Trijotnes vadonis paraustīja plecus.— Mēs vienkārši atstāsim visu, kā ir.— Un viņš pamāja uz metāla gabaliem, kas mētājās pa visu grīdu.
— Pagaidiet, kamēr es aiziešu pēc naudas,— Dons padevīgi teica. Tad, atgriezies dārzā, viņš sacīja Sanijam:— Paklausies, kaut kādi vīri ņemas pagrabā gar apkures katlu, un es nesaprotu, ko viņi grib. Ej un ņem to lietu savās rokās!Tas nebija vienkārši joks, jo Dons gribēja izskolot dēlu par savu galveno palīgu. Šī bija viena no pārbaudēm, kādas jāiziet vadošai biznesa amatpersonai.
Sanija lēmums nebija tēvam gluži pa prātam. Tas bija pārāk tiešs, bez jebkādas sicīliešu izsmalcinātības. Runga, nevis rapieris. Jo Sanijs, izdzirdis vadoņa prasību, bez vilcināšanās izrāva revolveri un, turēdams to šaušanas gatavībā, pavēlēja miesassargiem visus trīs pamatīgi notēst ar nūjām. Pēc tam viņš lika tiem savest katlu kārtībā un sakopt pagrabu. Tad, pārmeklējis nelūgtos viesus, Sanijs noskaidroja, ka tie īstenībā ir kādas māju labiekārtošanas firmas darbinieki no Safolkas apgabala. Pacenties iegaumēt firmas īpašnieka vārdu, viņš ar kājas spērieniem aizvadīja atnācējus līdz to mašīnai.— Tā ka lai Longbīčā jūsu smakas vairs nebūtu!—viņš uzkliedza.— Ja es vēl jūs te manīšu, visus aiz pautiem pakāršu!Jaunā Santīno raksturīga īpašība, iekams viņš kļuva vecāks un cietāks, bija tā, ka viņš uzņēmās aizstāvību pār visiem apkārtējiem savā dzīvesvietā. Sanijs aizgāja pie labiekārtošanas firmas īpašnieka un nobrīdināja, lai tas nekad vairs nesūta nevienu savu darbinieku uz Longbīču un tās apkaimi. Līdzko Korleones Ģimene bija nodibinājusi savus parastos biznesa sakarus ar vietējo policiju, viņi saņēma ziņas par visām līdzīga veida profesionālu bandītu izdarībām. Nepilna gada laikā Longbīčā noziegumu skaits saruka tiktāl, ka ar to mēroties nevarēja neviena līdzīga apjoma pilsētiņa Savienotajās Valstīs. Profesionāli laupītāji un uzbrucēji vienu reizi tika brīdināti nepiekopt savu amatu šajā teritorijā. Viens pārkāpums tika piedots. Ja tam sekoja otrs, vainīgie vienkārši pazuda. Viltus labiekārtošanas darboņi, krāpnieki dažādu pārdevēju un pakalpotāju lomā tika laipni brīdināti, ka Longbīčā viņu apciemojumi nav vēlami. Tie pašpārliecinātie blēži, kas šo brīdinājumu neievēroja, tika piekauti tā, ka tik tikko izvilka dzīvību. Vietējiem jaunajiem huligāniem, kuri nerespektēja likumu un nepakļāvās nekādai varai, tēvišķi ieteica aizbēgt no mājām. Longbīčā kļuva par paraugpilsētu.
Visvairāk Donu pārsteidza šo blēdīgo veikalnieku šķietamā juridiskā neaizskaramība. Skaidrs, ka tajā otrā pasaulē, kuras durvis viņam bija aizvērušās līdz ar godīgi pavadītajām jaunības dienām, pavērās plašs darbalauks cilvēkam ar viņa spējām. Un Dons spēra atbilstošus soļus, lai tajā pasaulē iekļūtu.
Un tā Dons laimīgi dzīvoja savā Longbīčas alejā, nostiprinādams un paplašinādams savu impēriju, līdz beidzās karš un mieru no jauna satricināja Turks Soloco, kurš izraisīja karu Dona pasaulē un pašu Donu piesaistīja slimības gultai.
Ņūhempšīras mazpilsētā mājsaimnieces pa savu dzīvokļu logiem un veikalnieki pa savu bodīšu durvīm allaž neizbēgami nopētīja un novērtēja jebkuru neikdienišķu parādību. Un, kad Edamsa mājas priekšā apstājās melns limuzīns ar Ņujorkas numuru, pēc dažām minūtēm to zināja jau visi apkaimes iedzīvotāji.
Keja Edamsa, kas, par spīti savai koledžas izglītībai, tomēr bija mazpilsētas meitene, arī tobrīd skatījās pa guļamistabas logu. Viņa bija gatavojusies eksāmenam un nupat .gribējusi iet lejā paēst, kad pēkšņi ieraudzījusi pa ielu tuvojamies mašīnu. Nezin kādēļ viņa nemaz nejutās pārsteigta, kad tā pieripoja un apstājās tieši iepretī mauriņam viņu nama priekšā. No mašīnas izkāpa divi lieli un plecīgi vīrieši, kas viņai atgādināja filmās redzētos gangsterus. Keja strauji metās lejā pa kāpnēm, lai pirmā atvērtu durvis. Viņa bija pārliecināta, ka svešie nes kādu ziņu no Maikla vai viņa ģimenes, un negribēja, lai viņi bez jebkāda ievada uzsāktu runāt ar tēvu vai māti. Ne jau tāpēc, ka Keja kautrētos no Maikla draugiem; viņa tikai domāja, ka tēvs un māte ir pārāk vecmodīgi, lai spētu saprast, ka meitai var būt darīšanas ar tādiem cilvēkiem.
