Kad Fanuči aizgāja no mūsu mājas, mamma teica, ka es varot iet augšā,— sacīja Sanijs.— Es redzēju, ka tu kāp uz jumta, un gāju tev pakaļ. Redzēju visu, ko tu darīji. Stāvēju turpat augšā un noskatījos, kā tu aizsviedi kabatas portfeli un pistoli.
Dons nopūtās.
— Nu labi, tad man nav ko mācīt tevi, kā jāuzvedas. Bet vai skolu tu negribi pabeigt, vai negribi kļūt par advokātu? Advokāts ar portfeli var izvilkt no otra vairāk naudas nekā tūkstoš vīru ar maskām un pistolēm.
Sanijs viltīgi pasmīnēja un atteica:— Es gribu piedalīties Ģimenes biznesā.— Redzēdams, ka Dona seja paliek bezkaislīga un šī asprātība viņu neuzjautrina, puisis steigšus piebilda:— Es varu iemācīties tirgot olīveļļu.
Dons vēl aizvien klusēja. Beidzot viņš paraustīja plecus.
— Katram cilvēkam ir tikai viens liktenis,— viņš noteica. Viņš nepiebilda, ka dēla liktenis izšķīrās brīdī, kad zēns kļuva par liecinieku Fanuči noslepkavošanai. Dons tikai aizgriezās un klusi pasacīja:—Atnāc rīt deviņos uz šejieni. Dženko tev parādīs, kas darāms.
Bet Dženko Abandando ar savu aso, vērīgo prātu, kāds nepieciešams consigliori, saprata Dona patieso vēlēšanos un uzticēja Sanijam galvenokārt tēva miesassarga pienākumus, kurus veicot puisis varēja apgūt un izzināt dziļāk slēptās gudrības, kas Donam ļāva būt Donam. Turklāt šī sadarbība atraisīja paša Dona zinātniskās tieksmes, un viņš vecākajam dēlam bieži lasīja lekcijas par to, kā gūt panākumus.
Piedevām savai bieži atkārtotajai frāzei, ka cilvēkam ir tikai viens liktenis, Dons bieži atgādināja Sanijam, cik nevēlamas ir viņa nevaldāmā niknuma lēkmes. Dons uzskatīja, ka draudi ir pati muļķīgākā izpausme, ka bezapdomu niknuma izlādēšana ir visbīstamākā savu iegribu apmierināšana. Neviens nekad nebija dzirdējis Donu izsakām kailus draudus, neviens nebija redzējis viņu zaudējam savaldīšanos. Tas likās pilnīgi neiespējami. Un šo gudrību Dons centās iepotēt Sanijam. Viņš uzsvēra, ka dzīvē nav lielākas priekšrocības par to, ja ienaidnieks pārvērtē tavus trūkumus,— vienīgi varbūt tas, ja draugs par zemu novērtē tavas labās īpašības.
Caporegime Klemenca ņēma Saniju savā ziņā un iemācīja viņam šaut un rīkoties ar metāla žņaudzamo riņķi. Sanijam nepatika itāliešu virves paņēmieni — tiem viņš bija par amerikānisku. Viņš deva priekšroku vienkāršai, tiešai, bezpersoniskai anglosakšu pistolei, un tas sarūgtināja Klemencu. Taču Sanijs kļuva par pastāvīgu un vēlamu tēva pavadoni — vadīja viņa mašīnu, palīdzēja veikt sīkākus uzdevumus. Nākamo divu gadu laikā viņš šķita tāds pats kā jebkurš puisis, kas grasās pārņemt tēva biznesu,— bez īpaša ķēriena, bez īpašas degsmes, apmierināts ar iespēju dabūt darbu, kas nelauž kaulus.
Tikmēr viņa bērnības draugs un pa pusei adoptētais brālis Toms Heigens jau mācījās koledžā. Fredo joprojām bija vidusskolnieks, jaunākais brālis Maikls gāja klasiskajā ģimnāzijā, un mazā māšele Konija bija kļuvusi četrus gadus veca. Ģimene nu jau labu laiku bija pārcēlusies uz daudzstāvu namu Bronksā. Dons Korleone dzīrās pirkt māju Longailendā, taču gribēja saskaņot to ar saviem pārējiem plāniem.
Vito Korleone bija vīrs ar asu skatienu. Visās lielajās Amerikas pilsētās nemitīgi plosījās melnās pasaules savstarpējās cīņas. Cits aiz cita uzliesmoja iekšēji kari, godkārīgi dauzoņas pūlējās izplēst sev kādu impērijas daļiņu; Korleonem līdzīgi vīri centās nosargāt savas robežas un īpašumus. Dons Korleone redzēja, ka avīzes un valdības iestādes izmanto šos nemierus, lai panāktu arvien stingrāku likumu pieņemšanu un lietotu nesaudzīgākas policijas metodes. Viņš paredzēja, ka sabiedrības sašutums var pat novest līdz demokrātisku norišu iznīdēšanai, kas būtu liktenīgi viņam un viņa ļaudīm. Dona Korleones impērija iekšēji bija droša un stabila. Viņš nolēma panākt mieru starp visām karojošām nometnēm Ņujorkā un pēc tam visā valstī.
