Gadiem ritot, Korleones impērija kļuva plašāka, palielinājās viņa kravas mašīnu skaits, garāks kļuva algu saraksts. Pieauga arī to cilvēku skaits, kuri bija tieši pakļauti Tesio un Klemencam. Arvien grūtāk kļuva noturēt visu grožos. Tad Vito Korleone beidzot izveidoja organizētu sistēmu. Viņš piešķīra Klemencam un Tesio titulu caporegime, kas nozīmēja kapteiņi, un vīriem, kas strādāja viņu pakļautībā,— ierindnieka pakāpi. Dženko Abandando viņš iecēla par savu padomnieku jeb consigliori. Starp sevi un jebkuru operāciju Vito izveidoja izolējošus starpslāņus. Jebkuru rīkojumu viņš izteica tikai Dženko vai vienam no caporegimes. Ļoti reti gadījās, ka tādā brīdī klāt būtu vēl kāds liecinieks. Tad viņš nodalīja atsevišķi Tesio grupu un uzdeva tai rūpēties par Bruklinas rajonu. Turklāt viņš nošķīra Tesio no Klemencas un turpmāko gadu gaitā skaidri lika viņiem saprast, ka nevēlas, lai abi saietos un pat sabiedrībā rādītos kopā, izņemot vienīgi tādus gadījumus, kad tas pilnīgi nepieciešams. To Vito paskaidroja Tesio, kurš izcēlās ar asāku prātu un tūlīt uztvēra viņa domu gaitu, kaut gan Vito pamatoja šo prasību ar nepieciešamību nodrošināties likuma priekšā. Tesio saprata, ka Vito negrib, lai abi caporegimes gūtu izdevību slepus sadarboties pret viņu, un tiklab viņš saprata arī to, ka šo rīcību diktē nevis ļaunas aizdomas, bet itin parasta taktiska piesardzība. Kā kompensāciju Vito piešķīra Tesio pilnīgu rīcības brīvību Bruklinā, kamēr Klemencas pārvaldīto Bronksu cieši paturēja acīs. Klemenca bija drošāks, pārgalvīgāks un nežēlīgāks, par spīti savai ārējai omulībai, un viņu vajadzēja stingrāk iegrožot.
Lielās depresijas periods nostiprināja Vito Korleones varu. Tieši šajā laikā viņš kļuva par Donu Korleoni. Visās pilsētas malās godīgi ļaudis velti meklēja godīgu darbu. Lepni vīri pazemojās un pazemoja savas ģimenes, pieņemdami valdības piešķirto žēlastības maizi no uzpūtīgu ierēdņu rokām. Bet Dona Korleones vīri gāja pa ielām paceltām galvām, un viņu kabatās skanēja sudrabs un čaukstēja dolārzīmes. Viņus nemocīja bailes zaudēt darbu. Un pat Dons Korleone, šis kautrīgākais no kautrīgajiem, nespēja atvairīt lepnuma izjūtu. Viņš prata rūpēties par savu pasauli, par saviem cilvēkiem. Viņš nepievīla tos, kuri strādāja viņa labā sviedriem vaigā un, kalpodami viņam, lika uz spēles savu dzīvi un brīvību. Un, kad negadījuma dēļ arestēja un notiesāja ar cietumu kādu no viņa ļaudīm, šī nelaimīgā cilvēka ģimene saņēma pabalstu; turklāt ne jau niecīgu, ne jau nožēlojamus ubaga grašus, bet tādu pašu summu, kādu apgādnieks pelnīja, būdams brīvībā.Protams, tā nebija tikai tīra, kristīga žēlsirdība. Arī Dona Korleones labākie draugi viņu vis nesauktu par eņģeli zemes virsū. Šajā augstsirdībā nenoliedzami slēpās zināmas savtīgas intereses. Cietumā nokļuvušais arvien zināja, ka viņam tikai jātur mēle aiz zobiem un viņa sieva un bērni būs nodrošināti ar visu nepieciešamo. Viņš zināja — ja pratīs klusēt, viņu godam sagaidīs iznākam no cietuma. Mājās uz kopīgu vakaru būs sapulcējušies visi draugi un radi, lai nosvinētu viņa atgriešanos brīvībā, galdā būs izmeklēti ēdieni, pašdarīti ravioli, vīns, kūkas un citi labumi. Un uz brīdi pie viņa iegriezīsies arī consigliori Dženko Abandando vai varbūt pats Dons, lai apliecinātu cieņu uzticamajam draugam, iedzertu glāzi vīna uz viņa veselību un pasniegtu krietnu naudas velti, lai cietušais nedēļu vai divas varētu baudīt brīvību kopā ar ģimeni, pirms atkal atgriezīsies ikdienas darbā. Šādi izpaudās Dona Korleones neizmērojamās spējas iejusties un saprast.
