Heigens tikpat klusi atbildēja:— Dons grib, lai tu ienāc kabinetā. Tūlīt.
Viņi brīdi klausījās aizejošo soļu skaņā. Sanijs vēl mazliet nogaidīja, tad cieši noskūpstīja Lūsiju uz lūpām un izsteidzās no guļamistabas, cenzdamies panākt Heigenu.
Lūsija sasukāja matus. Tad viņa vēlreiz pārlūkoja savu tērpu un sagrieza taisni zeķtura gumijas. Viss ķermenis viņai šķita kā sadauzīts, lūpas tūka un sūrstēja. Lūsija devās ārā no istabas un, kaut gan juta starp kājām lipīgu mitrumu, negāja uz vannasistabu nomazgāties, bet steidzās lejup pa kāpnēm taisni uz dārzu. Tur viņa apsēdās savā līgavas māsas vietā blakus Konijai, kura gražīgi iesaucās:— Kur tu, Lūsij, biji? Tu izskaties kā piedzērusies! Tagad paliec pie manis!
Blondais līgavainis, saprotoši smaidīdams, ielēja Lūsijai vīnu. Lūsijai nekas nerūpēja. Viņa pacēla tumšsarkano, dzirkstošo šķidrumu pie sausajām lūpām un kāri dzēra. Lipīgais mitrums starp kājām joprojām lika sevi manīt, un viņa saspieda ceļgalus cieši kopā. Lūsijas augums viscaur trīsēja. Pāri glāzes malai viņas acis alkatīgi meklēja Saniju Korleoni. Neviens cits viņai šobrīd vairs neeksistēja.
— Vēl tikai dažas stundas, un tu zināsi, kas un kā,— viņa nerātni iečukstēja Konijai ausī. Konija ieķiķinājās. Lūsija mākslotā nevainībā salika rokas virs galda un savā slēptajā triumfā izskatījās gluži kā nozagusi lielu dārgumu pašai līgavai.
Amerigo Bonasera sekoja Heigenam stūra istabā, kur ieraudzīja Donu sēžam aiz masīva rakstāmgalda. Pie loga stāvēja Sanijs Korleone un skatījās dārzā. Pirmo reizi šajā pēcpusdienā Dons izturējās vēsi. Viņš neapskāva ienācēju un nesniedza tam roku. Dzeltensejainais apbedīšanas biroja īpašnieks par savu ielūgumu kāzās varēja pateikties tam apstāklim, ka viņa sieva un Dona dzīvesbiedre bija tuvas draudzenes. Pats Amerigo Bonasera nepavisam nebaudīja Dona labvēlību.
Bonasera uzsāka savu lūgumu netieši un visgudri:—Tev jāatvaino, ka mana meita, tavas sievas krustmeita, nevarēja šodien ierasties, lai apliecinātu cieņu tavai ģimenei. Viņa vēl aizvien ir slimnīcā.— Viņš izteiksmīgi pameta skatienu uz Saniju Korleoni un Tomu Heigenu, likdams noprast, ka nevēlas runāt viņu klātbūtnē. Bet Dons bija neiežēlināms.
— Mēs visi zinām par tavas meitas nelaimi,— Dons Korleone sacīja.— Ja es kaut kā varu viņai palīdzēt, tev tikai jāpasaka. Mana sieva taču ir viņas krustmāte. Es šo godu nekad neesmu aizmirsis.— šie vārdi pauda neslēptu pārmetumu. Bonasera nekad neuzrunāja Donu Korleoni par Krusttēvu, kā paraža to prasīja.
Nobālušu seju Bonasera beidzot pajautāja tieši:—Vai es drīkstu runāt ar tevi zem četrām acīm?
Dons Korleone papurināja galvu.— Šiem diviem cilvēkiem es uzticos kā pats sev. Viņi ir tikpat kā mana labā roka. Es nedrīkstu viņus apvainot, sūtīdams projām.
Bonasera uz mirkli aizvēra acis, tad sāka runāt. Viņš runāja klusi, kā bija radis to darīt, mierinot nelaiķu tuviniekus.
— Savu meitu es audzināju kā amerikānieti. Es ticu Amerikai. Amerika ir padarījusi mani bagātu un laimīgu. Es devu meitai daudz brīvības, bet vienmēr mācīju viņu sargāt ģimenes godu. Viņa iepazinās ar kādu puisi, kurš nebija itālietis. Gāja ar viņu uz kino. Nāca mājās vēlu. Bet šis draugs ne reizes neieradās iepazīties ar savas meitenes vecākiem. Es samierinājos ar to un neiebildu; nenoliedzu, ka esmu vainīgs. Pirms diviem mēnešiem šis puisis uzaicināja manu meitu doties izbraukumā. Līdzi viņš paņēma vēl vienu draugu. Šie zeņķi spieda viņai dzert viskiju un tad mēģināja viņu piesmiet. Viņa pretojās. Viņa aizsargāja savu godu. Tad šie nelieši viņu piekāva. Kā suni. Kad es aizbraucu uz slimnīcu un ieraudzīju savu meitu, viņai abas acis bija zili melnas, lauzts deguns un sadragāts žoklis. To vajadzēja savilkt ar stiepli. Viņa raudāja aiz sāpēm un pārestības. «Tēt, tēt, kādēļ viņi tā darīja? Kādēļ viņi man to nodarīja?» Un es arī raudāju.— Bonasera vairs nespēja parunāt. Viņš raudāja, kaut gan rāmā balss līdz šim bija slēpusi iekšējo pārdzīvojumu.
