Vito Korleone savā apkaimē tagad bija kļuvis par augsti respektējamu personu. Izplatījās valodas, ka viņš esot Sicīlijas mafijas loceklis. Kādu dienu pie Vito ieradās vīrs, kas bija noīrējis dzīvokli kāršu spēlēm, un pats piedāvāja viņam divdesmit dolārus nedēļā — maksu «par draudzību». Vito vajadzēja tikai reizi vai divas nedēļā parādīties spēļu namā, lai spēlētāji saprastu, ka atrodas viņa aizsardzībā.
Drīz viņa palīdzību lūdza arī veikalnieki, kam raizes sagādāja mazgadīgie huligāni. Vito neatteicās un tika pienācīgi atalgots. Drīz vien viņa ienākumi sasniedza simt dolārus nedēļā, un tajā laikā un vietā tas nozīmēja milzu summu. Tā kā Klemenca un Tesio bija viņa draugi un sabiedrotie, daļa naudas pienācās katram no viņiem, un Vito deva to pats, negaidīdams mājienu. Visbeidzot viņš nolēma uzsākt olīveļļas importa biznesu kopā ar savu bērnības draugu Dženko Abandando. Dženko varēs rfemt savā pārziņā biznesa praktisko pusi — eļļas ievešanu no Itālijas, tās iepirkšanu par atbilstošām cenām, uzglabāšanu sava tēva noliktavā. Šādos darījumos Dženko netrūka pieredzes. Klemenca un Tesio nodarbosies ar eļļas iztirgošanu. Viņi apstaigās visus itāliešu pārtikas veikalus Manhetenā, tad Bruklinā un vēlāk Bronksā un pierunās to īpašniekus iepirkt Genco Pura olīveļļu. (Sev raksturīgajā kautrībā Vito Korleone atteicās nosaukt preci pats savā vārdā.) Pats Vito, bez šaubām, būs firmas galva, jo viņš nodrošinās lielāko tiesu . kapitāla. Viņš arī palīdzēs nokārtot atsevišķas nesaskaņas, kad veikalu īpašnieki nepadosies Klemencas un Tesio pārliecinošajām runām. Tādās reizēs Vito Korleone laidīs darbā savas apbrīnojamās pārliecināšanas spējas.Vairākus nākamos gadus Vito Korleone dzīvoja šādu viņa vēlmēm pilnīgi atbilstošu necila biznesmeņa dzīvi un visas pūles veltīja savas komerciālās firmas izvēršanai par varenu, augošu uzņēmumu. Viņš bija uzticams vīrs un tēvs, taču tik aizņemts darbā, ka ģimenei varēja veltīt pavisam maz laika. Tā kā Genco Pura kļuva par iecienītāko itāliešu importa eļļu Amerikā, Vito Korleones organizācija vērtās plašumā. Kā ikkurš labs tirgonis viņš apķēra, ka ir izdevīgi pārdot preci par zemāku maksu, nekā pārdod sāncenši, sašaurināt tiem noieta tirgu, pierunājot veikalniekus samazināt viņu piegādāto preču krājumus. Kā ikkurš labs tirgonis viņš tiecās veidot monopolu, piespiezdams sāncenšus pamest cīņas lauku vai arī saplūst ar viņa paša sabiedrību. Bet, tā kā Vito bija uzsācis biznesu no ekonomiski samērā nevarīgas pozīcijas, tā kā viņš neticēja reklāmai un paļāvās vienīgi uz dzīvo vārdu un tā kā, atklāti runājot, viņa olīveļļa nebūt nebija labāka par sāncenšu preci, viņš nevarēja laist darbā likumīgo biznesmeņu ierastos paņēmienus. Vito vajadzēja paļauties uz paša personības spēku un uz savu «respektējamas personas» reputāciju.