Ap šo laiku Dons Korleone sāka apjaust, ka viņš savu pasauli vada daudz prasmīgāk, nekā viņa ienaidnieki vada lielo pasauli, kas pastāvīgi aizšķērsoja viņam ceļu. Un šo apziņu pastāvīgi stiprināja apkaimes trūcīgie cilvēki, kas allaž griezās pie viņa pēc palīdzības. Vienam vajadzēja sagādāt pabalstu, citam sameklēt dēlam darbu vai izpestīt viņu no cietuma, vēl citam aizdot nelielu naudas summu, kura šobrīd ļoti vajadzīga, vai izšķirt strīdu ar namīpašnieku, kas pretēji saprāta spriedumam pieprasīja īres maksu no bezdarbniekiem.
Dons Korleone palīdzēja viņiem visiem. Un ne tikai palīdzēja vien — viņš turklāt prata to izdarīt ar tādu labvēlību un uzmundrinošiem vārdiem, ka labdarības pazemojums saņēmējam gāja secen. Tāpēc gluži dabiski, ka tad, kad šie itālieši bija neziņā, par ko balsot un kādus pārstāvjus izvirzīt valsts likumdošanas iestādēm, pilsētu pārvaldēm vai Kongresam, viņi, gluži dabiski, griezās pēc padoma pie sava drauga Dona Korleones, pie sava Krusttēva. Tādējādi viņš ieguva politisku varu, un viņu uzklausīja dažādo partiju līderi. Šo varu Dons Korleone nostiprināja ar tālredzīga valstsvīra prasmi — viņš palīdzēja iegūt koledžas izglītību talantīgiem jaunekļiem no trūcīgām itāliešu ģimenēm; šie jaunekļi vēlāk kļuva advokāti, apgabalu prokuroru palīgi un pat tiesneši. Dons izplānoja savas impērijas nākotni ar īstu valsts vadītāja asredzību un vērienu.Prohibīcijas likuma atcelšana deva šai impērijai jūtamu triecienu, taču arī šoreiz Dons bija paspējis nodrošināties. 1933. gadā viņš aizsūtīja savus pārstāvjus pie cilvēka, kurš kontrolēja visas Manhetenas azartspēles, kauliņu spēles dokos, augļošanu, kas ar tām saderējās tikpat cieši kā beisbols ar karstām desiņām, hipodroma un sporta spēļu derības, nelegālos azartspēļu namus, kuros spēlēja pokeru, un Hārlemas skaitļu loteriju tīklu. Šo vīru sauca Salvatore Marandzāno, un viņš bija plaši pazīstams un atzīts pezzonovante, viens no «lielkalibra vīriem» jeb viens no Ņujorkas melnās pasaules lielajiem barvežiem. Korleones sūtņi piedāvāja Marandzāno sadarbību uz vienlīdzīgiem pamatiem, kas būtu izdevīga abām pusēm. Vito Korleone ar savu organizāciju, ar savu ietekmi policijas aprindās un saviem politiskajiem sakariem varētu nodrošināt Marandzāno operācijām drošu vairogu un paplašināt viņa varu līdz Bruklinai un Bronksai. Taču Marandzāno bija īsredzīgs cilvēks un nicinoši noraidīja Korleones piedāvājumu. Marandzāno bija draugos ar lielo Alu Kaponi, viņam bija pašam sava organizācija, savi cilvēki un turklāt vēl pamatīgs ieroču arsenāls. Viņš ciest nevarēja šo jauno iznireli, kura reputācija drīzāk atbilda parlamenta loceklim, nevis īstam mafioso. Marandzāno noraidījums izraisīja lielo 1933. gada karu, kas radikāli mainīja visu Ņujorkas melnās pasaules uzbūvi.
No pirmā skatiena šī cīņa varēja likties pārāk nevienlīdzīga. Salvatores Marandzāno rīcībā bija varena organizācija ar spēcīgiem ietekmēšanas līdzekļiem. Viņš bija draugos ar Kaponi Čikāgā un vienmēr varēja griezties pie viņa pēc palīdzības. Turklāt viņš uzturēja labas attiecības ar Tatalju Ģimeni, kas pārzināja prostitūciju pilsētā, kā arī kontrolēja tolaik vēl ļoti niecīgo narkotiku ieplūdi. Marandzāno bija arī politiski sakari ar ietekmīgiem biznesmeņiem, kas izmantoja viņa muskuļoto darbaspēku, lai iebiedētu ebreju apvienības audumu tirdzniecības centrā un itāliešu anarhistu sindikātus celtniecības biznesā.
Visam tam pretī Dons Korleone varēja vērst vienīgi divas nelielas, bet teicami organizētas sistēmas, ko pārvaldīja Klemenca un Tesio. Viņa ietekme policijā un politiskie sakari neatsvēra to atbalstu, ko Marandzāno varēja gaidīt no saviem biznesa dižvīriem. Taču viņam ļoti palīdzēja tas apstāklis, ka ienaidnieks gaužām vāji pārzināja viņa organizāciju. Melnā pasaule nenojauta Korleones armijas patieso spēku un pat maldīgi ticēja, ka Tesio atzarojums Bruklinā ir gluži patstāvīgs.Un tomēr, par spīti visam, šī cīņa bija nevienlīdzīga — līdz tam brīdim, kad Vito Korleone izlīdzināja pārsvaru ar vienu meistarīgu cirtienu.