Dona Korleones žests it kā pret paša gribu pauda līdzjūtību, un Bonasera turpināja. Viņa balss aiz sāpēm trīsēja.
Kāpēc es raudāju? Viņa bija mans acu gaišums, mans mīļais un mīlošais bērns. Viņa bija skaista. Viņa ticēja cilvēkiem, bet nu vairs neticēs nevienam. Viņa nekad vairs nebūs skaista.— Bonasera viscaur trīcēja, un allaž iedzeltenā seja bija pielijuši ar tumšu sārtumu.
Es devos uz policiju, kā pieklājas kārtīgam amerikānim. Abus zeņķus arestēja. Viņi stājās tiesas priekšā. Pierādījumi bija kliedzoši, un viņi atzina savu vainu. Tiesnesis piesprieda viņiem trīs gadus cietuma, sodu nosacīti atlaižot. Tai pašā dienā viņi izgāja brīvībā. Es stāvēju tiesas zālē kā pēdējais muļķis, un šie riebekļi smīnēja par mani. Un tad es teicu sievai: «Mums jāiet meklēt taisnību pie Dona Korleones.»
Dons bija noliecis galvu, apliecinādams cieņu tēva bēdām. Bet, kad viņš iesāka runāt, vārdos skanēja aizskarta lepnuma saltums.— Kāpēc tu gāji uz policiju? Kāpēc jau pašā sākumā nenāci pie manis?
Bonasera tikko dzirdami nomurmināja:— Ko tu no manis vēlies? Saki, ko tu gribi! Bet dari, ko es lūdzu!— Viņa vārdos skanēja gandrīz nekaunīga uzstājība.
— Un kas tas būtu?— Dons Korleone drūmā nopietnībā jautāja.
Bonasera uzmeta skatienu Heigenam un Sanijam Korleonem un papurināja galvu. Dons, nepieceldamies no rakstāmgalda, pieliecās viņam tuvāk. Bonasera vēl brīdi vilcinājās, tad noliecās, ar lūpām gandrīz pieskardamies Dona ausij. Dons klausījās gluži kā garīdznieks grēksūdzē, vēsi, bezkaislīgi raudzīdamies tālumā. Tas turpinājās labu brīdi, līdz Bonasera bija beidzis un atkal atliecies taisni. Dons drūmi pavērās viņā. Bonasera, kaut pietvīcis, izturēja šo skatienu.
Beidzot Dons sacīja:— To es nevaru darīt. Tu aizmirsties.
— Es tev samaksāšu, cik prasīsi,— skaļi un skaidri teica Bonasera. To dzirdot, Heigens nervozi sakustējās, Sanijs Korleone sakrustoja rokas uz krūtīm, sarkastiski pasmīnēja un pirmo reizi šīs sarunas laikā aizgriezās projām no loga, pievērsdams uzmanību istabā notiekošajam.
Dons Korleone aiz rakstāmgalda piecēlās. Viņa seja vēl aizvien bija bezkaislīga, taču balsī skanēja stindzinošs saltums.
— Mēs esam pazīstami jau daudzus gadus,— viņš iesāka,— bet līdz pat šai dienai tu ne reizes neesi griezies pie manis pēc palīdzības. Neatceros, kad tu pēdējo reizi ielūdzi mani pie sevis uz kafiju, kaut gan mana sieva ir tava vienīgā bērna krustmāte. Būsim atklāti. Tu atgrūdi manu draudzību. Tu baidījies palikt man parādā.
Bonasera nomurmināja:— Es negribēju iekļūt nepatikšanās.
Dons protestēdams pacēla roku.— Nē, nerunā. Tev šķita, ka Amerikā esi atradis paradīzi. Tev bija labs veikals, labi ienākumi, un tu domāji, ka pasaule ir droša vieta, kur var netraucēti dzīvot un priecāties pēc sava prāta. Tu nenodrošinājies ar uzticamiem draugiem. Tevi taču sargāja policija, tiesa un likums, tev un tavai ģimenei nekas nevarēja notikt. Dons Korleone tev nebija vajadzīgs. Labi, lai tā būtu. Taisnība, tas mani aizvainoja, bet es neesmu no tiem, kas cenšas uzspiest savu draudzību tādam, kurš to neprot novērtēt,— tādam, kurš par mani ir zemās domās.— Dons uz brīdi apklusa un veltīja apbērētājam laipnu, ironisku smaidu.— Tagad tu nāc pie manis un saki: «Don Korleone, es gribu taisnību.» Un tu vis neprasi to ar cieņu, nē. Tu man nepiedāvā savu draudzību. Tu ierodies manās mājās manas meitas kāzu dienā un lūdz, lai es izdaru slepkavību, un saki,— Dons nicinoši atdarināja iepriekš teiktos vārdus,—«es tev samaksāšu, cik prasīsi». Nē, nē, es neesmu apvainojies, bet saki — ko es tādu būtu izdarījis, kas liktu tev izturēties pret mani tik necienīgi?