Par šīs misijas bīstamības pakāpi Dons Korleone neloloja nekādas ilūzijas. Pirmā gada laikā viņš tikās ar dažādu Ņujorkas grupējumu vadoņiem, cenzdamies radīt drošu pamatu iecerētajiem pārkārtojumiem. Viņš izjautāja partnerus, piedāvāja katram savas ietekmes sfēras, ko pārvaldītu savstarpēji neatkarīgu pārstāvju apvienota padome. Taču grupējumu bija pārāk daudz un pārāk daudz arī specifisku interešu, kas neizbēgami sadūrās. Vienošanās šķita neiespējama. Un Dons Korleone, tāpat kā daudzi ievērojami valdnieki un likumdevēji Vēsturē, nosprieda, ka miers un kārtība nav iespējami, iekams valdošo valstu skaits nebūs samazināts līdz pieņemamam daudzumam.
Ņujorkā valdīja piecas vai sešas spēcīgas Ģimenes, kuras likvidēt nebūtu iespējams. Taču pārējām —«Melnās Rokas» teroristiem, neatkarīgajiem kreditoriem, kas plēsa neticamus procentus, varenajiem bukmeikeriem, kas darbojās bez pienācīgas, tas ir, apmaksātas aizsardzības no varas iestāžu puses,— vajadzēja pazust. Un viņš vērsās pret visiem šiem ļaudīm ar rīcību, kas būtībā izvērtās par koloniālu karu, un mobilizēja pret tiem visus Korleones organizācijas spēkus.
Stāvokļa noregulēšana Ņujorkā ilga trīs gadus un atnesa dažu negaidītu ieguvumu. Sākumā izredzes izskatījās diezgan bēdīgas. Kāda satracināta īru laupītāju banda, ko Dons bija nolēmis iznīcināšanai, gandrīz vai izcīnīja uzvaru ar īstu Smaragda salas dēlu pārgalvību. Veiksmīgas apstākļu sagadīšanās dēļ un ar gluži pašnāvniecisku drosmi viens no īru gangsteriem izlauzās cauri Dona aizsarg ķēdei un iešāva lodi viņam taisni krūtīs. Uzbrucējs pats tūdaļ krita, ložu caururbts, bet pietiekams ļaunums jau bija nodarīts.Tomēr šis gadījums deva iespēju Santīno Korleonem parādīt savas spējas. Kamēr tēvs bija uz gultas, Sanijs pārņēma vienu no pulkiem, radīdams savu regime un pats kļūdams par caporegime, un kā jauns, vēl nepazīstams Napoleons parādīja spožu talantu pilsētas karadarbībā. Turklāt viņš parādīja arī nepielūdzamu nežēlību; tā bija vienīgā karavadonim nepieciešamā īpašība, kuras trūka Donam Korleonem.
No 1935. līdz 1937. gadam Sanijs Korleone kļuva pazīstams kā pats viltīgākais un nepielūdzamākais iznīcinātājs, kādu melnā pasaule jebkad pazinusi. Taču panisku šausmu iedvešanā pat viņu pārtrumpoja cits cilvēks — baisais Luka Brāzi.
Tas bija Brāzi, kurš metās vajāt pārējos īru gangsterus un viens pats tos visus iznīcināja. Kad viena no sešām spēcīgajām Ģimenēm mēģināja iejaukties un aizstāvēt neatkarīgos darboņus, tas bija Brāzi, kurš viens pats novāca šīs Ģimenes galvu par brīdinājumu visiem pārējiem. Neilgi pēc tam Dons piecēlās no slimības gultas un noslēdza mieru ar cietušo Ģimeni.
1937. gadā pilsētā atkal valdīja miers un kārtība, ja neņem vērā sīkākus incidentus, nelielas nesaprašanās, kam palaikam, protams, gadījās arī liktenīgas sekas.
Tāpat kā seno pilsētu valdnieki vienmēr modri vēroja ap saviem vaļņiem klīstošos barbaru pūļus, Dons Korleone modri sekoja notikumiem ārpus savas pasaules sienām. Viņš ievēroja Hitlera parādīšanos pasaules arēnā, Spānijas krišanu, Vācijas spiedienu uz Lielbritāniju Minhenē. Tikpat skaidri kā vienmēr viņš redzēja neizbēgamo pasaules karu un saprata, kas līdz ar to gaidāms. Viņa paša pasaule būs tikpat neievainojama kā vienmēr. Vēl vairāk — ar modrību un tālredzību kara laikā var iegūt veselu bagātību. Bet, lai tā notiktu, viņa valstībā jāvalda mieram, kamēr ārpasaulē plosās karš.
Šo domu Dons Korleone centās izplatīt pa visām Savienotajām Valstīm. Viņš apspriedās ar saviem tautiešiem Losandželosā, Sanfrancisko, Klīvlendā, Čikāgā, Filadelfijā, Maiami un Bostonā. Viņš kļuva par melnās pasaules miera sludinātāju un, darbodamies sekmīgāk par jebkuru pāvestu, līdz 1939. gadam bija panācis vienošanos starp visvarenākajām savas zemes nelegālajām organizācijām. Šī vienošanās, tāpat kā Savienoto Valstu konstitūcija, pilnībā respektēja katra dalībnieka iekšējo varu un tiesības savā pilsētā vai štatā. Vienošanās attiecās tikai uz ietekmes sfērām un vēl ietvēra kopīgu lēmumu visiem spēkiem panākt mieru melnajā pasaulē.