Vēl būdams gluži jauns, Vito Korleone kļuva pazīstams kā «saprāta cilvēks». Viņš nekad nedraudēja. Viņš allaž operēja ar loģiku, kam grūti bija pretoties. Viņš vienmēr gādāja, lai otrs gūtu savu peļņas tiesu. Neviens nepalika zaudētājs. Vito, protams, panāca to ar neizmeklētiem līdzekļiem. Kā daudzi spējīgi biznesmeņi viņš ātri saprata, ka brīvā konkurence ir izšķērdēšanās, turpretī monopols — ienesīgs darbošanās veids. Un tā viņš gluži vienkārši sprauda sev mērķi izveidot šādu ienesīgu monopolu. Bruklinā bija daži eļļas lieltirgotāji, nevaldāmas un stūrgalvīgas dabas vīri, kas nepakļāvās prāta spriedumiem un atteicās saprast un pieņemt Vito Korleones viedokli pat pēc tam, kad viņš tiem sīki un pacietīgi bija visu izskaidrojis. Te Vito Korleone tikai bezpalīdzīgi noplātīja rokas un uzdeva Tesio doties uz Bruklinu, savākt spēkus un problēmu nokārtot. Noliktavas nodega, veselas autokravas zaļganīgas olīveļļas aizplūda pa bruģētajām ielām. Viens no cietušajiem, kāds neapdomīgs, vīzdegunīgs milānietis, kurš ticēja policijai tikpat svēti kā kristīgais savam Pestītājam, griezās pie varas orgāniem, apsūdzēdams savus tautiešus itāl iesus un tādējādi lauzdams desmit gadu simteņus seno omerfas — klusēšanas — likumu. Taču, pirms vēl notikušo paspēja izskatīt sīkāk, tirgotājs pazuda bez vēsts, atstādams vienu savu uzticamo sievu un trīs bērnus, kuri, paldies Dievam, bija jau pieauguši un prata pārņemt tēva biznesu, kā arī vienoties ar Genco Pura olīveļļas sabiedrību.Taču lieli vīri tādi nepiedzimst, par tādiem viņi izaug, un tā notika arī ar Vito Korleoni. Kad pieņēma prohibīcijas likumu un aizliedza tirgoties ar alkoholiskiem dzērieniem, Vito Korleone spēra pēdējo — izšķirošo soli un no gluži ikdienišķa, samērā bezjūtīga biznesmeņa kļuva par lielo Donu kriminālistu pasaulē. Tas nenotika vienā dienā, tas nenotika viena gadā, bet, kad beidzās prohibīcijas periods un sākās Lielās depresijas posms, Vito Korleone bija kļuvis Krusttēvs, Dons, Dons Korleone.
Sākums tam bija visai nenozīmīgs. Ap to laiku Genco Pura olīveļļas sabiedrībai piederēja sešas kravas mašīnas. Ar Klemencas starpniecību pie Vito Korleones griezās grupa itāliešu kontrabandistu, kuri slepeni ieveda viskiju un citus alkoholiskos dzērienus no Kanādas. Viņiem vajadzēja mašīnas un šoferus, kas būtu uzticami, diskrēti, turklāt izdarīgi un spēcīgi. Kontrabandisti piedāvāja Vito Korleonem maksu par mašīnām un vīriem. Tā bija tik augsta, ka Vito Korleone krasi sašaurināja savu eļļas biznesu, lai mašīnas nodotu gandrīz vienīgi kontrabandistu rīcībā. To viņš darīja par spīti tam, ka šie kungi vienlaikus ar piedāvājumu bija izteikuši laipniem vārdiem maskētus draudus. Vito Korleone jau tolaik bija pietiekami nobriedis un saprātīgs, lai draudus neuztvertu kā apvainojumu vai arī saniknotos un to dēļ atraidītu ienesīgu priekšlikumu. Viņš sevī apsvēra šo draudu nozīmīgumu, secināja, ka tiem trūkst pārliecinoša pamata, un jaunie partneri viņa acīs zaudēja krietnu daļu vērtības, jo bija izrādījušies tik nesaprātīgi, ka lietoja draudus tur, kur tie nepavisam nebija vajadzīgi. Šāda atziņa savā reizē varēja lieti noderēt.Un atkal viņa ienākumi pieauga. Bet, kas bija vēl svarīgāk, Vito uzkrāja zināšanas, pieredzi un nodibināja sakarus. Turklāt viņš, gluži kā baņķieris vērtspapīrus, krāja savā kontā labus darbus un pakalpojumus. Un turpmākie gadi pierādīja, ka Vito Korleone ir ne vien spējīgs vīrs, bet savā ziņā pat ģēnijs.
Viņš uzņēmās aizbildniecību pār itāliešu ģimenēm, kas savos dzīvokļos iekārtoja slepenas dzertuves, pārdodot strādniekiem vienpatņiem viskiju par piecpadsmit centiem glāzē. Kad iesvētīja misis Kolombo jaunāko dēlu, viņš kļuva jaunekļa krusttēvs un uzdāvināja viņam divdesmit dolāru zelta monētu. Tā kā agri vai vēlu viņa kravas mašīnām bija jāsaduras ar policiju, Dženko Abandando nolīga teicamu advokātu, kuram bija daudz savu cilvēku policijas nodaļā un tiesnešu aprindās. Vajadzēja izveidot apmaksas sistēmu, un drīz vien Korleones organizācijas rīcībā bija pagarš saraksts, kurā ietilpa darbinieki ar noteiktu mēnešalgu. Kad advokāts mēģināja šo sarakstu ierobežot, raizēdamies par lielajiem izdevumiem, Vito Korleone nebija ar mieru.— Nē, nē,— viņš teica.— Rakstiet tur visus, pat tad, ja viņi acumirklī mums nevar palīdzēt. Es ticu draudzībai un gribu vispirms apliecināt pats savu draudzību.