Marandzāno sazinājās ar Kaponi un vienojās, ka tas nosūtīs uz Ņujorku divus savus spēcīgākos gangsterus, lai tie novāktu šo iznireli. Korleones Ģimenei Čikāgā bija draugi un savs izlūku tīkls, kas viņiem paziņoja, ka abi gangsteri ieradīsies ar vilcienu. Vito Korleone uzdeva Lūkam Brāzi parūpēties par viņiem, turklāt ar tādiem norādījumiem, kas deva pilnu vaļu šī dīvainā vīra vismežonīgākajiem instinktiem.
Brāzi kopā ar četriem palīgiem sagaidīja Čikāgas gangsterus dzelzceļa stacijā. Viens no Brāzi vīriem šim nolūkam pagādāja taksometru, kuru pats vadīja, un stacijas nesējs, iedams pa priekšu ar ceļasomām, aizveda Kapones vīrus tieši uz šo taksometru. Kad viņi bija iekāpuši, mašīnā tūlīt iesēdās Brāzi ar vēl vienu palīgu, turēdami pistoles šaušanas gatavībā, un piespieda abus čikāgiešus nogulties uz grīdas. Taksometrs aizbrauca uz kādu noliktavas ēku doku tuvumā, ko Brāzi bija sagatavojis svešinieku uzņemšanai.
Abiem Kapones vīriem sasēja rokas un kājas un mutēs iebāza mazgājamos vīkšķus, lai apslāpētu kliedzienus. Tad Brāzi paņēma pie sienas atslieto cirvi un sāka apstrādāt vienu no Kapones vīriem. Viņš nocirta tam pēdas, tad kājas līdz ceļgaliem, tad augšstilbus pie paša rumpja. Brāzi bija izcili spēcīgs vīrs, tomēr šim darbam vajadzēja daudz atvēzienu. Līdz tam laikam upuris jau bija izlaidis garu un noliktavas grīda kļuvusi slidena no viņa atskaldītajiem miesas lēveriem un plūstošajām asinīm. Kad Brāzi pievērsās otram upurim, viņš redzēja, ka nav vairs vajadzības pūlēties. Otrs Kapones gangsteris paniskās bailēs bija gluži neticamā kārtā norijis mutē iebāzto vīkšķi un nosmacis. Kad policija izdarīja līķa sekciju, lai konstatētu nāves cēloni, mazgājamo vīkšķi atrada mirušā kuņģī.
Dažas dienas vēlāk Kapones Čikāgā saņēma vēsti no Vito Korleones. Tā skanēja šādi: «Tagad jūs zināt, kā es izrēķinos ar ienaidniekiem. Kāpēc neapolietis iejaucas strīdā starp diviem sicīliešiem? Ja gribat uzskatīt mani par draugu, palieku jums parādā pakalpojumu, ko izdevīgā reizē atlīdzināšu. Tādam cilvēkam kā jums jāsaprot, ka daudzkārt gudrāk ir iegūt draugu, kas neprasa palīdzību, bet pats tiek galā ar savām likstām un vēl ir gatavs kādā nebaltā dienā doties jums palīgā. Ja manu draudzību negribat, nav vajadzīgs. Tikai tad man jūs jābrīdina, ka šajā pilsētā ir mitrs klimats; neapoliešiem tas nav veselīgs, un es jums iesaku te nerādīties.»Vēstules augstprātīgais tonis bija tīši gribēts. Dons zemu vērtēja Kapones un uzskatīja viņus par primitīviem, aprobežotiem rīkļurāvējiem. Korleones izlūkdienests ziņoja, ka pats Kapone zaudējis jebkādu politisko ietekmi savas atklātās uzpūtības dēļ un arī tāpēc, ka pārāk mīl dižoties ar kriminālā ceļā gūto bagātību. Dons zināja vēl vairāk — viņš bija pārliecināts, ka bez politiskas ietekmes, bez maskēšanās sabiedrības acīs Kapones pasaule, tāpat kā citas tai līdzīgas, ir viegli iznīcināma. Viņš zināja, ka šī impērija tuvojas norietam. Viņš zināja vēl ko: lai cik biedējoša un visaptveroša būtu Kapones ietekme Čikāgā, ārpus šīs pilsētas robežām tā nesniedzās.
Taktika izrādījās sekmīga, turklāt ne tik daudz mežonīgās izrēķināšanās dēļ, cik Dona satriecoši ātrās, zibenīgās reakcijas dēļ. Ja jau viņam ir tik labs izlūkdienests, tad jebkāda turpmāka rīcība ir bīstama. Daudz labāk un gudrāk ir pieņemt draudzības piedāvājumu līdz ar mājienu un parāda nomaksu nākotnē. Kapones nosūtīja Korleonem ziņu, ka vairs neiejaukšoties.
