Tāpēc 1939. gadā, kad sākās Otrais pasaules karš, un 1941. gadā, kad tajā iesaistījās Savienotās Valstis, Dona Vito Korleones pasaulē valdīja miers un kārtība, un tā bija pilnīgi sagatavojusies ievākt gaidāmo zelta ražu tieši tāpat kā pārējās plaukstošās Amerikas nozares. Korleones Ģimenei piederēja sava daļa pārtikas un benzīna talonu, ko realizēt melnajā tirgū, un tai bija iespējas izmantot pat zināmas ceļošanas priekšrocības. Tā varēja arī palīdzēt noslēgt kontraktus ar kara resoriem un pēc tam sagādāt melnajā tirgū materiālus un izejvielas tām apģērbu firmām, kas nesaņēma pietiekami daudz auduma, jo tām nebija valdības pasūtījumu. Dons varēja pat izpestīt no līdzdalības svešajā karā visus savas organizācijas jaunos vīriešus, kuri pakļauti iesaukumam. To viņš panāca ar ārstu palīdzību, kuri pastāstīja, kādas zāles jālieto pirms veselības pārbaudes, vai arī citādā ceļā — iekārtodams cilvēkus kara rūpniecības uzņēmumos, kur tie tika atbrīvoti no iesaukuma.
Tāpēc Dons varēja lepoties ar savu valdītprasmi. Viņa pasaulē drošību baudīja visi, kas zvērējuši viņam uzticību; citi, kas ticēja likumam un kārtībai, gāja bojā simtiem un miljoniem.Vienīgā darvas karote medus mucā izrādījās viņa paša dēls Maikls Korleone, kas atteicās no tēva palīdzības un īstenoja ciešo apņemšanos brīvprātīgi doties karā, lai palīdzētu savai zemei. Un Donam par lielu pārsteigumu tāpat rīkojās vēl daži jaunie vīrieši no viņa organizācijas. Viens no viņiem, cenzdamies izskaidrot šo soli savam caporegime, bija teicis: «Šī zeme man ir darījusi labu.» Kad šos vārdus atstāstīja Donam, viņš nikni atteica:— Es viņam esmu darījis labu.— Šī rīcība būtu varējusi vainīgajiem izraisīt bēdīgas sekas, bet, tā kā Dons bija piedevis savam dēlam Maiklam, viņam vajadzēja piedot arī citiem jaunajiem cilvēkiem, kuri tik aplam bija pārpratuši savu pienākumu pret Donu un pašiem pret sevi.Otrajam pasaules karam beidzoties, Dons Korleone zināja, a viņa pasaulei atkal būs jāmaina savs dzīvesveids, ka tai vajadzēs ciešāk iekļauties otras — lielākās pasaules dzīves stilā. Dons bija pārliecināts, ka tas izdarāms, nesamazinot līdzšinējos ienākumus.
Viņam bija iemesls uzticēties pašam savai pieredzei. Uz pareizā ceļa viņu bija uzvedinājuši divi atgadījumi no paša dzīves. Savas maiznieka karjeras pašā sākumā pie viņa pēc palīdzības bija atnācis jaunais Nadzorīne, kurš tobrīd bija vēl tikai ceptuves kalpotājs un grasījās drīzumā precēties. Abi ar savu izredzēto, jauku itāliešu meiteni, viņi bija iekrājuši kaut cik naudas un samaksājuši visu milzīgo trīssimt dolāru summu mēbeļu tirgotājam, kuru viņiem kāds bija ieteicis. Tirgotājs ļāvis viņiem izvēlēties visu vajadzīgo savam nākamajam īres dzīvoklim. Elegantu guļamistabas iekārtu ar diviem naktsgaldiņiem un lampām. Arī dzīvojamās istabas iekārtu ar masīvu, polsterētu dīvānu un atpūtas krēsliem, pārvilktus ar greznu, zeltītiem diegiem cauraustu audumu. Nadzorīne kopā ar līgavu laimīgi un pacilāti bija pavadījuši milzīgajā, mēbelēm piekrautajā noliktavā veselu dienu, izvēlēdamies visu sev vajadzīgo. Tirgotājs paņēmis naudu, ar grūtiem sviedriem pelnītos trīssimt dolārus, iebāzis tos kabatā un apsolījis, ka tuvākās nedēļas laikā nogādās mēbeles uz jau noīrēto dzīvokli.
Tieši nākamajā nedēļā mēbeļu firma bankrotēja. Lielo, mēbelēm piedzīto noliktavu aizzīmogoja un nodeva kreditoriem parādu segšanai. Pats tirgotājs pazuda, lai dotu pārējiem apkrāptajiem laiku izlādēt savu niknumu tukšā gaisā. Nadzorīne, kurš bija viens no tiem, aizgāja pie sava advokāta, kas paskaidroja, ka neko nevarot palīdzēt, pirms gadījums nebūšot izskatīts tiesā un apmierinātas visu kreditoru prasības. Tas varētu ilgt apmēram trīs gadus, un, ja laimēšoties, Nadzorīne dabūšot atpakaļ varbūt desmit centus par katru izdoto dolāru.
