnei mani sakaunināja, un es vēlos parādīt, ka arī man kristīga žēlsirdība nav sveša. Viņa maksās par īri tikpat, cik agrāk.
Katrs teicami izpildīja savu lomu šajā komēdijā. Vito ielēja vīnu, pagādāja galdā kūkas, spieda mistera Roberto roku un cildināja viņa labo sirdi. Misters Roberto nopūtās un atzinās, ka iepazīšanās ar tādu vīru kā Vito Korleone atjaunojusi viņa ticību cilvēkam. Beidzot abi izšķīrās. Misters Roberto, trīcēdams kā galerts pie visām miesām un slavēdams Dievu, ka laimīgi paglābis savu ādu, ielēca tramvajā, aizbrauca līdz savai mājai Bronksā un tūlīt likās gulēt. Veselas trīs dienas viņš nerādījās savu īres namu tuvumā.