Tagad spēki bija līdzīgi. Turklāt Vito Korleone, pazemodams Kapones, ieguva milzu respektu visā Savienoto Valstu melnajā pasaulē. Sešus mēnešus viņš deva Marandzāno cirtienu pēc cirtiena. Viņš uzbruka šī vīra kontrolētajiem spēļu centriem, atklāja pretinieka varenāko azartspēļu kasi Hārlemā un atņēma tai visu dienas ienākumu ne vien naudas, bet arī likmju izteiksmē. Viņš meta izaicinājumu ienaidniekam visās frontēs. Pat audumu tirdzniecības centros viņš sūtīja Klemencu ar saviem vīriem cīnīties arodbiedrību pusē pret Marandzāno uzsūtītajiem terorizētajiem un apģērbu firmu īpašniekiem. Un visās frontēs viņa saprāta un organizācijas pārākums guva uzvaras. Palīdzēja arī Klemencas bezbēdīgā mežonība, ko Korleone izmantoja. Tad Dons Korleone ļoti apdomīgi mobilizēja līdz šim rezervē turēto Tesio armijas daļu, kurai vajadzēja tikt galā ar pašu Marandzāno.
Marandzāno tobrīd jau bija uzdevis saviem sūtņiem līgt mieru. Vito Korleone atteicās tikties ar viņiem un allaž atlika sarunas tāda vai citāda iegansta dēļ. Marandzāno kareivji cits aiz cita pameta savu vadoni, nevēlēdamies mirt sakāvei lemtas lietas labā. Bukmeikeri un augļotāji maksāja nodevas par aizsardzību Korleones organizācijai. Karš tikpat kā bija galā.Un tad beidzot 1933. gada nogalē Tesio izlauzās cauri paša Marandzāno aizsardzības joslai. Marandzāno padotie dedzīgi vēlējās slēgt vienošanos un bija ar mieru upurēt šefu. Viņi tam paziņoja, ka vienā no Bruklinas restorāniem sarīkota tikšanās ar Korleoni, un paši devās Marandzāno līdzi par miesassargiem. Viņi pameta bosu sēžam pie galdiņa un drūmi košļājam maizes kumosu un paši steigšus izmetās no restorāna, līdzko durvīs parādījās Tesio ar četriem saviem vīriem. Nāves sprieduma izpilde bija aša un nekļūdīga. Marandzāno nokrita, ložu nopļauts, līdz galam nesakošļājis iesākto maizes kumosu. Karš bija beidzies.Marandzāno impērija kļuva par daļu no Korleones impērijas. Dons Korleone izveidoja nodevu sistēmu, kas ļāva visiem padotajiem palikt savās agrākajās vietās. Piedevām viņš vēl ieguva atbalsta punktu audumu tirdzniecības centra arodbiedrībās, kas turpmākajos gados kļuva sevišķi nozīmīgs. Un tagad, veiksmīgi nokārtojis savas biznesa problēmas, Dons sastapās ar grūtībām paša mājās.
Santīno Korleone jeb Sanijs tagad bija sešpadsmit gadus vecs puisis, pārsteidzoši izstiepies garumā — viņa augums sasniedza sešas pēdas —, platiem pleciem un smagnējiem vaibstiem jutekliskajā sejā, kura tomēr nepavisam nebija sievišķīga. Taču pretstatā rāmajam zēnam Fredo un, protams, arī Maiklam, kurš vēl bija maziņš, Santīno allaž iekūlās nepatikšanās. Mūždien viņš kāvās, slikti mācījās skolā. Visbeidzot kādu vakaru pie Dona Korleones ieradās Klemenca, kas bija zēna krusttēvs un uzskatīja par pienākumu runāt ar tēvu. Viņš paziņoja, ka Santīno piedalījies bruņotā laupīšanā, gauži muļķīgā izrīcībā, kam varēja būt ļoti bēdīgas sekas. Pēc visa spriežot, Sanijs bija barvedis un pārējie divi zēni — līdzdalībnieki.
Šī bija viena no ļoti retajām reizēm, kad Vito Korleone zaudēja savaldīšanos. Jau trīs gadus viņa ģimenē dzīvoja Toms Heigens, un Vito noprasīja Klemencam, vai notikumā iepīts arī šis bārenis. Klemenca papurināja galvu. Dons Korleone aizsūtīja mašīnu pēc Santīno un lika atvest dēlu uz viņa kantori Genco Pura olīveļļas sabiedrības telpās.
Un te Dons pirmo reizi mūžā cieta sakāvi.
Palicis divatā ar dēlu, viņš ļāva dusmām pilnu vaļu, lādēdams neveikli sakumpušo Saniju sicīliešu dialektā, kas labāk par jebkuru citu valodu noderēja niknuma izgāšanai. Beidzis savu dusmu izvirdumu, viņš uzkliedza dēlam:
— Kas tev deva tiesības tā rīkoties? Kas tevi dzina uz kaut ko tādu?
Sanijs stāvēja iepretī nikns, sevī ierāvies un neko neatbildēja.
— Uz kaut ko tik muļķīgu!—turpināja Dons.— Ko jūs nopelnījāt par tā vakara darbu? Katrs pa piecdesmit dolāriem? Varbūt divdesmit? Riskējāt ar dzīvību divdesmit dolāru dēļ, vai tā gan?
It kā nebūtu dzirdējis tēva pēdējos vārdus, Sanijs izaicinoši teica:
— Es redzēju, kā tu nošāvi Fanuči.
A-ā!—izdvesa Dons un atslīga dziļāk sēdeklī. Viņš gaidīja turpmāko.