Viņa sasniedza priekšnamu tieši tajā brīdī, kad atskanēja zvans, un, uzsaukusi mātei:—Es ielaidīšu!—atvēra durvis. Aiz tām stāvēja abi plecīgie vīrieši. Viens no viņiem iebāza roku krūšu kabatā, gluži kā gangsteris, kas tver pēc revolvera, un šī kustība tā pārsteidza Keju, ka viņa klusi ievaidējās. Taču svešais bija izvilcis nelielus ādas vāciņus, kurus viņš pasita vaļā, lai uzrādītu dienesta apliecību.
— Es esmu detektīvs Džons Filipss no Ņujorkas policijas nodaļas,— viņš teica, tad ar mājienu norādīja, uz otru vīrieti, kuram bija stipri melnīgsnēja sejas āda un ļoti biezas ogļmelnas uzacis, un piebilda:— Tas ir mans kolēģis Sirjani. Vai jūs esat mis Keja Edamsa?
Keja pamāja ar galvu.
— Vai drīkstam uz brīdi ienākt un aprunāties ar jums?— turpināja Filipss.— Tas attiecas uz Maiklu Korleoni.
Keja pakāpās sānis, ļaudama svešajiem ienākt. Tajā brīdī mazajā priekštelpā, kas veda uz tēva darbistabu, parādījās viņas tēvs.
— Kas tur ir, Kej?— viņš jautāja.
Kejas tēvs, sirms, slaids izteiksmīga izskata cilvēks, bija pilsētiņas baptistu draudzes mācītājs, turklāt baznīcas aprindās baudīja augsti mācīta cilvēka slavu. Keja patiesībā savu tēvu īsti nepazina, un viņš mulsināja meitu, tomēr viņa zināja: tēvs viņu mīl, kaut arī ar savu izturēšanos liek noprast, ka neuzskata viņu par interesantu personību. Kaut gan abu starpā nevaldīja īsta tuvība, Keja tēvam uzticējās. Tāpēc viņa vienkārši atbildēja:—Šie cilvēki ir detektīvi no Ņujorkas. Viņi grib man kaut ko jautāt par vienu puisi, ko es pazīstu.
Misters Edamss nelikās pārsteigts.
— Tad, lūdzu, iesim manā kabinetā!—viņš aicināja.
Mēs labprātāk aprunātos tikai ar jūsu meitu vien,— laipni sacīja detektīvs Filipss.
Nu, tas, manuprāt, atkarīgs no Kejas,— pieklājīgi atteica misters Edamss.— Vai tu, mīļā, gribi runāt ar šiem kungiem viena vai manā klātbūtnē? Vai varbūt pasaukt māti?
Keja papurināja galvu.— Es runāšu ar viņiem pati.
Varat izmantot manu kabinetu,— misters Edamss sacīja Filipsam.— Vai paliksiet uz pusdienām?
Vīri papurināja galvu. Keja ieveda viņus tēva kabinetā.
Abi detektīvi piemetās uz tahtas maliņas, un Keja apsēdās tēva lielajā ādas klubkrēslā. Detektīvs Filipss uzsāka sarunu ar jautājumu:—Mis Edamsa, vai jūs pēdējo triju nedēļu laika esat tikusies ar Maiklu Korieoni vai saņēmusi kādu ziņu no viņa?
Ar šo jautājumu pietika, lai Keja kļūtu modra. Pirms trim nedēļām viņa Bostonas laikrakstos bija lasījusi ziņu par Ņujorkas policijas kapteiņa un kāda narkotiku kontrabandista Verdžila Soloco noslepkavošanu. Avīzes atzīmēja, ka šis notikums saistāms ar gangsteru savstarpējo karu, kurā iesaistīta arī Korleones Ģimene.Keja papurināja galvu.— Nē. Pēdējo reizi es viņu redzēju, kad viņš grasījās iet pie tēva uz slimnīcu. Tas bija apmēram pirms mēneša.
Par to tikšanos mums viss zināms,— skarbi noteica otrs detektīvs.— Vai esat ar viņu tikusies vai saņēmusi kādu ziņu pēc tam?
Nē,— atbildēja Keja.
Ja jūs gadījumā sazināties ar viņu, man jālūdz, lai jūs par to ziņojat mums,— laipnā balsī sacīja detektīvs Filipss. — Ir ļoti svarīgi, lai mēs varētu runāt ar Maiklu Korieoni. Man jūs jābrīdina — ja saistīsieties ar viņu, varat nokļūt ļoti bīstamā stāvoklī. Ja jūs viņam kaut kā palīdzēsiet, varat pati piedzīvot milzīgas nepatikšanas.