Vito Korleone noklausījās šo stāstu ar uzjautrinājumu un neticību. Nevar taču būt, ka likums mierīgi pieļauj tādu aplaupīšanu! Šim mēbeļu tirgotājam piederēja grezna savrupmāja, zemes īpašums Longailendā, lepna automašīna, un viņš skoloja bērnus koledžā. Kā viņš var tā vienkārši pievākt trūcīgā maiznieka Nadzorīnes trīssimt dolārus un nedot viņam nopirktās mēbeles? Bet, lai pārliecinātos par ziņu pareizību, Vito Korleone uzdeva Dženko Abandando visu pārbaudīt ar Genco Pura sabiedrības advokātu starpniecību.
Advokāti apstiprināja Nadzorīnes stāstu. Visa mēbeļu tirgotāja bagātība, izrādās, bija norakstīta uz sievas vārda. Viņa mēbeļu firma bija daļa no plašākas biznesa kompānijas, un viņš personiski par bankrotu nebija atbildīgs. Tiesa, viņš nebija rīkojies godīgi, pieņemdams Nadzorīnes naudu, jo labi zināja par gaidāmo bankrotu, taču tā bija parasta parādība. Likumīgā ceļā te nekas nebija izdarāms.
Protams, šo lietu nebija grūti nokārtot. Dons Korleone aizsūtīja savu consiglori Dženko Abandando aprunāties ar tirgotāju, un, kā jau varēja sagaidīt, attapīgais veikalnieks tūlīt nojauta, no kuras puses pūš vējš, un Nadzorīne dabūja savas mēbeles. Bet jaunajam Vito Korleonem šī bija noderīga mācību stunda pieredzes skolā.
Otrajam gadījumam bija krietni tālejošākas atbalsis. 1939. gadā Dons Korleone nolēma kopā ar ģimeni pārcelties ārpus pilsētas. Tāpat kā visi vecāki, viņš vēlējas, lai viņa bērni ietu labākās skolās un uzturētos labākā sabiedrībā. Pats sev zināmu iemeslu dēļ viņš gribēja pāriet savrupākā nomales vide, kur viņa līdzšinējā dzīve mazāk pazīstama. Viņš nopirka zemes īpašumu — aleju Longbīčā, kur tolaik bija tikai četras jaunuzceltas mājas, bet vietas pietika vēl daudzām. Sanijs bija oficiali saderinājies ar Sandru un drīzumā taisījās precēties tātad viena māja būs vajadzīga viņam. Otra tika paredzēta pārējai Dona ģimenei. Trešo nodeva Dženko Abandando un viņa ģimenes rīcībā. Ceturto nolēma pagaidām atstāt brīvu.
Nedēļu pēc tam, kad iemītnieki ievācās alejā, tur piebrauca smagā mašīna ar trim gluži nevainīga izskata strādniekiem. Tie paziņoja, ka esot Longbīčas pilsētiņas apkures sistēmu inspektori. Viens no Dona miesassargiem, jauns puisis, ielaida viņus iekšā un aizveda uz pagrabu parādīt apkures katlu. Dons, viņa sieva un Sanijs tobrīd sēdēja dārzā, baudīdami atpūtu un sāļo piejūras gaisu.
Dons jutās visai saērcināts, kad miesassargs aicināja viņu ienākt mājā. Visi trīs strādnieki, liela auguma drukni tēvaiņi, bija sastājušies apkārt apkures katlam. Katls bija pa pusei izjaukts un detaļas izkaisītas pa cementēto pagraba grīdu. Viņu vadonis, valdonīga izskata vīrs, skarbi paziņoja Donam:— Jūsu katls ir galīgi čupā. Ja gribat, lai mēs to salabojam un atkal saliekam kopā, maksājiet simt piecdesmit dolāru par darbu un rezerves daļām, un tad būs nokārtota arī apgabala komisijas pārbaude.— Viņš izņēma sarkanu papīra veidlapu. — Re, šite mēs uzliksim zīmogu, un tad neviens no apgabala inspektoriem jūs vairs netraucēs.Dons jutās uzjautrināts. Aizvadītā nedēļa bija pagājusi rāmi un neinteresanti, jo biznesa vietā vajadzējis noņemties ar visādiem sadzīviskiem sīkumiem dzīvesvietas maiņas dēļ. Stipri lauzītā angļu valodā (parasti viņa runā jautās tikai viegls akcents) Dons jautāja:—Ja es nemaksāšu, kas notiks tālāk ar manu katlu?